Portāls «Apollo», sadarbojoties ar diviem aktīviem un uzņēmīgiem jauniešiem, vienu reizi nedēļā - ceturtdienās - piedāvā jums nelielu bilžu un stāstu seriālu «Apkārt pasaulei». Mārtiņš un Dagmāra patiesi vienā jaukā dienā sapakoja somas un startēja no viena punkta, kurā plāno atgriezties, pēc tam, kad viņu ceļojums būs apmetis loku apkārt zemeslodei. Un trešā sērija sākas:
(Košas stāsta ilustrācijas apskatiet FOTOGALERIJĀ)
«Kratāmies autobusā no robežas jau sesto stundu, bet par spīti šofera teiktajam, banānu republikas Ekvadoras galvaspilsēta Kito vēl nav manāma. Šeit būtu vietā neliels ieskats vietējā transporta sistēmā. Ekvadorā autobusa pavadoni un šoferi ir loti satraukusies- neatkarīgi cikos un kad šo jautājumu viņiem uzdod, visi autobusi no stacijas iziet pēc 2min, sekojoši mantas bagāžniekā ir jāsamet vājprātīgā ātrumā, vietas jāieņem fiksi fiksi, baigi daudz papildjautājumus biļešpārdevējiem nav jāuzdod, par labierīcību apmeklēšanu var vispār aizmirst....un tad jāgaida kamēr autobusu pēc šādas šēmas piepildās ar pasažieriem.
Lieki piebilst, ka 4h brauciens patiesībā ir 6h ar piebremzēšanu katras apdzīvotas vietas tuvumā ar skaļu kliegšanu- braucam uz Kito, Kito, Kitoooo. Kāds grib braukt uz Kitoo, Kītooo, Kīitoooooo? Autobusa palīgpuika ir izliecies pa vaļējām durvīm un mēģina visus ceļmalā stāvošos ievilkt autobusā- tai skaitā sieviņas ar desmit spaiņiem zemeņu, ģimenes, kuras ved vistas uz lielpilsētas tirgu un visus pārējos ļaudis, kas iekāpuši autobusā mūs izbrīnīti nopēta. Pēc trīs astronomiskā ātrumā pagājušām nedēļām Kolumbijā, esam pārtērējuši paredzēto budžetu (USD 65 dienā no cilvēka), iedzīvojušies nelāgos līdz asinīm nokasītos moskītu kodumos, kā arī nokratījuši putekļus no savām jau ierūsējušajām spāņu valodas zināšanām.
Tuvāko septiņu nedēļu laikā gan saprotam, ka spāniski ar mums Andu reģionā runā tikai pilsētās, kamēr augstāk kalnos komunikācija notiek Kečua valodā. Pēc pirmajām pāris dienām esam jau daudz maz veiksmīgi tikuši vaļā no aizdusas, kura, 3000m bija tikai viens no nepatīkamajiem pārsteigumiem. Izrādās, ka mūsu vecās paaudzes I-pods augstumu panes vēl sliktāk nekā mēs un ir izlēmis izslēgties pavisam. Vēl esot Kito smagu sirdi nolemjam, ka sešos mēnešos visu Dienvidamerikas plānu izpildīt nevarēsim, tādēļ dodamies uz aviokompānijas biroju, kur no ceļojuma maršruta izslēdzam Brazīliju - valsti, kurai jāvelta atsevišķs ceļojums.
Mūsu sākotnējā plānā ir doties uz dienvidiem no Kito un ar velosipēdiem izbraukāt Kilotoa krātera apvidu. Konkurences trūkums Latakungas ciematā mūs piespiež samierināties ar diezgan apskādētiem braucamrīkiem, bet esam entuziasma pilni nelikties zinis par šādām tehniskām ķibelēm. Vēl galvaspilsētā esot izstaigājot grāmatnīcas un tūrisma aģentūras, lai secinātu, ka topogrāfiskās kartes šim reģionam pārdošanā nav pieejamas, tāpēc būs vien jāizlīdzas ar grafisku zīmējumu, ko sagrabinām jauniešu hostelī. Vēlāk satiktie ceļa biedri zina stāstīt, ka pavecākas šī apgabala «topenes» varot dabūt no militāristiem.
Turpmāko četru dienu laikā nobraucam ap 200km pa lielākoties neasfaltētiem, nemarķētiem, bezsatiksmes kalnu ceļiem, 2800m līdz 4000m augstumā. Dienas ekvatoriālā svelme ir mānīga, jo jau pēcpusdienā temperatūra nokrītas par desmit grādiem un naktī drebināmies zem smagas vilnas segu čupas. Priecīgi par savām tālredzīgi iepirktajām cepurēm un cimdiem, turpinām ceļu caur kraujaino un klinšaino kalnu ainavu. Vietējie lamu gani un satiktie zemnieki mūsu karti noskata ar zināmu skepsi un uz jautājumu - cik tālu līdz Zumbaua ciemam – vien krata galvu. Tikai vēlāk saprotam, ka karti zīmējis kāds, kuram desmit kilometri turpu šurpu – augšā vai lejā – nav īsti vērā ņemama distance.
