Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10276663t1h1b08.jpg)
Šogad uzņēmēji un sabiedrība kopumā nemitīgi tika pakļauta jaunām pārbaudēm – celti nodokļi, mainīti likumi, zaudēts darbs, izteiktas baumas par lata devalvāciju, Starptautiskā Valūtas fonda draudi neizsniegt aizdevumu. Apkopojot dažādu nozaru ekspertu prognozes nākamajam – 2010. – gadam, redzams, ka «pārsteigumi» sekos un Lejputrija nav sagaidāma, tomēr, šķiet, ar grūtībām jau esam apraduši un nu domājam, kā no tām izkļūt.
Uldis Osis, ekonomists:
«Nākamajā gadā ekonomikā sagaidāma lejupslīdes turpināšanās. Pirmā pusgada laikā iekšzemes kopprodukta (IKP) temps varētu būt 10%–12%, gada otrajā pusē 5%–7%. Kopumā nākamgad IKP kritums varētu būt aptuveni 8–10%. Galvenie faktori, kas ietekmēs tendences ekonomikā, būs palielinātais nodokļu slogs un valsts budžeta izdevumu samazinājums, rezultātā turpinās sarukt iedzīvotāju pirktspēja.
Šie rādītāji varētu būt labāki, ja straujāk atlabs ārējie tirgi, īpaši Eiropas Savienības (ES). Iekšējās (aktīvu) devalvācijas rezultātā Latvijas produkcija ārējos tirgos būs kļuvusi konkurētspējīgāka. Taču eksporta pieaugums tomēr nebūs straujš, jo, turpinoties kredītu deficītam, potenciāli eksportspējīgiem uzņēmumiem joprojām trūks apgrozāmā kapitāla ražošanas vai pakalpojumu apjoma paplašināšanai. Savukārt ārvalstu pircēji parasti izvairās no piegādātājiem, kuri nespēj garantēt stabilu produkcijas piegādi pietiekami lielā apjomā. Svarīgākā garantija šajā gadījumā ir nevis valsts garantija, kā nereti domā, bet gan paša eksportējošā uzņēmuma finansiālā stabilitāte, kā arī tā spēja kāpināt piegādes, nezaudējot kvalitāti. Kā vēl viens no negatīviem faktoriem jāmin zemie Latvijas finanšu reitingi un sabojātais valsts prestižs kopumā.
Ekonomisko situāciju nākamajā gadā ļoti būtiski var ietekmēt iespējamā lata devalvācija, tā draudi joprojām pastāv vai pat turpina pieaugt. Nacionālās valūtas devalvācijas gadījumā, tai pārsniedzot 25–30% kritumu, sekos masveida bankroti uzņēmējdarbības sfērā, kā arī daudzu fizisko personu – kredītņēmēju maksātnespēja. Vismaz divu trīs turpmāko gada ceturkšņu laikā ekonomiskā situācija strauji pasliktināsies. Tas negatīvi ietekmēs pat tās mājsaimniecības, kuriem nav parādu. Proti, pieaugs virkne komunālo maksājumu, īpaši par gāzi un silto ūdeni.
Kā pozitīvs faktors lata devalvācijas gadījumā jāmin lielāks Latvijas ražotāju un pakalpojumu sniedzēju konkurētspējas pieaugums ne vien ārējā, bet arī iekšējā tirgū, jo no ārvalstīm ievestās preces būs kļuvušas dārgākas salīdzinājumā ar pašmāju ražojumiem. Tas veicinās ekonomikas attīstību un apmēram gada, pusotra laikā pēc devalvācijas varētu sagaidīt samērā strauju ekonomiskās izaugsmes atsākšanos. Līdz ar to veidosies jaunas darba vietas, iekšējā tirgū atjaunosies pieprasījums, bet valsts un pašvaldību budžetos pieaugs ieņēmumi. Tas veicinās budžeta deficīta un valsts parāda samazināšanos.»
