Portāls «Apollo», sadarbojoties ar diviem aktīviem un uzņēmīgiem jauniešiem, vienu reizi nedēļā - ceturtdienās - piedāvā jums nelielu bilžu un stāstu seriālu «Apkārt pasaulei». Mārtiņš un Dagmāra patiesi vienā jaukā dienā sapakoja somas un startēja no viena punkta, kurā plāno atgriezties, pēc tam, kad viņu ceļojums būs apmetis loku apkārt zemeslodei. Un devītā sērija sākas:
«Tikuši atpakaļ Punta Arenas un uzzinājuši, ka mūs abus uzņems Čīles armijas kuģis, vēl īsti nezinājām, ka dosimies, iespējams, vienā no mūsu dzīves aizraujošākajiem piedzīvojumiem. Un līdzīgi kā Čārlzs Darvins pirms 180 gadiem uz «Bīgla» klāja piedalīsimies trīs atsevišķos braucienos cauri Čīles Polārajiem ūdeņiem. Toreiz Darvins, kuģojot šos ūdeņus, nonāca pie secinājumiem par cilvēka un dzīvnieka radniecību, kas vēlāk tika iekļautie «The Origin of Species» lappusēs un visiem ir pazīstama ka Evolūcijas teorija. Mēs nonācām pie secinājuma, ka šobrīd «The Future of Species» nav diez ko rožaina un klimatiskās izmaiņas jau prasa savu tiesu no jūras, gaisa un sauszemes radībām.
Īsā vēstures atkāpe. Čīle pēdējo 150 gadu laikā ir pamanījusies iesaistīties vairākos konfliktos ar kaimiņos esošajām Peru, Bolīviju un Argentīnu par tēmu - kuram pienākas kurš zemes gabals. Sekojoši gadu laikā šitā bruņojoties šamējie ir arī uzbruņojuši diezgan iespaidīga izmēra armiju. Sociālisma režīmu 70.gadu sākumā ar onkuļa Sema nemanāmo, bet visuresošo un stipro roku nomainīja militārā hunta, kas ar «Čikāgas puiku» palīdzību ieviesa valstī brīvā tirgus ekonomiku, kā jau pienākas un nolika pie vietas citādāk domājošos. Pinočetam patika dzert tēju ar Tečeri, un Margaritai savukārt patika, ka Čīles armijnieki valkā formas, kas izskatās gluži kā Viņas Majestātes bruņotajiem spēkiem. Tējas ballītes bija jo interesantākas 80-to gadu sākumā, kad čīlieši laipni atvēlēja savus lidlaukus britu lidmašīnām, kas savukārt nolika pie vietas argentīniešus Folklendu salās (Malvīnu salās, ja esat Argentīnā vai runājat ar argentīnieti). Čīles ģeogrāfiskā lokācija ir ļoti pateicīga, lai Polārajos ūdeņos esošajās salās labi noslēptu to, kas nav jāatrod. Sarunā ar vietējiem čīliešiem viņi stāsta, kā bēgļu nacisti labi iekārtojušies uz kādas no tūkstošiem salu mierīgi nodzīvojuši savas vecumdienas neviena īpaši netraucēti. Nav jau kam ari traucēt - te vari nedēļām staigāt un nevienu cilvēku īsti ari nesatikt. Lielākā daļa no salām ir neapdzīvotas un vienīgie apdzīvotāji ir militāristi ar savām ģimenēm un atbalstošo infrastruktūru (skolas, veikali, utt.). Militārā hunta savā laikā izmantoja šo reģionu, lai diskrēti tiktu vaļa no politiskajiem pretiniekiem un valsts noziedzniekiem. Par to runāt skaļi ļaudis aizvien vēl vairās.
Mūsu kuģa maršruts veda no Punta Arenas pāri Magelāna jūras šaurumam uz Dawson salu (kartē sarkanā līnija un punkts Nr.2), kur piestājam, lai aizvestu vietējiem armijniekiem šādas tādas mantas un tehnisko ekipējumu, kā arī izlaistu mūs pastaigāties. Pēc tam devāmies caur Cockburn, O´Brian un Beagle kanāliem uz Puerto Williams (jūras vilki mūs appludināja ar stāstiem par šo ūdeņu lielo nozīmi pasaules kuģniecības vēsturē - kā arī visiem tiem, kas te savu galu ņēmuši vētrās). Pavadošais seržants pieklājīgā, bet iebildumus negaidošā tonī, lūdz mūs nefotografēt militārās ēkas. Nodomājām - skaidrs, ka negribi, ka fotografējam - uz Dawson salas pirms 20 gadiem cilvēktiesības bija svešvārds. Droši vien, ka uz tā galda, kur šodien kadeti spēlē kārtis, toreiz citiem ir nagi maukti. Par šo tēmu uzņemta ari filma - «Dawson, Isla 10» (2009).
Pēcpusdienā tiek pacelts enkurs un dodamies taisnā ceļā (nu, gandrīz taisnā) uz Puerto Williams. Nakts vidū Cockburn kanālam nonākot Klusā okeāna vēju atklātībā - mūs sāk nopietni šūpot (skat. punktu Nr.3). Dagmārai jāiebāž kājas sienas spraugās, lai nenoripotu no savas lāviņas (kuģa dzenskrūve bija tieši pie pašas auss, tā ka lāāāabs miedziņš tonakt sanāca). No rīta mūsu skatam paveras augstākie kalni Ugunszemē - baltās Darvina Kordiljeru virsotnes un zilie ledāju deguni, kas izbāzti uz jūras pusi (skat. Nr.4). Lai nu kā, bet nākamajā dienā ap pusdienlaiku kuģis iešūpojās pilsētiņas ostā. Nāca skaidrība par to, ka esam nonākuši pašā pasaules malā (skat. Nr.5).
Kopš reģiona galvenais armijas ķeksis uzlika savu akceptu mūsu ekspedīcijai, viss notikās kā pēc grāmatas. Kur mēs gājām- tur pretī jau gaidīja labi noinformēts apakšseržants, kurs mūs savukārt veda pie virsseržanta, kas savukārt - pie lielākām šiškām un lielākās šiškas savukārt nokomandēja, lai mēs tiekam uzlaisti uz nākamajiem reisiem un nodrošināti ar pienācīgam naktsmājām armijas apartamentos. Rezultātā, ierodoties Puerto Williams, mums tika ierādīta pašiem sava mājiņa un pēc pāris dienām tikām apgreidoti uz naktsmītni ar centrālo sildīšanu un kabeļtelevīziju. Pēdējais bonuss bija nenovērtējams, jo paredzēto pāris dienu vietā, uz Isla de Navarino salas iestrēgām gandrīz uz divām nedēļām un, kā par laimi, tieši «French Open» laikā.
Nu jā, klāt otrā diena uz Isla de Navarino salās (tā, kur ir Puerto Williams pilsētiņa) un pirmā «ekskursija» - uz Lennoks salu (zilā līnija kartē un Nr.6 pati sala). Paredzēts izbraukt pl.14.00 pa dienu, atgriezties ap pl.01.00 pa nakti, bet, nu pasteidzoties notikumiem priekšā, atgriezīsimies tikai nākamās dienas pl.07.00 no rīta kopā ar un rādot ceļu spāņu jūras flotes Antarktīdas ekspedīcijas kuģim, jo laika apstākļi brauciena laikā pamainījās gan mums, gan spāņiem...
Lennoks sala (kopā ar Picton un Nueva pazīstamas arī kā Beagle salas) slavenas kļuva ap 1978. gadu, kad par mata tiesu neizcēlās kariņš starp Argentīnu un Čīli, abās valdīja militāristu diktatūras tad. Strīds par jūras ceļu, zivju resursiem, stratēģisko atrašanās vietu, utt., bet nu paldies Jānim Pāvilam Ī, kas izpalīdzēja mierīgā ceļā visu atrisināt. Uz čīliešu kuģa gan ķekši protams teica, ka daži labi asti vienkārši starp kājām ierāva, kad no vārdiem bija pie darbiem jāpāriet. Nu, un pateicoties minētajam, 1982. gada Malvīnu salu kara laikā ar Lielbritāņu (mums Argentīna patīk, tāpēc Folklendu salu nosaukumu neatzīstam), kā gadījies kā ne, Čīle izpalīdzēja angļiem ar nelielu, bet būtisku informāciju par kādām tur nu lietām un lidlaukiem. Šeit arī it kā Jānis no Romas bijis iesaistīts, bet nu palīdzot ar ieroču piegādi labajiem katoļiem, kas pret sliktajiem protestantiem cīnījās.
Uz kuģa mums brīvas rokas, staigalējam, kur gribam, baro labi - kā nekā, kapteinim instruktāža par «ārzemju zurnālistiem» no paša galvenā iekš Puerto Williams. Pēc 3h brauciena esam klāt Lennoks salā. Ar „Zodiak” motorlaivu uz krastu kamēr militāristi tur sastrādās savas lietas. Sagaida mūs suns, viena māja ar militāristu ģimeni, kas tur visu uzmana, un imperatorpingvīns. Nabags gan laikam slims, ja reiz viens un tik tālu no bara, bet nu foto no metra attāluma toties. Bildes gan pavisam drīz beidzās, jo slikti magnētiskie lauki vai kas nu tur, bet nu kamera aizgāja atpūtā. Varbūt apvainojās, jo bija padzirdējusi, ka mēs tieši pirms izbraukšanas pasūtījām „Nikon D3000” ar diviem stobriem. Būsim tagad zvērus tuvu, tuvu pievilkt kadrā. Atpakaļ ceļā bija čīliešu pilots jāsavāc no minētā spāņu kuģa (sistēma līdzīga kā Panamas kanālā, kad svešie ceļo pa Čīles ūdeņiem), bet nu lūk, pat no rīta, kad jau ieradāmies atpakaļ Puerto Williams, vēl sniga un redzamība nepārsniedza 200m.
Devāmies godpilnā atpūtā. Nosvinējām kaut kad arī Zosu dienu. Bija paredzēts iziet Dientes de Navarino treku uz 3 dienām Isla de Navarino salā, bet taisot vienas dienas pārgājienu uz tuvējo pauguru, piesecinājām, ka pie 700m sniegs jau ir pāri ceļiem. Satikām arī čīliešu grupiņu, kas teicās bijuši ar līdzīgiem plāniem, bet atmetuši ar roku, jo sniegs citviet līdz viduklim un reljefs nav tāds, kur ar raketēm varētu pačāpot. Tad nu mēs arī metām mieru. Vietējie teica, ka šitāds sniegs daudzus gadus neesot redzēts. Gluži Latvijas stāsts.
Pēc pāris dienu neko nedarīšanas izdīcām iespēju braukt uz Puerto Toro (55°04′59″S 67°04′28″W), kas ir tās pašas Isla de Navarino salas otrā pusē (sarkanā līnija kartē un Nr.5), bet pa sauszemes ceļu pieejas nav. Lūk, šī ir vistālāk uz dienvidiem esošā apdzīvotā vieta, Puerto Williams ir tālākais ciems un Ušuaia Argentīnā - tālākā pilsētā, nu vismaz mums tagad tāda pārliecība. Tālākais dienvidos esošais bārs gan esot ukraiņu izpētes stacijā Antarktīdā. Miests gaužām drūms, ar 10 mājām un baznīcu. Pēc kravas atdošanas dodamies atpakaļ. Ķeksītis pielikts, bet tas arī viss.
