Portāls «Apollo», sadarbojoties ar diviem aktīviem un uzņēmīgiem jauniešiem, vienu reizi nedēļā - ceturtdienās - piedāvā jums nelielu bilžu un stāstu seriālu «Apkārt pasaulei». Mārtiņš un Dagmāra patiesi vienā jaukā dienā sapakoja somas un startēja no viena punkta, kurā plāno atgriezties, pēc tam, kad viņu ceļojums būs apmetis loku apkārt zemeslodei. Un sestā sērija «Pirmās nedēļas Argentīnā» sākas:
«Pēdējo nedēļu laikā vēl Lapasā esot, bijām sākuši nopietnāk pievērsties naktsmāju atrašanai Buenosairesā ar «couchsurfing.com» palīdzību. Šis interneta portāls iecienīts ceļotāju vidū ar to, ka ne tikai ļauj ceļot daudz lētāk, bet galvenokārt iepazīt tās zemes dzīvi paliekot pie vietējiem mājās.
Mūsu ceļošanas budžetam Argentīna ir padārga valsts, tāpēc jo sevišķi novērtējam šīs mājās-palikšanas priekšrocības. Tā nu vēlā vakarā ierodamies pie namatēva Pablo viņa 15 kvadrātmetru dzīvoklī vienā no augstceltnēm Buenosairesas Boedo rajonā. Iepriekšējā vakarā pēc desmit nesekmīgiem telefonzvaniem esam beidzot viņu sazvanījuši lai paziņotu, ka reisu nokavējām un ieradīsimies dienu vēlāk. Mīlestības vadīta pie Pablo no Sanpaoulu bija pārcēlusies dzīvot viņa brazīļu draudzene Millija, kura ar mums runā tikai portugāļu valodā. Tuvāko nedēļu visi četri dalījām dzīves telpu, kura dienas laikā tika transformēta par viesistabu ar izklaides stūri (televizors un dators), uz ēdienreizēm no aizdurves tika izvilkts salokamais galds un krēsli, kamēr pa nakti uz grīdas savus matracīšus un guļammaisus izritinājām mēs. Pablo ir uzlecoša TV zvaigzne, kas gaidot slavas mirkli strādā bērnu centrā un izklaidē mazuļus viņu dzimšanas dienu pasākumos, kā arī piedalās nosacītas kvalitātes TV šovos - varētu būt kaut kas līdzīgs «Latvijas Princesei». Vienā šādā darbā viņam algu izmaksāja graudā, tai skaitā viesnīcu vaučeros, kurus viņš nezinādams kur likt, atdāvināja mums.
Mūsu nākamais namatēvs Marko ir sabijis ne tikai Rīgā, bet arī Kuldīgā - kur viņu aizveduši latvieši no «couchsurfing.com». Puisis sajūsmā par Latviju un galvenokārt jau Latvijas meitenēm, kuras staigājot varen īsos svārkos un dikti daudz krāsojoties. Viņš bija pamanījies piefotografēt gūzmu ar pierādījumiem, kuriem oponēt diez vai kāds spētu - visa mantība ir izlikta acu priekšā apskatei.
Buenosairesā savā ziņā sajūtamies kā atpakaļ Eiropā- kaut kas no Madrides, Barselonas vai Romas, bet ar savu vienreizējo raksturu. Kā jau riktīgai Dienvidamerikas lielpilsētai piederās, kriminālā situācija ir tāda kāda ir- mūsu draugus mājup ejot uz ielas stūra aptīra no takša izlēcis džeks ar stroķi. Vietējie uz šo zagšanu skatās kā latvieši uz kūlas dedzināšanu - īsti pareizi tas nav, bet nu tas notiek. Pēc Andu rīsu un vistas diētas nespējam pretoties argentīniešu kulinārijai - tukstoš veidu saldējumiem, kafijai, picai, no kuras aumaļām gāžas siers, pildītiem pīrādziņiem jeb empanadas, kā arī mūsu favorītam- karamelizētam, iebiezinātam pienam jeb dulce de leče, kurš šķiet tiek likts virsū visam. Īpaši labi garšo ar pankūkām, saldējumu un alfajores jeb smilšu cepumos.
Ballītes šeit nesākas pirms vienpadsmitiem vakarā un tad turpinās līdz agram rītam. Kā viņi visi pēc tam iet kārtīgi uz darbu nākamajā rītā nav īsti skaidrs. Katru vakaru tiekam ielūgti doties uz kādu pasākumu. Vienā no mūzikas koncertiem Santelmo rajonā satiekam arī latviešu pāri, kuri Argentīnā nodzīvojuši ilgāku laiku un tagad dodas mājup. Sazīmējam kopējus paziņas un novērtējam kvalitāti, kas ir Argentīnas sarkanvīns. Citu vakaru esam ielūgti uz Pablo draugu rīkoto šašliku cepšanas vakaru, jeb kā paši argentīnieši sauc šo neatņemamo savas kultūras daļu - parilla. Uz jumta ir uzrīkots paprāvs grills, kurā uz karstām oglēm cepjas milzīgs daudzums gaļas. Šeit arī apgūstam pirmo pavārstundu gaļas cepšanā argentīniešu gaumē - viss ir jādara lēnām, gaļu samest degošā ugunī esot neprāta darbs un necieņa pret steiku. Namatēvu Mariano un Fiorellas suns sēž blakus un vaktē, vai viņam atkritīs kāds gabaliņš no asinsdesas, kamēr mēs vēlreiz nopriecājamies, ka neesam veģetārieši un varam novērtēt nacionālo virtuvi.
