Portāls «Apollo», sadarbojoties ar diviem aktīviem un uzņēmīgiem jauniešiem, vienu reizi nedēļā - ceturtdienās - piedāvā jums nelielu bilžu un stāstu seriālu «Apkārt pasaulei». Mārtiņš un Dagmāra patiesi vienā jaukā dienā sapakoja somas un startēja no viena punkta, kurā plāno atgriezties, pēc tam, kad viņu ceļojums būs apmetis loku apkārt zemeslodei. Un septītā sērija sākas:
«Turpinot virzību uz dienvidiem, esam nonākuši Argentīnas Patagonijā - «planēta Zeme, kāda tā kādreiz bijusi».
No Bolīvijas kalniem āķis jau bija lūpā, bet izpratnes par kalnos kāpšanu tieši tik maz, lai nebūtu bail. Tādēļ bijām izdomājuši, ka jākāpj Lanina vulkānā (3747m) bez gida, jo īpaši iedrošināti no kāda citur sastapta ceļinieka, ka kāpiens ir tehniski vienkāršs un tik jāseko iemītai takai. Laikam jau tā arī ir, bet tikai Argentīnas vasarā, respektīvi, sākot no decembra vai janvāra, jo oktobra sākumā vējš pūta kā pierasts Liepājas sliktākajās dienās, augšā sniga, vietējais kramponu īres kantoris bija saskrūvējis smieklīgas cenas un vēl ciemata gidi nebija pārliecināti, vai būtu mūs vispār gatavi vest augšā, kur nu vēl ieteikt vieniem pašiem kāpt. Laika prognoze nākamajām dienām arī bēdīga. Iedarbīgs bija stāsts par kādu vācieti, kas 10 gadus atpakaļ viens uzkāpis ap šo laiku, uznākusi vētra un viņš sācis kāpt lejā pa nepareizo nogāzi, iekritis aizā un «uznests» augšā tikai pirms diviem gadiem, līdz tam skaitījies pazudis bez vēsts. Tas vulkāns nekur nepazudīs, tā nospriedām, un ar nelielu rūgtuma sajūtu devāmies tālāk uz San Martin de los Andes.
Liels bija mūsu pārsteigums tur iebraucot, jo pēkšņi atradāmies Šveicē vai Austrijā, nevis Dienvidamerikā. Visas mājiņas no guļbaļķiem un akmeņiem, dārzos rūķi un ielās Audi. Mūsu hostelītis - dikti glīta veca, veca mājiņa ar čīkstošām koka grīdām un labajiem saimniekiem. Džeki, kuri brīvajā laikā braukā ar riteņiem un, kad ārā gaudo vējš un snieg sniegs, tad mājās klausās džezu un spēlē mutes harmoņikas.
Noklausījušies arī mūsu stāstu par to, ka gribam braukt ar riteņiem pa «septiņu ezeru zemi», viņi fiksi palīdzēja saorganizēt visu nepieciešamo. Mārtiņa ritenim tika piemontēti diezgan amizanta izskata ratiņi, kur salikt mantas un bijām gatavi doties 112km garajā ceļā (ratiņi kopā ar mantām gan svēra kādus 50kg, kas nav piemērotākais transportēšanas veids kalnainiem ceļiem ar grants segumu, ieteiktu riteņu somas). Tā kā viss atrodas nacionālā parka teritorijā un pavasara laikā kurināt ugunskurus nav atļauts, tad bijām tikuši pie portatīvās gāzes plītiņas, ko nevārējam sagaidīt, lai izmēģinātu. Tā nu trīs dienas pavadījām pie dabas mātes krūts. Vēsa gan tā māte naktī bija un no rīta teltī kondensāts kā mazas ledus piciņas uz sejas krita, bet toties viss tik skaisti un neskarti, ka putni sēž tev blakus un nebaidās prom lidot.
Vienu vakaru satikām arī kanādiešu/holandiešu riteņbraucēju pāri, kas jau vairākas nedēļas minās pa Argentīnu sava ikgadējā atvaļinājuma ietvaros. Pirms pāris gadiem braukuši sešus mēnešus cauri Tuvajiem Austrumiem uz Indiju. Nu forši un dīvaini ļautiņi tomēr tie gargabalnieki - gan ieteikumos par Āziju padalījās, gan uz tēju ar cepumiem pie savas telts uzaicināja, gan apjautājās vai pumpas uz pakaļas no mīšanās jau esot, ja reiz tik stīva gaita.