Aigars Freimanis, «Latvijas fakti» direktors, sociologs:
«Saukt arī nākamo par krīzes gadu ir bezjēdzīgi, jo tās emocionālo pilnbriedu mēs jau piedzīvojām šajā gadā. Pat ja Latvijas biznesa statistikas rādītāji turpinās pasliktināsies, tajos nebūs nekā jauna vai pārsteidzoša. Uzdrošināties 2010. gadu nosaukt par pozitīvo pārmaiņu gadu varētu tikai garlaicības nomākts pesimists, kas pēkšņi sagribētu uzjautrināt sabiedrību. Tātad gads bez galējībām. Tomēr krīzes laikā cilvēki alkst dzirdēt labas ziņas – tātad būs arī tās, bet kopējo negatīvo noskaņu tās nemainīs.
Nav grūti paredzēt, ka galvenais pozitīvo un pseidopozitīvo ziņu avots būs politiķi, jo nākamais ir Saeimas vēlēšanu gads, un politiķu kaislība ir radīt gaišo cerību pilnās nākotnes vīzijas. Tikmēr uzņēmēju dienas kārtībā būs prozaiskāki jautājumi – izdzīvošana jeb biznesa saglabāšana un no tās izrietošā ražošanas izmaksu un nodokļu optimizēšana. Nav šaubu, ka biznesa vidē ar lielu entuziasmu tiks sagaidīts katrs padoms, kas varētu palīdzēt izvairīties no saistību pildīšanas pret valsti. Gadījumā, ja politiķi saņemsies un pieņems kādu lēmumu, kas samazinās mazo uzņēmumu darbību regulējošās birokrātiskās procedūras un vienkāršos to nodokļu nomaksu, mēs varam piedzīvot būtiskas pārmaiņas mazo un vidējo uzņēmumu struktūrā. Daudzi mazā biznesa pārstāvji centīsies piemēroties jaunajiem nosacījumiem, dalot jau esošos vai dibinot jaunus uzņēmumus, kas darbosies kā paralēlas struktūras līdzās pastāvošajiem uzņēmumiem.
Nav šaubu, ka 2010. gada lielākā problēma būs bezdarbs, un ir grūti prognozēt, kā valsts un pašvaldības spēs apmierināt bez iztikas palikušo cilvēku elementārās izdzīvošanas vajadzības. Galu galā, visi jau neaizbrauks, lai gan man ir aizdomas, ka valdība, vārdos to nepasakot, labprāt redzētu tieši šādu savu problēmu risinājumu.
Ļoti iespējams, ka spiediens no dažādu sociālo grupu puses un iniciatīvas trūkums liks esošajai valdībai atkāpties neilgi pēc 2010. gada budžeta pieņemšanas. Pašam par sevi šādam notikumu pavērsienam nebūtu racionālas jēgas, bet vienīgais ieguvums būtu laiks, kas būtu vajadzīgs jaunajai valdībai, lai «iepazītos ar situāciju». Protams, šādam scenārijam ir daudz risku, no kuriem lielākais ir valsts varas strauja erozija, kuras izpausmes ir grūti paredzēt. Diemžēl jāsecina, ka Latvijā ir daudz politikas un maz biznesa. Varbūt tāpēc, ka politika pēdējo divdesmit gadu laikā ir bijusi visrentablākais bizness.»
Elīna Egle, Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore:
«Viena no pozitīvākajām ziņām biznesam 2010. gadā ir tā, ka darba tirgus kļūs elastīgāks. Tas ļaus darba devējam izvēlēties kvalificētākus darbiniekus un pārskatīt darba organizāciju. Darbiniekiem, kas, iespējams, zaudējuši darbu, paveras plašākas iespējas mācīties, kļūt par pašnodarbinātu personu vai pat darba devēju.
Prognozējam, ka uzņēmēju starpā notiks lielāka sadarbība un konsolidācija. Recesija piegādātāju ķēdēs radīja «domino efektu». Piemēram, vienas kompānijas sabrukums negatīvi ietekmēja citas kompānijas – padarot tās neefektīvas, un maksātnespējīgu saistīto piegādes ķēdi. Bizness strādās ciešāk un lūkosies pēc partnerības daudz izsvērtāki, lai neatkārtos šādi scenāriji.