Pēc divām diezgan bohēmiski pavadītām nedēļām Buenosairesā, ir laiks doties tālāk. Tā kā Pablo mums ir sadāvinājis vaučerus Spa viesnīcā Viktorijā, tad nu dodamies pirmkārt uz turieni. Pa ceļam gribam redzēt argentīniešu kovboju- gaučo- ciemu San Antonio de Areco. Dabā ir agrs pavasaris- govis, buļļi, zirgi un aitas ir izlaisti plašajās ganībās, putniņi čivina kokos un lapas ir jēli zaļā krāsā. Atrodam tukšu kempinga parku ciema nomalē, kur mums atļauj uzsliet telti. Kempinga sargs nosaka, ka sezona sāksies vēlāk un tagad viss esot mierīgi, lai vien atstājam savas mantas teltī bez bažām. Ciemā satiekam vienu franču meiču, kura dodas ar mums kopā ēst steiku un dzert vīnu, bet pārrodoties «mājās» atrodam suni sēžam pie telts un vaktējam mūsu mantas. No rīta secinām, ka sezona tiešām vēl nav sākusies, jo visa telts ir sasalusi ledū un zālē ir kraukšķīga sērsna. Šādas parādības turpmāko mēnešu laikā ceļojot pa Argentīnu mūs sagaidīs itin bieži, tāpēc pie pirmās izdevības iegādājamies vēl vienu džemperu kārtu.
Ap šo laiku ir arī nobriedusi doma mācīties kaitot, ko vislabāk varot darīt San Juan provincē- Cuesta del Viento, kur vējš katru dienu 60km/h. Uz ciematiņu pie ezera iet tikai viens autobuss dienā četros no rīta, kuru mēs esam jau nokavējuši. Vienīgā iespēja tālāk doties ir ar stopiem. Tie, kas pieredzējuši šai lietā zinās, kāda bezcerība ir būt uz ceļa, pa kuru mašīnas brauc ar 20 minūšu intervālu. Pēc pāris stundām tomēr tiekam paņemti un veiksmīgi nonākam galā. Saimnieks Manu pusi gada pavada Spānijā mācot eiropiešiem kā uz dēļa ar pūķi šļūkt, kamēr otru gada daļu - šajā rančo, kur tiek rīkots arī pasaules vindsērfinga čempionāts. Mājā vietas īsti nebūšot kur palikt, jo vakarā ierodas vietējās koledžas jaunieši taisīt pētījumu par mazo biznesu attīstību, bet mēs varot celt savu telti dārzā.
Rančo pastāvīgi dzīvo tikai Manu, pavecāks čīliešu hipijs Horhe un prāvs bars ar suņiem. Čīliešu hipijs mums stāsta ka tagad raksta romānu, kur grāmatas atvēruma labo pusi viņš raksta ar labo roku, bet kreiso pusi ar kreiso roku. Ļoti lielu iedziļināšanos tas prasot un grāmatu varēs publicēt tikai pēc autora nāves. Sezona izrādās īsti nav sākusies arī kaitsērfošanai - ūdens temperatūra ezerā ir divi grādi un Manu negrib slapināties visu dienu un neiesaka to arī mums. Bet nu, ja mēs uzstājam, tad protams to var darīt. Mēs neuzstājam un izvēlamies laiku pavadīt iepazīstot kalnu ezera apkārtni, kur mums takas ierāda čīliešu hipija melnais labradors. Kā jau savas sugas pārstāvis, viņš ir sajūsmā par pasviestiem koka gabaliem, kuriem var peldēt pakaļ un iespēju nopurināties mums blakus.
Mūsu ceļš tālāk ved uz Mendozu, kas pasaulē labi pazīstama kā Argentīnas vīna reģions. Vīns mums garšo, bet neko daudz par to nezinām, tāpēc nolemjam apgūt vīna darīšanas ābeci. Dabūjam velosipēdus un karti ar apkārtnes vīna darītavām un dodamies izpētīt, kā tad vīnogas pārtop par dzērienu, un kāpēc omes skābulītis neklasificējas smalko vīnu kategorijā. Tiekam apskatīt gan mazākas gan lielākas vīna darītavas, bet visi nosaka, ka šitos vīnus lielākoties pārdod uz ASV un Eiropā dažiem Londonas restorāniem, tā ka cerības ko atrast Latvijā īsti neesot. Argentīniešiem vīna tūrisms salīdzinājumā ar Jaunzēlandi, Austrāliju un Dienvidāfriku ir bērna autiņos, tāpēc viņi varbūt vairāk cenšas.
Ir norīkota speciāla tūristu policija, kas patrulē pa lauku ceļiem un «pieskata» riteņbraucējos no vienas vīna darītavas uz otru. Ja nu galīgi vairs neesot spējīgi mīties, tad saliekot mašīnas kravas kastē ar visiem velosipēdiem un vedot atpakaļ uz ciemu. Pēc otrās vīna darītavas apmeklējuma apsēžamies ceļa malā, lai notiesātu savas siermaizes, kad uz moča piestāj policista kongs Hosē un laipnīgi apjautājas, vai būsim vēl braucēji un vai nevajag mums atsūtīt patruļas mašīnu pakaļ. Hosē ir smuka spīdīga ķivere un balts mocis, bet to jau nevar uzreiz tā viņam teikt, it sevišķi, ja jautājums par citu tēmu.