Portāls «Apollo», sadarbojoties ar diviem aktīviem un uzņēmīgiem jauniešiem, vienu reizi nedēļā - ceturtdienās - piedāvā jums nelielu bilžu un stāstu seriālu «Apkārt pasaulei». Mārtiņš un Dagmāra patiesi vienā jaukā dienā sapakoja somas un startēja no viena punkta, kurā plāno atgriezties, pēc tam, kad viņu ceļojums būs apmetis loku apkārt zemeslodei. Un trīspadsmitā sērija «Diena otrpus robežai» sākas:
«Tuvojas rītausma un kopā ar savu «Muay Thai» treniņu biedru no Norvēgijas jau vairākas stundas esam klubā «Spice», galvenā vēlas nakts «bufete» Čiang Mai pilsētā Taizemes ziemeļos. Pasākums kolorīts – puse ir vietējās daiļavas no tās kategorijas, kas preciniekus šeit sev nemeklē, otra puse – vīriešu kārtas ārzemju tūristi vecuma kategorijā no pilngadības sliekšņa līdz pensijai. Vienā stūrī jaunkundzei dejojot jostas garuma svārki pavilkušies līdz nabai un viņa bez acīm redzamas degsmes mēģina ārzemju jaunieša, kam stāja jau sašļukusi un acīs atspoguļojas stadija «nobody is home», vidējo no pirkstiem novirzīt piedienīgākā ķermeņa zonā. Otrā stūrī, mana tēva vecuma baltais tūrists kaislīgi skūpsta daiļu vietējā paskata puiku manā vecumā. Ar norvēģi esam izgājuši paelpot svaigu gaisu pie kanāla iepretim lokālam. Lai gan jau vairākas stundas mūsu aknas strādā pie 80 grādīgā vietējā ruma un jau labu laiku kā esam pārgājuši uz ūdeni, sarunas ar svešiniekiem vēl joprojām raisās viegli. Blakus sēž trīs meitenes un puika, ko iekšpusē nebijām pamanījuši. Izrādās, meitenes nevēlas pamest savu draugu, kas gan arī īstenībā esot meitene, ārpusē, jo iekšā viņu nelaižot. Bet ne jau tāpēc, ka transvestīts, bet gan tāpēc, ka pēc sejas no Mjanmas. Atzīstoties aprobežotībā, šī tad arī mana pirmā «cietā» saskarsme ar valsti, kas arī pazīstama kā Birma.
Dažas dienas vēlāk dodamies jau pagājušās nedēļas rakstā pieminētajā izbraucienā ar motociklu pa Ziemeļtaizemi. Viena no pieturvietām ir Mae Sai, robežpilsēta ar Mjanmu, un jau iepriekš esam izlēmuši doties dienas vizītē pāri Mjanmas robežai uz Tačileik. Tādējādi iespaidi ir virspusēji un nevispārināmi, bet tomēr autentiski un vēlme dalīties ar tiem tikai ar domu, lai raisītu interesi par valsti, kur Jūs kā ceļotāju sagaida vairāk sirsnīgu smaidu un piedzīvojumu, nekā tūrisma darboņu «zelta rokas». Vairāk par militāro huntu, kas pie varas, opija audzēm un budistu klosteriem palasīsiet «Lonely Planet» vai kādā citā nopulētā tūrisma ceļvedī, kas pārbagāts arī ar telefona numuriem un adresēm ceļojuma īstenošanai.
Vakarpusē tukšojot lēto «Čang» alu savas «USD 4/ nakts/ diviem» viesumājas kafejnīcā uzrunājam garāmejošu baltādainu pārīti ar apmēram divgadīgu bērneli ar mērķi uzzināt vai viņi jau nebūtu pabijuši otrpus robežai un kā tad tur esot. Bet nē, franči mūsu virzienā neesot bijuši un neplānojot ar. Ar nākamajiem svešiniekiem sokas labāk, medicīnas studenti no Nīderlandes, kas šodien pat atgriezušies no Mjanmas un ir stāvā sajūsmā par savu gidu, kas vakar tepat uz ielas iepazīts – Saimons no Mjanmas, kas gan kā šoferis, gan dārgakmeņu tirgotājs Taizemē dzīvo jau 18 gadus. Angļu valodu viņš apguvis budistu klosterī bērnam esot un iegūtās zināšanas nostiprinājis jau gados esot, kad vēlreiz devies klosterī pēc tam, kad sieva viņam atņēmusi biznesu un patriekusi no mājas. Vārds pa vārdam, joks pa jokam un esam vienojušies tikties pie Saimona uz brokastīm nākamajā rītā, lai pēcāk jau dotos pāri robežai.
Pa dienas vidu saule dedzina nežēlīgi, savukārt vakaros un no rītiem Ziemeļtaizemē ir vēsi – sasildāmies ar «ķīniešu» tēju un kaudzi ar rīsiem sajaukumā ar zirņiem, karijveidīgu mērcīti un ierastajām ceļinieku sarunām par neko. Mediķi šodien jau dodas uz Laosu, bet mēs uz Mjanmu. Šķērsojot robežu, Saimons piekodina sagatavot precīzi USD 20 (diviem cilvēkiem) maksai par vienas dienas vīzu, citādi liekas naudas vicināšana varot novest pie nodevas paaugstināšanas. Vairāku dienu vīza arī ir pieejama, bet tad jāpērkot arī paketē gida pakalpojumi, transports, ēdināšana un jāreģistrējas kontroles punktos, kur nu vien ceļotājs Mjanmas pierobežā būs devies. Par papildus USD 10 no cilvēka un bez kvīts varot gan no iepriekšminētās procedūras izvairīties. Arī turpmāk dienas laikā redzam, ka militāristiem šeit ir īpašs statuss – kad tie nopulētos džipos un izbāztiem automātiem rokās lielā ātrumā traucas pa pilsētas ielām, tad mēs kopā ar citiem uz ielas esošajiem tiekam nostādīti miera stājā un kārtīgi paslēptiem fotoobjektīviem. Domājams, šeit daudz vairāk mazie puikas dienās vēlas kļūt par zaldātiem, nekā kosmonautiem vai šoferiem. Arī smukākās mājas pilsētā piederot vai nu militāristiem, vai arī ķīniešu izcelsmes opija tirgoņiem. Par pēdējiem mūsu gidam daudz kas sakrājies – gan par naudas atmazgāšanu Mjanmas kazino, gan Mjanmu kā satelītvalsti varenajai Ķīnai, kam gaužām veiksmīgi izdevies sastrādāties ar esošo varu valstī un tāpēc vēl jo vairāk uz ātrām un radikālām izmaiņām pastāvošajā sistēmā cerēt neesot vērts. Kaut kur vēstures grāmatās jau lasīts stāsts...
Nākamās stundas Saimons mūs meistarīgi vadā pa vietām, kur neviens no nedaudzajiem pilsētā esošajiem baltādainajiem cilvēkiem nav redzams. Tas gan nozīmē, ka apmēram reizes trīs mēs šķērsojam, visticamāk pašvaldības neapstiprinātas, atkritumu izgāztuves pilsētas iekšienē un apjūsmojam galvenokārt rajonus, kur dzīvo ģimenes ar dažu dolāru ienākumiem dienā. Pirmā pieturvieta ir viesošanās pie Saimona draugiem, kur sēžot pagalmā kopā ar vistām un suņiem dzeram kārtējo «ķīniešu» tēju un graužam siemītes. Sajūta neomulīga tikai uz mirkli, kad tējas krūzītes turpat lietus ūdens bačokos tiek izmazgātas pirms pasniegšanas ārzemju viesiem. Vēlāk ar nožēlu atceramies, ka esam aizmirsuši ģimenes bērniem iedot līdzpaņemtās konfektes. Šeit arī pirmo reizi tiekam iepazīstināti ar vīriešu kārtas duksi, kam jau kucēnam esot nošņakāta visa mantība, tas tāpēc, lai mazāk ēdot tomēr kārtīgi uzbarotos. Un tiešām, daudz te tādu Mičelini ganās.
Diena ir ļoti karsta un jau drīz meklējam patvērumu tuvākajā budistu klosterī. Ierodamies tieši uz pusdienas laiku, tāpēc arī tiekam aicināti uz ļoti bagātīgi klātu galdu – kā nekā, lielāka daļa šeit sastapto mūku ēd tikai vienu reizi dienā. Sarunas pie galda ir nevietā un arī savas pēdas labāk paslēpt zem sēžamvietas. Pēc ēšanas arī šeit, kā jau līdz šim un vēlāk dienā, pie sarunas mēs esam atbildētāju lomā – mūsu sastaptajiem smaids no sejas nepazūd, tiekam iztaujāti par laiku un ēdienu tālajā Eiropā. Budistu klosteri šeit sakās esam ļoti pieejami – gan ceļinieks grūtībās var apmesties un paēst par ziedojumiem, gan strādniekiem, kas ceļ klostera piebūvi, ir gan naktsmītnes, gan ēdiens un arī samaksa par darbu. Tiešām liekas kā oāze šīs pilsētas vidū.
Pa ceļam uz vietējo kazino dodamies ciemos pie cita Saimona drauga – kristieša ar ķīnieša vaibstiem, ar apbrīnojami labu angļu valodu un nebeidzamu jautājumu klāstu. Saimons pēcāk uzsver, ka šī ir iespēja gan mums apskatīt Mjanmu, gan viņiem aizceļot pāri robežai. Dienas vidū kazino ir pilns, galvenokārt taizemieši un ķīnieši, jo minimālā likme ir apmēram USD 0.40. Liekas, ka Saimons šeit var iekļūt tikai gida statusā kopā ar tūristiem un viņš ir sajūsmā, kad kārtējā klostera vietā nolēmām doties apskatīt spēļu zāli. Viņš nezin kādas spēles šeit tiek spēlētas, bet laikam intuīcija saka priekšā, ka šeit varētu būt meklējams risinājums senajai vēlmei Mjanmā iegādāties sev nelielu zemes pleķi un māju. Nekustamais īpašums šeit ir ļoti dārgs un viņa lolojums nemaksāšot mazāk par USD 15000. Saimona dienas takse kā gidam ir USD 10, tas bez dzeramnaudas. Par naudas lietām gan Saimons izsakās nicinoši, jo īpaši tūristu krāpšanu, bet pie naudas tēmas tomēr atgriežas atkal un atkal dažādos kontekstos.