Nākamajā dienā esot atpakaļ Puerto Williams padzirdam, ka pēc pāris dienām varētu būt kuģis uz Horna ragu!!! Turam īkšķus, piestaigājam vairāk nekā vienu reizi pie galvenā ķekša līdz JĀA, jābūt uz kuģa otrdien pl.22.00. Esam klāt. Redzam vēl vienu grupiņu ar ārzemniekiem un saprotam, ka šamie īsti žurnālisti, jo nopietni stroķi līdz. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, kad pieklājības sarunas ietvaros tiekam informēti, ka viņi no Nīderlandes TV, kas taisa vairāku sēriju dokumentālo filmu par Darvinu („beagle.vpro.nl”). Ganās arī viņiem līdz viens vecāks kungs, kas iepazīstoties izrādās anglis vārdā Simon Keynes - neviens cits kā Čārlza Darvina maz maz mazdēls, kas pasniedz viduslaiku vēsturi Kembridžā un, kā jau vēl kādi 40 dzimtas locekļi, studējuši Trinity koledžā- nu, sarunu temati daudz un kopumā kungu divu dienu laikā nomokām diezgan kārtīgi. Zemāk arī Darvina pēcteča ieteikumi par atbilstošāko literatūru, kam nu ir papildus interese:
1) «Fossils, Finčes, and Fuegians: Darwin's Adventures and Discoveries on the Beagle» by Ričard Darwin Keynes (autors tas, kas Simon tētis un Darvina maz mazdēls).
2) «Darwin: The Life of a Tormented Evolutionist» by Adrian Desmon and James Moore (autobiogrāfija, ko iesaka maz maz mazdēls).
3) Un, protams, īstiem faniem «The Origin of Species: By Means of Natural Selection, or the Preservation of Favoured Races in the Struggle for Life» by Čarles Darwin (iesakām mēs, pirms gulētiešanas).
4) Tiem, kam žēl koku un vēlme pēc autentisma, var ievērtēt onlainā iekš «darwin-online.org.uk» - tur ir gan tekstā, gan skanēti pirmie grāmatas izdevumi, gan skanēti manuskripti, utt. BET, Dr John van Wyhe, kas ir šīs mājas lapas autors, dikti velkot uz
sensācijām, tāpēc uzmanīgi ar dažām no viņa teorijām.
Ceļa biedrus uz Horna ragu (55°58′47″S 067°16′18″W) atzīstam par gana labiem, dodamies gulēt, lai jau no rīta pamostos pie pašas Horna salas (dzeltenā līnija kartē un Nr.8). Šeit satiekas Atlantijas un Klusais okeāns, sākas Dreika jūras šaurums (par godu varenajam pirātam un arī seram Francis Drake), 100km/h vējš un līdz 12m augsti viļņi ir ierasta lieta, mums gan paveicas, laiks ir neierasti mīlīgs. Uz salas atkal viena militārā ģimene, albatrosa piemineklis pie raga bojā gājušajiem jūrniekiem un baznīciņa, kurā radinieki salikuši piemiņas lietas noslīkušajiem jūrniekiem - bildes, pīpes, utt. Sajūtas uz salas tādas jocīgas, gaiss liekas savādāks, tālāk uz priekšu tikai Antarktīda. Īstais Horna rags gan atrodas kādus 2km uz salas dienvidrietumiem, bet tur gan ar laivu, gan kājām piekļūt ļoti grūti. Mūsu kapteiņa risinājums - apbraukt salai kārtīgi apkārt, kādas 30min esam uz 56 dienvidu paralēles, zīmīgi taču, jo Latvija uz 57ās ziemeļu. Tālumā pamanām ūdens strūklas no jūras - vaļi saka čau. Nīderlandieši agrāk no rīta redzējuši arī roņus un delfīnus, ko mēs pirmo reiz jūrā ieraugām jau atpakaļceļā uz Punta Arenas Čīlē.
Brauciens sekmīgi noslēdzas bez liekiem pārdzīvojumiem (pagājušajā gadā no divām jahtām veikti glābšanas darbi, jo masti nolauzti un apgāzušās pie Horna raga). Šogad «Khlebnikovs» viens no Antarktīdas kuģiem - iesprūdis ledos, bet nu lēnām kustas atpakaļ. Tas pats, uz kuru mēs mēģinājām pēdējā mirkļa piedāvājumu dabūt, lai dotos uz Antarktīdu (informācijai - 72h pirms enkura pacelšanas šādus piedāvājumus saņemt mums arī izdevās, jāzvana pa tiešo kuģa operatoram un 50% atlaide ir reālistiska, bet vienalga jārēķinās ar vairākiem tūkstošiem ASV dolāru par biļeti).