Atpakaļceļu uz San Martin de los Andes mēģinām stopot - divi riteņi, divi braucēji, ratiņi ar mantām un vēl pieklīdis labradors... pēc trīs stundām tomēr dodamies uz autoostu. Atgriešanos atzīmējam ar kārtīgu bife de čorizo (steika griezums) un dažām pudelēm «Malbec» vīna, lai jau nākamajā rītā dotos tālāk uz Argentīnas tūrisma meku Bariloči. Paspējam tieši uz slēpošanas sezonas beigām, tobrīd jau tikai divu metru sniega kārta. Bariločē var darīt visu ko, un mēs arī visu ko darām - braukājam ar riteņiem un ejam pārgājienos pa kalniem.
Devāmies arī divu dienu pastaigā uz Jakoba lagūnu kalnos pie Barilločes, kas gan diemžēl izrādās vēl aizsalusi. Bet toties paliekam jaukā kalnu bāzes nometnē, kurā par pārsteigumu strādāja zviedru meitene. Viņa un viņas argentīniešu puisis tadi ārpus realitātes laimīgi likās, jo jau vairāk kā mēnesi nebija bijusi pilsētā un arī tuvāko pusgadu īsti netaisījās no turienes prom. Uz jautājumu, ko viņi visu dienu dara atbilde bija- nu šo to - slēpojam, vācam malku, kurinām plīti, tad vakarā atkal ēst jātaisa. Daudz runāt arī viņi nerunāja, kas arī ir saprotami, piemēram, aiziet uz sauso tualeti, kas aizsalusi, kad apkārt gaudo vējš un putina sniegs, ir pavisam virtuozs pasākums - jāņem līdzi lāpstiņa un jāiemācās lietas darīt ātri. Tātad cilvēki- darītāji, nevis mutes bajāri. Toties no rīta, dzerot tēju un ēdot auzu pārslu putru, pa smalki rūtoto logu, pāris metrus no mājiņas ošņādamās sniegā staigā lapsa kūmiņš. Viņa nelikās dikti traucēties un turpat vien apkārt dzīvojas un gandrīz vai pozēja mūsu fotoaparātam.
No Bariločes šķērsojām Argentīnas un Čīles robežu un devāmies uz Klusā okeāna krastā esošo ciemu Puerto Montt. Dienvidamerika ir pateicīga vieta latviešu ceļotājam, jo gandrīz nevienā valstī nav nepieciešama vīza, izņemot Brazīliju, Venecuēlu un vēl dažas, uz kurām nemaz nebraucām. Laikam Puerto Montt tomēr skaitās pilsēta, bet mēs fiksi no turienes nosvīdām un braucām uz mazu miestiņu ar Osorno vulkānu fonā, kas saucas Puerto Varas. Veiksmīgi atradām naktsmājas pie vienas vecas čīliešu sieviņas, kura mums klāja brokastgaldu ar tamborētu galdautiņu, tamborētu salvetīti maizei un tamborētu micīti kafijas bundžai. Pie sienas karājas ģimenes svinību bildes no 30.gadiem un virtuves stūrī stāvēja Jēzus statuja ar puķītēm priekšā. Sieviņai bija melns taksis, kas visu laiku gulēja aiz krāsniņas un ārpus mājas savu purnu īsti nerādīja.
Šajā miera ostiņā pavadījām kādas pāris dienas, atklādami Čīles baltvīnus (un tagad kā no «Lonely Planet» : priekš best value for money īpaši iesakām Cardonnay-Viognier Reserva no «Oveja Negra», pēdējā pudele tika atstāta pusizdzerta uz vilciena sliedēm) un izlobītu «king crab» (latviski varētu saukties karaliskais vai akmenskrabis) par USD 10/kg. Šitās delikateses viņi tur velk no juras āra un pārdod vietējā zivju tirgū kā pie mums kādas sardīnes.