Vairāki sociāli aktīvi līdzpilsoņi adventes laiku gatavi vadīt teltīs Brīvības bulvārī — iepretī valdības namam. Atradies pat protestētājs, kurš solās badoties zem premjera Dombrovska kabineta logiem.
Aivars Tarvids: Brīvības bulvāra gūstekņi
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ne politiķu kūdīti un partiju aicināti, cilvēki tā protestē pret valdošo režīmu. Tāds individuāls psiholoģiskais terors pret Otrās republikas valsts varu. Par laimi, miermīlīgs protests — netrūkst iemeslu, lai izmisumā iedzīts laikabiedrs ar īpatnu taisnīguma izpratni un radikālu rīcības programmu ne zīmētu plakātus un visas maltītes novēlētu ienaidniekam Ministru kabineta ēkā, bet, piemēra pēc, plānotu durt premjera limuzīnam riepas vai globālajā tīmeklī meklētu elles mašīnas rasējumu…
Situāciju iespējams vērtēt dažādi — apcerēt «reņģēdāju» bezcerību un prognozēt, ka improvizētās telšu pilsētiņas tusiņš pārvērtīsies par dažādu deklasētu elementu un dažādu marginālu sludinātāju saieta vietu, kur protestētāju pilnam komfortam pietrūks vien biotualete, grils, «Dinamo» TV ekrānā, piparkūkas un karstvīns. Izteikt arī prognozi, ka badcietis pārtaps nacionālas nozīmes ētera zvaigznē, kuram žēlīgie tautieši atvēlēs lieku humpalu gore-tex jaku, bet kāds buržujs humānists piedāvās stabilu un legālu darbu profesijā.
Kazi, saistoši situāciju modelēt līdz galīgām konsekvencēm, proti, kā notikumi attīstīsies, ja konkrēts pilsonis Brīvības bulvārī būtu gatavs pieņemt bada nāvi? (Vietā atcerēties piemēru iz modernās Eiropas vēstures. Grupa notiesātu ĪRA teroristu, prasot piešķirt politieslodzītā statusu, pieteica beztermiņa badastreiku. Premjere Tečere nepakļāvās ultimātam, bet deviņi protestētāji cietumā mira. «Dzelzs lēdijas» komentārs bija lakonisks: «Lielbritānija ir brīva valsts, katram iespējams izvēlēties ēst vai neēst…») Kā līdzīgu konfliktu risinātu Dombrovska kungs? Uzdotu ministrei Mūrniecei likvidēt teltis Brīvības bulvārī, bet ministrei Rozentālei — spītīgo protestētāju barot caur zondi piespiedu kārtā? Vai arī premjers gļēvi kapitulētu un sarūpētu protestētājam atspaidu no budžetā iepriekš neparedzētu vajadzību naudas sadaļas? Varbūt premjera vīra dūšu publika joprojām nenovērtē, un Dombrovskim negaidīti pietiktu krampja sagaidīt katafalku Brīvības bulvārī?
Vienlaikus šis nav tikai traģikomisks stāsts par brīvo Latviju, kur cilvēkam nu iespējams badoties Brīvības bulvārī vai sadedzināties pie Brīvības pieminekļa. Tas ir lieks pierādījums varas un varas pretinieku nevarībai. Nav Latvijā darbības un pretdarbības plānu, neredz līderus, kas šādus plānus izstrādātu un īstenotu. Badastreiks izrādās pieteikts ideju bada, budžeta un valstiskās domāšanas deficīta apstākļos.
Var sacerēt «Valsts stratēģiskās attīstības plānu laikaposmam līdz 2030. gadam», var gaidīt nācijas kolektīvo apgaismību 10. Saeimas vēlēšanu dienā, var spriedelēt par pilsonisko sabiedrību un kārtējās Tautas frontes vīšķīšanu. Var kā glābējas mantras skandināt tradicionālos cīņas vārdus «Maizi!», «Darbu!», «Zagļus pie tiesas!», «Lai padzīvo ar mūsu algu/pensiju!», «Likvidēt okupācijas sekas!», «Pārskatīt privatizāciju!», «Laupi salaupīto!» utt.
Rīga jau «mazā Parīze», te noteikti slejas sava, joprojām revolucionārās darba tautas nenopostīta Bastīlija. Latvietim, taupīgi dzīvojot, esot iespējams izvārīt zupu no cirvja kāta — varbūt no giljotīnas asmens sanāks spēcinošs buljons…