Svētku depresija – vai tas ir jaunums?

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: http://www.flickr.com/photos/rheapappas/

Sarunā piedalās Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Garīgās veselības ambulatorās aprūpes centra Veldre vadītāja ārste psihoterapeite Sandra Pūce un psihoanalītiķe un psihoterapeite Anita Plūme. 

Reāla pasaka par laimīgo Jāni

  • Stāsta Jānis Strautiņš

Man kopš skolas laikiem ir draugs – saukšu viņu par Jāni. Puisim 48 gadi, amats valsts iestādē, privātbizness – vārdu sakot, ar naudu viss ir vairāk nekā kārtībā. Arī krīze viņam diez vai ko izsaka, jo abi ar sievu bauda dzīvi – brauc, kur patīk, pērk, ko kārojas, dzīvo jaukā mājā, visiem labi auto, bērni situēti, jaunākais puika šogad beigs skolu, meita mācās augstskolā. Jānim ir skaista sieva, gadus piecus jaunāka, šarmanta dāma. Nu viss viņam ir! Atzīšos – labvēlīgi skaužu, jo man pašam tik spoži neiet. Tomēr vismaz reizi gadā nodomāju, ka man tomēr klājas labāk nekā viņam. Ik gadu kādos svētkos, kad iegadās brīvdienas, viņš atbrauc pie manis uz laukiem un paliek dažas dienas. Lai gan viss rit kā jaunībā – nepārtraukta ballīte, guļam maz, iedzeram, ejam uz mežu pašaudīties, runājam, tomēr tā ir reize, kad Jāni ir grūti pazīt – kašķīgs, dusmīgs, viss viņu tracina, pat nieki. Esmu jau pieradis, ka viņš, vienmēr attaisnojoties saka, ka ir pārstrādājies, visa gada garumā sakrājies nogurums, nevarot ciest stresu darbā. Tāpēc svētkos mēs abi tiekamies un, teikšu godīgi, stingri iedzeram. Jānis laukos paliek pie mums, jo negrib skraidīt pa veikaliem un meklēt dāvanas. Viņa sievai ģimenē ir sena tradīcija – radu saimē visiem kopā svinēt svētkus, bet Jānim pēdējos gados no šiem pasākumiem ir dota brīvība, jo reiz, pirms gadiem pieciem sešiem, esot saskandalējies un sakāvies ar sievas māsas vīru. Kopš tās reizes, lai atkal nekristu kaunā, Jānis ir dabūjis brīvlaišanas rakstu, jo viņš sievai atzinies, ka šīs radu saiešanas viņu briesmīgi tracinot. Jāsaka, Jānis pats brīnās, no kurienes tieši svētkos viņā rodas dusmas.

  • Kas tās par blēņām – depresija svētkos? Komentē Anita Plūme

Mēs esam lieli tradīciju un tradicionālās domāšanas piekritēji, sevišķi tie, kuriem pāri 40, jo esam pārkāpuši no vienas sistēmas – autoritārās – citā, ko dēvē par demokrātiju, bet tā joprojam nav brīva no autoritārisma. Mehāniska pāriešana no autoritārās domāšanas uz demokrātisko nav iespējama, šim procesam vajag laiku un garīgu spēku. Citiem vārdiem sakot, tā kā šai pārejai laika nav bijis gana, daudziem no mums ļoti svarīgi ir visu darīt pareizi, bez savai būtībai atbilstīgas atskaites sistēmas. Tādēļ absolūti dabīgi un instinktīvi mēs pieturamies pie pareizi ir tā, kā pieņemts, vienalga, vai tas dziļākā būtībā mums pašiem ir pieņemami vai ne. Vienkārši uzspiežam sev vairākuma viedokli, neieklausoties sevī un, kas pats briesmīgakais, neizprotot, kā mēs konkrētā situācijā jūtamies, kā to uztveram un kā uz to emocionāli reaģējam vai vienkārši noliedzam sevi, savu īsteno būtību, jeb, kā moderni būtu teikt – mums pietrūkst emocionālās inteliģences. Tādēļ sanāk tā, ka svētkos ir jābūt priecīgam un laimīgam. Citu variantu nav! Nav svarīgi, ka man riebjas, kaitina un kaut kā dīvaini aizvaino šīs laimīgās, smaidīgās sejas, kņada mājās un veikalos, rosīšanās virtuvē. Nav svarīgi, ka man sākas depresīva reakcija, kas ir labi zināma parādība citās valstīs un aprakstīta jau daudzus gadu desmitus. Tas vienkārši nedrīkst tā būt, jo nevienam citam tā nav, tikai man.

  • Bēdīgs, jo viens /Sandra Pūce/

Rudeņos un pavasaros, kad ir pārmaiņas dabā, ir daudz vairāk cilvēku, kas ļaujas skumjām un depresivitātei. Šo smagumu vēl pastiprina bioloģiskie ritmi – mūsu platuma grādos cilvēkiem pietrūkst saules un siltuma. Šādas noskaņojuma maiņas visbiežāk piedzīvo cilvēki, kuriem ir vēl kādas citas skumjas un stress. Nomākts garastāvoklis ir daudzu faktoru kopums, jo tā izpausmes atkarīgas gan no mūsu temperamenta – ne velti esam sangvīniķi, melanholiķi, flegmātiķi –, gan no katra cilvēka atbalsta sistēmas. Atbalsta sistēmā galvenokārt ietilpst ģimene, draugi, paziņas un darba kolēģi. Ja atbalsta sistēma ir spēcīga, tad cilvēks neizjūt depresīvu noskaņojumu un bioloģiskās svārstības tik ļoti neietekmē garastāvokli. Praksē pierādīts, ka pastāv īpaša pēcsvētku depresija. Tā pārsvarā ir cilvēkiem, kuri jūtas vientuļi vai kuriem ir šķiršanās sāpes. Kamēr vēl ir darbs, cilvēki ar savu noskaņojumu tiek galā, jo nav laika domāt, ir jārosās. Tomēr, kad ļaudis saviem mīļajiem pērk dāvanas, un klāt ir kādu populāru svētku brīvdienas, tad vientuļniekiem kļūst divtik smagi. 

  • Mīļums kā deficīts /Anita Plūme/

Stāsts par Jāni izklausās kā pasaka par laimīgo cilvēku, kurš it kā neiederas to cilvēku kategorijā, kuriem svētkos var būt depresija. Tomēr būtībā Jānis acīmredzot nav laimīgs jeb, precīzāk, nav psihiski stabils, lai gan ārēji viss izskatās labi. Jānis neatbilst tradicionālajam priekšstatam par depresijas gūstekni – viņš nav vientuļš, nav neveiksmīgs, neatrodas kļūmīgā situācijā, nav nesen pārdzīvojis kādu zaudējumu. Viņš pārsvarā jūtas labi, vismaz pirmajā mirklī tā šķiet. Tomēr garastāvokļa pārmaiņas, kas parādās tikai svētkos, liecina, ka iekšējā pasaulē savai labsajūtai un sevis izpratnei Jānim nav stabila pamata, bet stress viņu izsit no līdzsvara un pārvērš it kā citā cilvēkā – viegli aizkaitināmā un tādā, kas aizmiršanos meklē glāzītē.   Gribētos, protams, par Jāni uzzināt ko vairāk, tad varētu komentēt precīzāk. Jānim ir veiksmīga karjera un pietiekami daudz naudas. Tas ir labi, bet tas arī liecina, ka Jānis pret sevi ir ļoti prasīgs, daudz strādā, jo valsts amatu un privātbiznesu nav viegli apvienot. Jānim ir skaista sieva un labi bērni – viss perfekti, bet arī tas nenāk bez pūlēm. Jānis cenšas būt perfekts un apbrīnas vērts, cenšas būt sevišķs, justies novērtēts un svarīgs, bet pats līdz galam to neizjūt, neizbauda savu labo dzīvi. Svētkos, kad ir kāda brīva diena un brīdis sev pašam, iespēja būt vairāk kopā ar citiem cilvēkiem, izbaudīt svētku kņadu, brīvā laika it kā ir par daudz. Jānim nav gandarījuma dvēselē, līdz ar to svētki ir jauns stress, kad no viņa prasa dot to, kā pašam pietrūkst. Varu viegli iedomāties, ka, būdams bērns, Jānis svētkos bija spiests būt īpašs, parādīt sevi no labākās puses, bet laikam tas nav sanācis tik bieži, cik gribējies. Varbūt mamma vai paps nebija mierā ar sasniegto, varbūt aizmirsa par Jāni, jo bija citi darbi un ciemiņi... Šīs mazās, sīkās lietiņas kļuvušas par striķi, kas piesien pagātnei un tajā ierauj ikreiz, kad ir svētki. Iespējams, ka tieši tāpat ar Jāni notiek, kad ir atvaļinājums vai brīvs laiks, kad nav īpašu plānu. Apzināti mēs to pat nepamanām, kā  nelāgās izjūtas – esmu nesvarīgs un bezvērtīgs – ir klāt, pēkšņi tagadnē visa kļūst par daudz, par daudz pagātnes, kas liek justies neapmierinātam un satrauktam, varbūt pat izbiedētam. Tas tik smagi var spiest sirdi, ka pazūd savaldīšanās un sanāk skandāls, pat kautiņš, jo to visu kopā vairs nevar izturēt. Mokas rodas no nesavietojamības – tagadne, kas uzspiež prieku, romantiku un mīļumu, ir pretrunā ar pagātnes vilšanās rēgiem. Viss kļūst par murgu, jo emocionālā reakcija neatbilst tam, kas ap mums notiek, rodas satraukums, pat apjukums un depresivitāte. Mīļums mūs kaitina, jo tieši tas palicis atmiņā kā mūžīgais deficīts, ko tagad pēkšņi jādod kādam, bet nav, ko dot. 

  • Bezmiegs un apātija ir ārstējami /Sandra Pūce/

Cilvēkam bēdās sašaurinās uztvere un viņam šķiet – mana bēda ir vislielākā! Var sākties miega traucējumi gan tiem, kuri nav nodarbināti un to vien dara, kā maļ savas domas; gan tiem, kuri cenšas strādāt vairākos darbos un ir pārguruši un stresaini. Daudzi sūdzas, ka nevar aizmigt, vai arī žēlojas par pamošanos naktī un tā arī nomokās līdz rītam. Jāpavēro, vai bezmiegs ir tendence, kas atkārtojas, vai tās ir tikai pāris naktis. Der parēķināt, cik stundas naktī kopumā ir nogulētas un vai miegs ir dziļš. Ja cilvēks pamostas trijos naktī, bet pēc stundas vai divām aizmieg un labi izguļas, tad jāpadomā, kā uzlikt sev lielāku fizisku slodzi un vairāk uzturēties svaigā gaisā.  Cilvēkam, kurš regulāri nevar aizmigt un visu laiku virpina, perina un attīsta sliktas domas, vajadzētu iet pie ģimenes ārsta, neirologa, psihiatra vai psihoterapeita. Labāk tomēr negulēšanu apturēt un īsāku periodu lietot medikamentus, nekā ilgstoši mocīties un tik un tā nonākt pie medikamentiem, tikai tad tie būs jālieto divreiz ilgāk.  Kādos gadījumos vēl ieteicams meklēt ārsta palīdzību? Ja ilgāk par nedēļu ir skumjš un depresīvs noskaņojums, mainās apetīte, domas rosās tikai ap vienu problēmu un cilvēks nespēj pārslēgties uz ikdienu, vajadzētu lūgt speciālistam uz viņa depresiju paskatīties no malas. Tuviniekiem vajag pievērst uzmanību, vai cilvēks veic ikdienas pienākumus. Ja nav labas apetītes vai pretēji – ēd bez sāta sajūtas, bez jēgas, tad tā ir trauksme, ko cilvēks mēģina mazināt ar ēšanu. Ja mūsu draugs vai tuvinieks ir pārāk iegrimis savā vienaldzībā un apātijā, ilgstoši dirn pie televizora, neko nedara, tad ir vajadzīga nopietna saruna vai citāds grūdiens, kas liktu viņam apjaust savu stāvokli. Tuvais cilvēks savam tuviniekam nevar būt ārsts, bet viņš var aizvest pie ārsta. Ir situācijas, kad tuvinieki nepamana, vai, ja būsim patiesi – baidās pamanīt to, kas īstenībā notiek, noveļot otra sliktās sajūtas uz slinkumu un rakstura vājumu. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, psihiatriem darba kļūst vairāk. Diemžēl ārējo faktoru iespaidā pieaug pacientu skaits. Vairāk ir cilvēku ar domām par pašnāvību, bet žēl, ka ne visi nonāk līdz ārstiem, jo tuvinieki nav sapratuši situācijas nopietnību. Ja nav prieka, nav intereses par dzīvi un cilvēks sāk sakārtot lietas, kuras nekad nav kārtojis, ieskaitot vecu parādu atdošanu, testamenta rakstīšanu, tad vajadzētu būt uzmanīgiem. Tiklīdz rodas nopietnas domas par pašnāvību, noteikti ir vajadzīgs speciālista skatījums no malas. Pašnāvību risks ir daudz lielāks, nekā tas ir bijis citus gadus un tiek izdarīti gan pašnāvības mēģinājumi, gan reālas pašnāvības. Pārējo cilvēku līdzatbildība ir vāja, jo aizņemtības dēļ vai, cenšoties sevi pasargāt, tuvumā esošais negrib redzēt un neredz, kas notiek. Raksturīgs arī liels noliegums, kas saistīts ar kauna sajūtu, ka ģimenē kāds ir garīgi slims!  Latvijā darbojas krīžu centri un uzticības tālruņi, tā sauktie atvērtie palīdzības dienesti, lai cilvēkiem būtu vieglāk lūgt padomu. Daudzi nezina, cik pieejama Latvijā ir psihiatriskā palīdzība, bet bieži pats cilvēks domā: – Es jau neesmu jucis, ka iešu pie psihiatra! – uzskatot, ka jābūt garīgām novirzēm, tikai tad var konsultēties. Pie psihiatra nav vajadzīgs nosūtījums, jo tas ir primārās pieejamības konsultants.   Alma nekad nededza svecītes...

  • Stāsta Jānis Strautiņš

Almai ir tikai 40. Stalta, pareiziem sejas vaibstiem, viņa izceļas uz citu sieviešu fona, bet kaut kas viņas skaistajā sejā rada dusmu un aizvainojuma izteiksmi. Tās dēļ viņa izskatās vecāka par saviem gadiem. Kā saka mans draugs, – smuka tā Alma ir, bet bail iet klāt, noteikti atšūs! Nav brīnums, ka viņa viena audzina dēlu. Es zināju, ka Alma nekad nesvin Ziemassvētkus un nededz svecītes. Tāpēc viņu arī ievēroju kā Almu, kura nekad nededz svecītes. Neviens nezināja, kāpēc, līdz piedzīvojām nepatīkamu gadījumu – otrajos Ziemassvēkos viņa ciemojās pie mums, jo mūsu puikas draudzējās. Bija pievakare, un tajā istabā, kur bija bērni, sieva eglītē iededza svecītes. Almas puika sajūsmā sauca: – Mammu, paskaties, cik skaisti deg – visa eglīte laistās kā dzīva! Alma kļuva bāla un kaut ko neskaidri nomurmināja. Gluži pretēji puikas aicinājumam, viņa ierāvās dīvāna stūrī un seja burtiski satumsa. Atzīšos, mēs sabijāmies, sākām prasīt, vai viņai nav slikti, jo paskats nudien bija nelāgs. Ne no šā, ne no tā Alma sāka raudāt, visu laiku murminot: – Mēs nekad nedegsim svecītes, nekad, nekad!!... Bija dīvaina sajūta, mēs nezinājām, kur skriet, ko grābt. Raudāšana ilga labu laiku. Puika arī bija pārbijies un zināja tikai teikt, ka viņi tiešām nekad nededz svecītes. Tā vakars būtu arī beidzies, ja sieva nebūtu panākusi to, ka Alma ierunājās. Kad Almai bija astoņi gadi, viņai pēkšņi nomira mamma. Alma esot atnākusi no skolas mājās, vecmamma ievedusi istabā un likusi aizdegt svecītes, tad pateikusi: – Redz, cik skaisti deg, kā Ziemassvēkos! Lai māmiņai skaists ceļš uz debesīm! Mazajai Almai kļuva bail, jo ar svecīšu gaismiņām viņa pati aizsūtīja savu mīļo māmiņu prom uz debesīm, un nekad vairs nesatika. Atzīšos, mana sieva arī apraudājās un man, kaut vecim, dūša apskrējās... Kāds tur brīnums, ka Alma vairs nekad nededza svecītes. 

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Tēmas

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu