Pēc komandējuma atgriežoties Latvijā, vairāk par Īslandes vulkāna sagādāto satiksmes haosu mani pārsteidza publiskā histērija ap ģenerālprokurora Jāņa Maizīša nepārvēlēšanu amatā, kā arī vieglums, ar kādu daudzi gatavi teju vai krist ceļos kārtējā mediju uzpūstā elka priekšā.
Uzreiz jāsaka: par Jāņa Maizīša pārvēlēšanu Latvijas ģenerālprokurora amatā LPP/LC Saeimas frakcijai bija brīvais balsojums, tāpēc neesam starp tiem, kam kāds varētu pārmest rīcības neatbilstību solījumiem.
Vienlaikus, dažu mediju un pat augstu amatpersonu neiedomājami populistiskā reakcija uz balsojuma rezultātu liek uzdot vairākus būtiskus jautājumus par to, vai Latvija maz ir demokrātiska un tiesiska valsts.
Pirmkārt, Latvijas Republikas Saeima ir paudusi savu gribu leģitīmā balsojumā. Kādā masveidīgā aptumšota prāta stāvoklī jābūt, lai aicinātu demokrātiskas valsts parlamentu par kādu jautājumu balsot atkal un atkal, līdz tiks panākts dažiem pieņemams rezultāts?
Otrkārt, Saeimas kārtības rullis nosaka, ka balsojums par ģenerālprokuroru veicams aizklāti. Kādēļ aizklāti? Tieši tādēļ, lai pasargātu deputātus no publiska spiediena. No tā paša spiediena, kura rezultātā daudzi deputāti šodien slēpj savas domas, jo baidās tikt pazemoti un izķengāti medijos. Ar kādām tiesībām šiem cilvēkiem demokrātiskā Eiropas Savienības dalībvalstī, 21. gadsimtā, tiek pieprasīts publiski atklāt to, kāda būs viņu rīcība aizklātā balsojumā?
Treškārt, vērtējot Maizīša kunga līdzšinējo darbību un līdz galam novesto lietu skaitu, es pie labākās gribas nevaru to nosaukt par bezprecedenta veiksmes stāstu, bet viņu pašu – par labāko no labākajiem. Un man jājautā – vai šoreiz tiešām histērijas iemesls ir Maizīša kunga persona, jeb šeit tomēr ir runa par atsevišķu politisku spēku mēģinājumiem demonstrēt varu un sekojošām dusmām, ja šī vara slīd ārā no rokām?
Ceturtkārt – un tas ir vistraģiskākais – cik ļoti jābūt izslāpušiem pēc lētas popularitātes, lai viena konkrēta cilvēka ielikšanai vienā konkrētā amatā publiski aicinātu mainīt Latvijas Valsts likumdošanu un balsošanas sistēmu?
Kā ikviens Latvijas pilsonis, es ikdienā saskaros ar daudziem Saeimas lēmumiem, un vismaz ar pusi no tiem es neesmu apmierināts. Bet man pat trakākajos murgos neienāktu prātā apstrīdēt Saeimas tiesības tos pieņemt. Vēl vairāk – organizēt kampaņas šo lēmumu atcelšanai. Vienkārši tādēļ, ka es cienu valsti, kurā dzīvoju.
Es negaidu publiskas atbildes uz šiem jautājumiem. Es tos uzdodu, lai ikviens no mums šīs atbildes atrastu pats un tādējādi, iespējams, izvairītos no vadoņu kulta atdzimšanas.
Ja politiska spiediena rezultātā Augstākās tiesas priekšsēdētājs atkārtoti nominēs Maizīti ģenerālprokurora amatam, kā partijas priekšsēdētājs ierosināšu LPP/LC frakcijai vairs nenoteikt brīvo balsojumu, bet vienbalsīgi noraidīt šo kandidatūru. Tas nebūs balsojums pret Maizīti. Tas būs balsojums pret Latvijas valsts tiesiskuma graušanu.