Prostitūtu pircējs: par higiēnu, emocijām, vecumu un iekāri II

FOTO: Scanpix/Reuters

Trešdien «Apollo» aizsāka rakstu sēriju, kas veltīta prostitūcijas problēmai Latvijā. Šoreiz gan par to no cita — vīrieša, kas pērk prostitūtas, [s:32073] (29) — skata punkta. Šajā sērijā par to, cik ļoti prostitūtas domā par savu veselību un higiēnu, kā arī par to, kas tad viņas, sievietes, kuras pārdod sevi par naudu, ir — kas viņas ir tajos brīžos, kad nepārdodas. Arī par to, ko Barons pieredzējis — vecums, «gabarīti» un citas detaļas, par kurām lielākoties skaļi nerunā.

Par papildus samaksu — arī bez prezervatīva

blogā

Baronam vairākas jau kādu laiku pazīstamas meitenes stāstījušas, ka nereti ir klienti, kas vēlas nodarboties ar seksu bez prezervatīva. «Par papildus samaksu meitenes, to protams, dara, bet ir arī tādas, kurām prezervatīvs ir obligāta prasība,» sacīja Barons, kurš arī pats seko, lai tāda prasība tiktu ievērota.

Izrādās, ka pastāv arī sava veida «likumsakarības», proti, meitenes, kuras ir mazāk pieredzējušas, lielākoties arī mazāk domā un uztraucas par savu un klienta veselību. «Ir arī tādas, kas bez prezervatīva cenšas ko darīt,» skumji teica Barons un vēlreiz piebilda, ka tā mēdz rīkoties lielākoties tās meitenes, kurām prostitūtu dzīve vēl nav tik tuva.

Kas klientus piesaista?

Jautāts, pēc kāda meiteņu tipa tomēr ir lielākais pieprasījums, Barons sacīja, ka meitenes ir visdažādākās: jaunas un vecākas, slaidas un apaļīgas. Nolēmu pavaicāt Baronam, cik veca bijusi jaunākā un cik — vecākā viņa seksa partnere par naudu. Izrādās jaunākajai esot bijis 18 vai 19 gadu. Taču Barons smejot piebilda, ka pasi gan neesot pārbaudījis.

Vecākajai tolaik bijis ap 40, taču Barons sacīja, ka ar «meitenēm» šādā vecumā, kuras ilgi darbojošās prostitūcijas biznesā un kļuvušas par savas jomas profesionālēm, nevarot īsti aprunāties.

Jautāju, vai tas ir svarīgi — aprunāties? «Tad, kad saka «ķeramies uzreiz pie lietas»... tas nosit iekāri, «nosit asinis»,» teica Barons.

Neprofesionāles lielākoties ir mazu bērnu mātes

Meitenes, kuras nav profesionālas prostitūtas, nereti vienkārši aizlāpa «naudas caurumu». Barons bijis kādas studentes klients, kura, nopelnījusi mācībām vajadzīgo naudu, vairs nav turpinājusi šo arodu. Tomēr tas, vai meitenei prostitūcija ir sirdslieta vai pagaidu risinājums, Barons jau iemācījies noskaidrot vienkārši aplūkojot sievieti.

Jautāts, kas tad īsti ir prostitūtas-iesācējas, Barons sacīja: «Tās lielākoties ir mazu bērnu mātes, kuras piedzīvojušas to brīdi, kad bērnam nav ko ēst». Barons uzskata, ka valsts ir tā, kam būtu jādomā, lai šādas lietas nenotiktu. Bet par to — nākamajā stāsta daļā.

Turpinājums sekos.

Uz augšu