Atpakaļ Puerto Williams un laiks doties tālāk - pāri Beagle kanālam uz Ušuaia Argentīnā, jo nav jēga kuģot atpakaļ uz Punta Arenas un tad atkal uz leju pa sauszemi. Dēļ īpaši draudzīgajām attiecībām starp abām valstīm šinī reģionā, var braukt ar vienīgo laivu par USD125 vai ar lidmašīnu par USD140. Sliecamies uz lidmašīnu. Aizejam uz kantori nākamajā dienā, 10min laikā tiek apstiprināts metāla putns, pēc stundas jau esam lidostā kā Skrundas autoostā. Ierodas 2 robežsargi, lai mūs divus speciāli izformētu no valsts. «Piper Archer» 4-vietīgais aparāts jau gaida ar pilotu, kam varētu dot kādus 22 gadus. Skati no augšas dievīgi uz kanālu un kalniem. Asumu piedod teksts - «nu, ņem pastūrē bišķi». Ierodoties Argentīnā, atkal speciālais robežu ček-in valstī. Tad tā ceļojot jūtas tie «Golfstream Jet» klubu biedri.
Laimīgi būt atpakaļ civilizācijā - uztaisām pārgājienu Ugunszemes nacionālajā parkā (saskaitām kādus 30 - 40 zaķus, gan pelēkus, gan melnus), ieēdam vēl gaļu ar vīnu un sierpārbagātās picas un tad jau dodamies atpakaļ uz Čīli, lai lēnām kustētos virzienā uz Santiago. Pēc atvadām no Argentīnas un Megelānu pingvīnu iečolēšanas Punta Arenas Čīlē, dodamies uz lidostu un ātri tiekam galā ar vairāk kā 1000km-iem virzienā uz ziemeļiem. Laiks palicis maz, tāpēc organizēti jāveic trīs lietas. Pirmkārt, dodamies uz Pucon, kas ir Čīles piedzīvojumu sporta galvaspilsēta, lai uzkāptu Villarica aktīvajā vulkānā - šoreiz gribam bez gida un spriežam, ka piemērots paugurs, lai pirmo reizi to uz savu galvu darītu - tehniski vienkāršs, 2847m augsts (1560m pa vertikāli un nepilni 8km ceļā no bāzes punkta), kāpj paralēli arī grupas ar gidiem, utt. Bet ir nianse – parka administrācija ļauj kāpt tikai ar gidu vai tiem, kas ir kāda alpīnisma kluba biedri. Nu ko, 5min pie «Worda» un mēs esam Latvijas Alpīnisma Asociācijas biedri. Cirvjus, kaskas, zābakus, kramponus noīrējam. Un tiešām, šausmīgi noveicas ar laiku un 8h laikā esam gan augšā, gan lejā. Galotnē vējš pūš uz pareizo pusi, tāpēc sulfātā gāzes no krātera pārāk netraucē, lava jau vairākus gadus kā nav redzama pa dienu, bet toties skati uz Lanina vulkānu, Osorno vulkānu, Villarica ezeru un citām dailēm.
Otrais «must» - vīna tūre 6h uz ziemeļiem no Pucon - Maule ielejā pie Talcas. Čīlieši labprātāk dzer alu un kolu, tādēļ vīna nozare lielākoties dzīvo no eksporta. Arī Argentīnas tipa pieejamības šeit vīna darītavām nav - lai nemaksātu par glaunu organizētu pasākumu, gan ar busiem, gan iešanu un stopiem nobaudām pa bišķim no Cabernet Sauvignon, Cabernet Franc, Carmenere, Merlot, Čardonnay and Late Harvest rezervēm- Argentīnas Malbec paliek nepārspēts, bet nu vienam meita, otram māte...