Par pagājušās nedēļas labāko Rīgas «Dinamo» hokejistu portāla «Apollo» vērtējumā atzīts latviešu vārtsargs Edgars Masaļskis.
Edgar! Edgar!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
KHL regulārās sezonas pēdējā mājas spēļu sērija bija vissvarīgākā šajā sezonā. Lai gan maksimālos 12 punktus iegūt neizdevās, tomēr arī ar deviņiem punktiem pietika, lai izdotos atrauties no tuvākajiem sekotājiem Ņižņijnovgorodas «Torpedo» un Čerepovecas «Severstaļ».
Pozitīvi:
Par pirmo zvaigzni atzītais Masaļskis pagājušās nedēļas četrās spēlēs atvairīja 118 no 126 (94%) pretinieku metieniem, palīdzot «Dinamo» izcīnīt trīs uzvaras. Statistika varēja būt krietni iespaidīgāka, ja vien pirmdienas mačā pret Minskas «Dinamo» komandas biedri pēdējā trešdaļā nebūtu pametuši Edgaru zem tanka.
Masaļskis pilnībā atguvis pārliecību par saviem spēkiem, par ko liecina arī biežie izgājieni no vārtiem, lai palīdzētu aizsargiem. Tomēr reizēm tā vien gribētos, lai Masaļskis pēc atvairītām ripām ātrāk pieceltos kājās un atkal ieietu spēlē. Pagaidām viss gājis gludi, taču reizēm šāda Masaļska aukstasinība (?) liek sniegties pēc sirdsdrapēm.
Šajā sezonā «Dinamo» komandas pirmais vārtsargs 31 mačā atvairījis 91,0% pretinieku metienu (17. vieta KHL), vidēji spēlē ielaižot 2,84 vārtus (29. vieta KHL).
Par nedēļas otro zvaigzni nosaucam uzbrucēju Aleksandru Ņiživiju, kurš aizvadītajā nedēļā guva četrus vārtus un atdeva trīs rezultatīvas piespēles, tomēr viņa lietderības koeficients bija negatīvs -1 un šīs sezonas koeficients -9 ir otrs sliktākais komandā (-10 ir Kristapam Sotniekam).
Pirms nedēļas šo rindu autors atgādināja, ka pēdējo reizi Saša pretinieku vārtsargu bija pārspējis 13. decembrī pret Minskas «Dinamo», tādēļ tika novēlēts vārtu garšu atgūt pirmdienas mačā pret «minskiešiem». Ņiživijs ne tikai atguva vārtu gūšanas garšu, bet arī krietni paēdināja līdzjutējus, jau līdz otrās trešdaļas beigām gūstot trīs vārtus.
Arī trešdien pret Čehovas «Vitjaz» Ņiživijs bija galvenais uzvaras kaldinātājs, gūstot vārtus un izdarot divas rezultatīvas piespēles, bet piektdien tik svarīgajā mačā pret «Torpedo» viņa «bullītis» nodrošināja «rīdziniekiem» uzvaru. Eh, ja vēl būtu iemetis pret CSKA...
Šosezon ar 34 punktiem (12 vārti un 22 piespēles) 47 mačos Ņiživijs ir komandas otrs rezultatīvākais spēlētājs.
Kā trešo šoreiz izcelt vienu konkrētu spēlētāju negribētos, taču ir vērts pieminēt daudzu hokeja cienītāju tik bieži ķengātos Jāni Spruktu un Rodrigo Laviņu. Saprotu, ka katrs hokeju skatās citādāk un pievērš uzmanību citādām lietām laukumā, taču nesaprotu, kā līdzjutējs var nenovērtēt Sprukta spēli aizsardzībā un Laviņa pašaizliedzību.
Sprukts gandrīz katrā spēlē skaitliskajā mazākumā spēj radīt draudus pretinieku vārtiem, un pirmdienas mačā viņa sprints izkārtoja vārtu guvumu Ņiživijam. Bet aizsardzībā «Lielais Jānis» bieži vien precīzi nolasa pretinieku nodomus un spēja pārtvert ripas labāk par jebkuru citu uzbrucēju «Dinamo» komandā (ja vien to gribētu, tad ne sliktāk varētu nospēlēt arī Marsels Hosa, taču lai nu paliek katram savs).
Pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad Latvijas izlase sāka spēlēt augstākajā divīzijā Laviņš bija meiteņu mīlulis. Šodien Rodis tiek vainots bez maz vai katrā neveiksmē - te viņam nūjas nelaikā lūzt, te viņš atdod ripu pretiniekam uz nūjas vai nopelna noraidījumu nevietā. Taču Laviņam ir otrs labākais lietderības koeficients komandā (+11), bet mazāk soda minūšu no aizsargiem ir tikai Krišjānim Rēdliham, Lī Svetam un Oskaram Cibuļskim. Par salūzušajām nūjām statistika gan nav pieejama...
Ko lai dara, visi jau nevar būt apveltīti ar tādu talantu kā Sandis Ozoliņš vai mācēt sadot pa «šnauceri» kā Jēkabs Rēdlihs. Toties svētdien papildlaikā, kad mūsu trijnieks gandrīz visas divas minūtes atdeva pēdējos spēkus mazākumā, Laviņš trīs reizes pēc kārtas nobloķēja pretinieku metienus.
Negatīvais:
Pagājušās nedēļas četras spēles, iespējams, bija izšķirošās šajā sezonā, tādēļ no komandas potenciālajiem līderiem tika gaidīts solīds pienesums. Taču bija kāds vīrs, kurš pirmdien laukuma pavadīja nepilnas četras minūtes, trešdien - piecas minūtes, piektdienas mačā laukumā neizgāja, bet svētdien - pat nebija pieteikts mačam. Tas, ka Tailers Arnasons nav «vilcējs» ir skaidrs jau sen, bet šajās četrās svarīgajās spēlēs viņš praktiski vispār nepiedalījās.
Kopš 24. janvāra Sanktpēterburgā, kad Martins Pruseks pie 1:5 nomainīja Masaļski, čehu vārtsargs šosezon vairs nav spēlējis un, ja viens Edgars būs pie labas veselības (tfu, tfu, tfu), vairs arī nespēlēs. Salīdzinot ar brīnumiem, kurus Pruseks rādīja pagājušajā sezonā, šosezon viņam sanāk «tukšais» gads - 35 spēles (vairākas gan ir nepilnas), vidēji mačā ielaistas 3,05 ripas un 90,3% atvairītu metienu. Ja pirms sezonas Jūliuss Šuplers uzsvēra, ka komandai ir divi pirmie vārtsargi, dzīve visu salika savās vietās - pirmais ir Masaļskis, un labi ka tā!
P.S. Arnasona vīrietību šo rindu autors nekad nav apstrīdējis (ja kādu māc šaubas, var uzmanīgāk pārlasīt pirms divām nedēļām publicēto apcerējumu).