[s:29164] Latvijas mūslaiku vēsturē nebūt nav vienīgais lielais zagļu ķēriens: mūsu naudīgākie līdzpilsoņi pēdējās pāris desmitgadēs ik pa laikam «atbrīvoti» no uzkrājumiem, kažokiem un juvelierizstrādājumiem, turklāt «atbrīvotāji» bijuši gan zagļi, gan pašu darījumu partneri.
1. vietu šajā TOPā, nenoliedzami, ieņem pats Raimonds Gerkens, kuram pie vērienīgām apzagšanām nav jāpierod. Kā lasāms jauniznākušajā grāmatā «Mūsu vēsture», 90. gadu pirmajā pusē humorista Genādija Hazanova koncerta apmeklējums uzņēmējam izmaksājis aptuveni 300 tūkstošus ASV dolāru — zaudējumus par šādu summu nodarījis laupītāju iebrukums tirgoņa dzīvoklī, kur tolaik glabājušies arī kompānijas naudas līdzekļi.
Vēl pusmiljonu vācu marku izmaksājis zaudēts kuģis ar kokmateriālu kravu. Pats Gerkens gan izdzīvojis slepkavības mēģinājumā, taču parādus nācies atdot vēl gadus trīs. Tāpat miljonārs nu jau ar zināmu humoru atceras, kā viņu pazīstams un ļoti cienījams cilvēks piekrāpis tik pamatīgi, ka nācies pārdot mašīnu un sākt pārvietoties ar sabiedrisko transportu.
Iespaidīgu un emocionāli ļoti sāpīgu zādzību piedzīvojusi arī ekscentriskā uzņēmēja Irēna Pulkinena, kura joprojām atminas, kā ļauni cilvēki viņai no dzīvokļa aiznesuši sešus «unikālus kažokus», kā arī nesalīdzināmi vērtīgākās Klēvera un Aivazovska gleznas.
Latvijas bagātāko cilvēku pirmajā desmitniekā atrodamais Kirovs Lipmans savu pusotru miljonu zaudējis, kad britu partneri «piemirsuši» norēķināties par saņemtu metālu kravu.
Pazīstamās datoru vairumtirgotājas «Elko grupas» akcionāri vēl tagad atminas, kā Kronštatē 90. gadu sākumā iegādājušies trīs jaunus datorus, kuri viņiem nekavējoties izkrāpti, iesmērējot viltotu maksājuma orderi un atbrīvojot no būtiskas sākotnējā kapitāla — tolaik ļoti būtisko 10 tūkstošu dolāru — daļas.
Savukārt «Baltic International Bank» saimnieka Valērija Belokoņa visagrīnākajā biznesa pieredzē ir 200 tūkstošu ASV dolāru zaudējums kādā neveiksmīgā kurpju darījumā Amerikā, taču viņš pats pret šādiem atgadījumiem izturas gana filozofiski: «Ja es māku strādāt ar naudu, tad vajag mācēt to zaudēt…»
Tomēr viskrāšņākais ir kāds cits tā paša Belokoņa atstāstītais gadījums, lai gan te runa nevis par apzagšanu, bet vienkārši negūtu peļņu: «Tas bija 90. gadā, kad man viens ungārs teica, ka viņam vajag miljonu gāzmasku, ko varētu izdevīgi pārdot. Pie mums tās varēja nopirkt krietni lētāk nekā Ungārijā. Tolaik bija daudz krāpnieku un avantūristu, tāpēc ungāram neticēju, kaut gan it kā zināju, ka viņam gāzmaskas tiešām ir.
Es nobijos, neticēju idejai. Bet pēc trim mēnešiem avīzē izlasīju ziņu, ka šī pati firma un šis pats kungs, kas piedāvāja darījumu, gāzmaskas pārdevis un guvis 75 miljonu ASV dolāru peļņu. Iedomājieties, līgums bija man deguna galā, bet es to palaidu garām! Pēc tam domāju: kāpēc es nevarēju aiziet vienkārši paprasīt? Kāpēc nobijos? Bet tās laikam nebija bailes, šķita, ka mani uzskatīs par idiotu — kaut gan tieši tāds es arī izrādījos.»