Bizness orientēsies uz ilgtermiņa attīstību, un sociālā atbildība nebūs tikai tukša skaņa vai zīmolu spodrināšana. Zaļās iniciatīvas un ētiska uzņēmuma darbība kļūs par biznesa modeļa sastāvdaļu. Biznesa uzdevums būs atrast jaunus ceļus un veidus pie patērētāja, kā arī atgūt uzticību darbiniekos un biznesa partneros. Biznesam nākamajā gadā būs jāmeklē citi – alternatīvi finansējuma avoti, lai aizsargātu uzņēmumus no negatīviem globālajiem un iekšpolitiskajiem ārējiem ietekmes faktoriem. Būs jāpārdomā investīciju politika, orientējoties uz inovāciju un izaugsmi. Mēs redzam tendenci, ka bizness kļūst pragmātisks un uzņēmumi, kas domā ilgtermiņā, samazinās savus biznesa riskus un netiks «izspiesti» no tirgus.»
Žaneta Jaunzeme-Grende, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja:
«Ilgu laiku varējām uzticēties futurologiem – cilvēkiem, kuri pēta pagātnes likumsakarības un ciklus, un, izmantojot matemātisku aprēķinu, mēģina rādīt nākotni. Tomēr tagad interesantākais ir tas, ka ekonomiskā krīze, kas skāra visu pasauli, pēkšņi parādīja, ka nekas vairs nenotiek kā agrāk un pastāv kaut kādas citas nianses vai citi noteikumi, kas ietekmē ikdienu. No vairākiem uzņēmējiem esmu dzirdējusi apgalvojumu, ka viss, ko viņi ir mācījušies par biznesu, nu vairs nav derīgs ikdienas darbā, līdz ar to ir jāmeklē jaunas pieejas un risinājumi. Tāpēc varu droši teikt, ka nākamajā gadā būs jāmeklē jauni veidi, kā nodarboties ar uzņēmējdarbību, eksportēt, komunicēt utt. Stiprākie uzņēmēji būs tie, kuri jau šogad būs nopietnāk nodarbojušies ar «tīrīšanu», proti, mēģinājuši atbrīvoties no liekā, lai uzsāktu jauno.
Tajā pašā laikā, lai veiksmīgi attīstītos, šim inovatīvajam un radošajam momentam jābūt papildinātam ar brīvību. Mēs esam brīva ekonomika, līdz ar to mums ir jāsaglabā brīvība uzdrīkstēties. Latvieši vienmēr kaut kā ir «izkūlušies» no problēmām. Piemēram, 1900. gadā Latvija bija viena no Cariskās Krievijas inovatīvākajām valstīm, jo šeit tika ražoti pirmie automobiļi, velosipēdi utt., bet Pirmā pasaules kara laikā visas rūpnīcas tika izvestas. Tad sekoja starpkaru periods, kad pēc kara Latvija bija ļoti novārdzināta, te nekā nebija un valdīja depresija, tomēr pāris gadu laikā mums izdevās strauji attīstīties tieši ar eksporta palīdzību. Arī to visu «noslaucīja» karš. Neraugoties uz visu slikto, kas saistīts ar padomju laikiem, Latvijā tika radīti spēcīgi produkti un zīmoli, ar kuriem lepojamies joprojām, piemēram, mikroautobuss «Latvija», VEF, ALFA utt., kas arī pazuda, tiklīdz atguvām neatkarību. Kā redzam, pagātnē latviešiem ir spēja rast spēku un atjaunot sagrauto, turklāt šī krīze, salīdzinot ar pagātni, nav nekāda krīze. Tāpēc nākamgad paredzu nepieciešamību pēc inovācijām, brīvības un pielāgošanās spējām. Tāpat domāju, ka efektīvāk un mērķtiecīgāk tiks apgūti ES fondi, tiks atbalstīta mikrouzņēmumu rašanās un birokrātisko šķēršļu likvidēšana, kas ir vienīgais līdzeklis nodarbinātības veicināšanai, kā arī notiks pilsoniskas sabiedrības veidošanās caur dalību nevalstiskajās organizācijās, tādējādi iesaistoties būtisku lēmumu pieņemšanā.»
Raksta turpinājumu lasiet žurnāla «Latvijas Ekonomists» jaunākajā numurā.