Mūsu pārdzīvojumus labi saprot satiktie holandieši un kanādieši, kuri jau pāris mēnešus minās vairāk nekā 30’000km no Aļaskas ar riteņiem, tik mūsu ekipējums klāt nestāv viņu uz saules baterijām lādētajiem GPS navigācijas ierīcēm un citiem smalkiem rīkiem. Nedēļas beigās atgriežoties pilsētā, klusībā apņemamies uz riteņa vairs nekad mūžā virsū nekāpt, taču jau pēc pāris dienām šī apņemšanās tiek veiksmīgi ignorēta.
Jūlija beigās, esam gatavi piestrādāt pie pilna ķermeņa iedeguma un iemēģināt prasmes sērfošanā, tāpēc sēžamies autobusā uz piekrastē esošo ciemu- Montaņita, ko mums izslavējusi Kolumbijā satiktā kanādiešu meiča. Šamējā te sabijusi gandrīz divus mēnešus, un drīz vien mēs paši saprotam- kāpēc. Klusais okeāns priecē ar spēcīgiem, gariem un biežiem viļņiem- ideāli mums iesācējiem, mūziku bāriņos izslēdz no septiņiem līdz deviņiem rīta un ciema ieliņas ir aizvien smilšu klātas. Varbūt ielu segums, varbūt brīvdomātāju gars, bet Montaņitā nemana čemodānus velkošus ceļotājus. Pēcpusdienā pēc viļņos pavadītas dienas, pie «Pilsener» alus kausa apspriežam jauniegūtās skrambas un nobrāzumus, ka arī sagaidām vakara autobusu ar «jauniņajiem». Mūsu basku draudzene pazīst vai visu ciemu- gan puišus, kas no Amazones vidienes atbraukuši uz piekrasti tirgot rokassprādzes un citas ceļotājus interesējošas lietas, gan no Spānijas ekspatriējušos sērfa instruktorus un vietējos bārmeņus. Prom braucot norunājam tikšanos pavasarī Āzijā un dodamies tālāk.
Pēdējās dienās vēl esot Montaņitā, esam pavadījuši rakstot e-pastus dažādām brīvprātīgo organizācijām un meklējot iespējas tikt uz «īstajiem» Amazones džungļiem. Doma ir piestrādāt vai nu dzīvnieku patversmēs, vai kādā no dabas konservācijas projektiem, kas atļautu tikt personiskā tuvumā šim reģionam. Visas pūles atsitās kā pret sienu – vai nu jāmaksā krietna nauda vēl pa virsu tam, ka strādā, vai arī minimālais uzturēšanās termiņš ir garāks nekā varam atļauties, vai arī jālido uz Brazīliju. Izmisīgi sākam skatīties arī tūrisma piedāvājumus. Mūsu finansiālās iespējas ir ierobežotas, tāpēc nevaram noticēt, kad mūs piekrīt uzņemt viena no šikākajām apvidus eko-viesnīcām, jā tā to var saukt. Samaksu saimnieks prasa minimālu, tikai jāpalīdzot būs virtuvē un citos saimniecības darbos. Prieka pilni dodamies ceļā uz Ekvadoras galējiem ziemeļaustrumiem, kur no nomaļa ciemata ar motorlaivu pa Napo upi vēl stundas trīs jābrauc džungļos un pēc tam ar kanoe laivu cauri mangrovju lagūnām tikai nokļūstam galā. Tuvāko dienu un nakšu laikā iepazīstam desmitiem putnu un kukaiņu, mēģinām fotografēt zvirbuļpērtiķu barus un naktī lagūnā braucam skatīties baltos kaimanus un koka boa. Pēc peldes piraņju un balto kaimanu lagūnā, sēžam slapji krastā un pārdomājam savas apdrošināšanas polises nosacījumus.
Diemžēl, šos pirmatnējos lietus mežus līdz nepazīšanai izkropļojusi amerikāņu naftas kompānijas «Texaco» bezatbildīgā darbošanās, «taupības nolūkos» izlejot neattīrītus ūdeņus atpakaļ zemē un neatgriezeniski piesārņojot apkārtējo vidi. Bērni ar vairāk nekā pieciem pirkstiem uz rokas, ragveidīgiem izaugumiem uz sejas, smadzeņu audzējiem vai leikēmiju ir tikai daļa no milzīgā pierādījumu saraksta, deviņdesmito gadu beigās iesāktajā tiesas prāvā pret amerikāņu naftas gigantu. Par spīti pasaules uzmanībai, spriedums par 27 miljardiem dolāru vēl aizvien nav saņemts, bet pārmaksāti advokāti uz Ekvadoras tiesas zālēm ierodas prezidenta miesassargu svītas pavadībā. Pieminot «Texaco» vārdu, vietējie aizdegās bezpalīdzīgās dusmās par džungļos aizvien notiekošo. Dienu un nakti virs kokiem kā milzīgas apkārtni izgaismojošas lāpas paceļas degošas gāzes stabi, aprijot tūkstošiem kukaiņu un putnu ik gadu.