Ceļojums apkārt pasaulei. Otrais stāsts

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Mārtiņš un Dagmāra.

Portāls «Apollo», sadarbojoties ar diviem aktīviem un uzņēmīgiem jauniešiem, vienu reizi nedēļā - ceturtdienās - turpmāk piedāvās jums nelielu bilžu un stāstu seriālu «Apkārt pasaulei». Mārtiņš un Dagmāra patiesi vienā jaukā dienā sapakoja somas un startēja no viena punkta, kurā plāno atgriezties, pēc tam, kad viņu ceļojums būs apmetis loku apkārt zemeslodei. Un otrā sērija sākas:

<b>FOTOGALERIJĀ</b>

«2009. gada 14. jūnija rīts. Iepriekšējās divās dienās esam sirsnīgi, alkoholiski un zaļi atvadījušies no draugiem Rīgā un Londonā, pabildējuši pliko riteņbraucienu Londonā («par dabu, pret benzīnu») un, saulei austot, no St. John’s Wood katrs ar lielo mugursomu kātojam uz Paddingtonas staciju, lai tālāk jau no Heathrow caur Madridi izlidotu uz Bogotu. Lidojums kā jau garš lidojums, ja nu vienīgi Iberia vietā būtu varējusi būt cita aviokompānija.

No ierašanās mirkļa esam paredzējuši iesvīst kā Ingus Tūns to darītu Disnejlendā, bet nekā – pilsēta atrodas 2640m virs jūras līmeņa kalnainā reģionā un tāpēc, jo īpaši pa nakti, lieti noder līdzpaņemtie Merino vilnas džemperīši. Arī par drošību nav sevišķi jāsatraucas, ja vien uz kakla nenēsā baltas pusmetrīgas Canon lēcas vai neaizstaigājas nepareizajos rajonos. Vai arī mums nedaudz veicas, jo pirmajā vakarā gan kāds rasta-vīrs ar acīs skaidri lasāmu uzrakstu «nobody is home» mēģina radīt iespaidu, ka no bikšu priekšas vilks ārā nazi, ja nedosim viņam no mūsu minerālūdens pudeles padzerties... kas ir vairāk saskaņā ar manas bijušās kolēģes – kolumbietes – ieteikumu vispār uz Kolumbiju nebraukt, bet asā pretrunā ar dažu kolumbiešu izcelsmes kursa biedru patieso prieku, kad viņiem jau Ekvadorā esot ziņojām, kas un kā mums pie viņiem paticis. Lai nu kā, bet pēc īsas aklimatizācijas jaunajā kontinentā un izbrauciena ar riteņiem vietējā svētku dienā pa Bogotas mašīnām slēgtajiem bulvāriem gan pilsētas glaunajos, gan bordeļu rajonos, esam gatavi doties tālāk.

Kolumbijā ir izteikts (gringo trail»), no tā novirzoties var viegli iemaldīties guerillas vai paramilitares (otrs nevalstisks militārais spēks valstī, kas it kā cīnās ar pirmo) zonās (galvenokārt pie Panamas un dienvidaustrumos), kuras gan arī vairāk tūristu pārdzīvojuši veiksmīgi, nekā tikuši apzagti/sagūstīti, vismaz pēdējo 5 gadu laikā. Mēs dodamies uz ziemeļiem un pirmā pieturvieta ir Villa de Leyva - brīnumjauka koloniālisma stilā celta un saglabāta mazpilsēta, kas tomēr vairāk pensionāru gaumē ar baznīcu un smalku restorānu apmeklējumiem. Traucamies tālāk uz San Gil - Kolumbijas adrenalīna galvaspilsētu, kur iemēģinām roku gan 3. , 4. un 5. grūtības pakāpes raftingā, gan paraglaidingā. Vēlāk uzzinām, ka lēmums neiet pilnu paraglaidinga kursu bijis pareizs, jo sastaptais ceļinieks zina stāstīt, ka pēc 15min teorētiskā ievada uz zemes, viņš palaists debesīs viens pats un turpmākās norādes saņēmis pa rāciju. Pēc talanta atsijāšanas principa - ir ir, nav nav. No citiem avotiem uzzinām arī par vietējā biznesa specifiku - lai atvērtu, piemēram, hosteli un lai to nenodedzinātu līdz ar pirmajiem viesiem, vēlams atsaucīgi reaģēt uz vietējo onkoļu piedāvājumu pieņemt darbā kādu viņu rada gabalu vai par nelielu, bet taisnīgu samaksu nodrošināties ar policijas īpašu aizsardzības programmu - dubults neplīst.

Tālāk ceļš ved uz Karību jūras krastu, konkrēti, Tagangu, kur uzsākam savu niršanas karjeru noliekot PADI Open Waters un ejam 5 dienu pārgājienā uz Pazudušo Pilsētu. Neļaujam sevi iebiedēt faktam, ka pirms 2 nedēļām nošauts viens no mūsu tūrkompānijas šoferiem, kad tas vedis kārtējo grupu. Iemesls - lipīgi pirksti, jo ne visa nauda par («miera nodrošināšanu») konkrētajā reģionā nonākusi pie adresātiem. Tūrkompānijas adresi tomēr radiem pirms iziešanas atstājam. Viens no sastaptajiem gidiem pārgājiena laikā ir Edvīns, kas vadījis grupu, ko 2003. gadā pārgājiena laikā uz Pazudušo Pilsētu sagūstīja guerilla un dažas («vērtīgākās») tautības noturēja gūstā pat 3 mēnešus, kas vienalga nestāv klāt vidējam aritmētiskajam termiņam pie guerillas - apmēram 5 gadi augstkalnu džungļos uz rīsu un pusgrillētas vistas diētas. Pārgājiens kopumā fantastisks - iešana līdz 7h dienā uz augšu vai leju, šķērsojot kalnu upes 9 reizes, gulēšanu šūpuļtīklos un cīnīšanos ar knaušiem/mušām ar 80% DĒT palīdzību.

Kolumbijas noslēgumā apmeklējam skaistāko koloniālisma stilā celto vecpilsētu, kur nācies pabūt - Cartagena de Indias, to pašu, kas savādāk iedvesmojusi G.G.Markesu romānam («Mīlestība holēras laikos»). Izvairoties no Kolumbijas dārgajiem autobusiem, meklējam un atrodam lētāku lidojumu uz Popayan pašos dienvidos, lai šķērsotu robežu uz Ekvadoru. No nakts autobusa mūs attur jaunietis blakus istabā vienā no Popayan hosteļiem - 3 mēnešus agrāk viņš bijis autobusā, kuru nakts laikā kāds vietējais jokdaris, piedraudot šoferim ar pistoli, nozadzis - novedis no galvenā ceļa un mežā lēnā garā visus pasažierus atbrīvojis no mantiskajiem labumiem. It kā jau katoļi, bet darbos kā budisti.

Kopumā - brīnumaina valsts - ar pašvaku sapiera veiksmi un pusveselu saprātu par drošību nav jāuztraucas, resnu vācu pensionāru tūristu gandrīz nemana un ir gan kalni, gan pludmales un lielpilsētu naktsdzīve par pusi no Latvijas cenas. Nākamnedēļ par Ekvadoru, kur brokastis var ēst džungļos, pusdienot pie vulkāna krātera 4000 metru augstumā un vakariņot jau pludmalē pie Klusā okeāna.»

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu