Portāls «Apollo», sadarbojoties ar diviem aktīviem un uzņēmīgiem jauniešiem, vienu reizi nedēļā - ceturtdienās - piedāvā jums nelielu bilžu un stāstu seriālu «Apkārt pasaulei». Mārtiņš un Dagmāra patiesi vienā jaukā dienā sapakoja somas un startēja no viena punkta, kurā plāno atgriezties, pēc tam, kad viņu ceļojums būs apmetis loku apkārt zemeslodei. Un četrpadsmitā sērija sākas:
«Jau trešo reizi atjaunotajai Taizemes vīzai ejot uz beigām, nolemjam, ka jāsāk kustēties prom no zili baltajām pludmalēm. Nākamais galamērķis - Angorvats, Kambodža. Pēc nelielas loģistikas operācijas - vairākkārtējas transporta nomaiņas, bezgalīgi ilga pārbrauciena un rindām pie pasu kontroles - beidzot esam otrpus robežai. Taizemes krāsas ir palikušas viņā pusē un cik vien acis tālu rāda Kambodžā dominē smilšu brūnums un noskaloto koka māju pelēcība. Siemreapa savā ziņā ļoti līdzīga citām «pasaules brīnumu» pilsētām: valsts uzlikti mistiski noteikumi un likumi, uzpumpētas cenas, kas liekas patoloģiskas valsts kontekstā, milzīgs daudzums vietējo, kas uz visa šī rēķina iedomājamos un neiedomājamos veidos pelna sev iztiku un protams cērpjamās aitas-mēs, tūristi. Khmeru impērijas arhitektūras mantojums mūs atstāj bez elpas- tiešā un pārnestā nozīmē (vidējā gaisa temperatūra ir krietni virs mūsu komforta līmeņa). Rakstīt par arhitektūru ir tāpat ka zīmēt mūziku, tāpēc labāk pie izdevības šo vietu pašiem apmeklēt. Iepriekš nebijām īsti domājuši par to, cik ilgi paliksim Kambodžā un ko bez jau apmeklētā Angorvata vēl gribētu redzēt. Tādēļ tuvākās desmit dienas pavadām klīstot apkārt pa lielākām un mazākām pilsētām, laukiem un ciematiņiem.
Sarkano Khmeru šausmas ļaudīm ir dzīvā atmiņā un bezbēdīgas sarunas šķiet tik pat amorālas, kā jokošana bērēs. Nomācoši uzkrītoša kļūst dabas piesārņotība un nevarēšana kaut ko darīt visa šī labā. Sēžam vakarā pie upes un skatāmies kā pusmūža rietumnieks spēlējas ar vietējiem bērniem. Varbūt, varbūt tur nekā aizdomīga nav, bet iekšējā balss saka ko citu. Mazie knauķi ir visapkārt - nepieskatīti, nepaēdināti, neapmīļoti un visskumjāk - bez acīmredzamām iespējām izrauties no šīs eksistences cikla. Divas nedēļas ir pārāk īss laiks, lai novērtētu, saprastu, analizētu kādas valsts realitāti, tomēr neatrodam sevī spēku palikt ilgāk un mēģināt.
Jau marta beigās stāvu uz Vjetnamas robežas Mekongas Deltā un skaidroju vietējam robežsargam, kas rakstīts manā pošu pasē un kādas vakcīnas esmu saņēmusi. Saule ir zenītā, apkārt plīvo koši sarkanie komunistu karogi, plakāti ar Hošimina attēliem atgādina pašu bērnībā redzēto padomijas propagandu un gar ielas malu garās rindās iet bērni skolas formās, spārdīdami oļus un raustīdami viens otru aiz pionieru paskata kaklautiņiem. Katru dienu, vienalga cik mazā ciemā nonākam - Vjetnamā bērni iet skolā. Darbadienās nevar iedomāties redzēt kādu sīci bezmērķīgi klīstam apkārt. Mekongas deltā ainava ir caurausta ar ūdens kanāliem, rīsa lauki ir zaļi, un vietējie zvejnieki mūs baro ar svaigām garnelēm, kalmāriem un citiem jūras gardumiem. Taizemei ir stiprs konkurents gastronomiskajā lauciņā.
Hošiminā jeb iepriekš sauktā Saigonā mums pievienojas vairākas latviešu draudzenes un ceļojumu pa Vjetnamu turpinām jau palielinātajā bariņā. Dodamies pa krastu uz augšu ziemeļu virzienā. Muine, kas ir izslavēta kaitsērfinga meka šai reģionā - ir sezonas beigās, un lielākā daļa biznesu ir aizvērušies ciet. Esam pārsteigti par lielo krievu restorānu daudzumu („Moja roģina”, „Noša Raša”, utt), kuriem pat ir ēdienkartes un krievu valodā runājošs personāls. Pagrillējamies saulītē un krustu šķērsu izzinām piejūras kūrortu, bet skaidrs, ka ballīte notiek citviet.
Profesionālie nirēji mūs ir brīdinājuši, ka nirt Vjetnamā nevajag - redzamība slikta, zivis nekādas un vispār naudas tērēšana. Izrādās, ka nav gluži tas tiesa, jo mūsu zemūdens piedzīvojumi Natrangā ir izceļami. Ne vien satiekam ziņkārīgu bruņurupuci un milzīgu daudzumu līdz šim neredzētu jūras radību, bet arī atsvaidzinām atmiņā briesmu signālus, iepazīstoties ar milzu skorpionzivi. Labi, ka pilsētā ir daudz krodziņu, kur visus satraukumus un slēptos stresus var dziedēt ar glāzi vēsa alus. Jo īpaši labi, ja vietējie mūziķi uzspēlē «Ai, jel manu vieglu pratu!» - nejauši esam satikuši vēl divus latviešus, kas savas jaunās mājas atraduši šeit - Dienvidķīnas jūras krastā.
Iespējams skaistākā pilsēta Dienvidaustrumāzijā, kur esam bijuši, ir Hoiana. Izsenis svarīga tirdzniecības vieta, pilsēta lepojas ar arhitektūru, kurā apvienotas gan vietējās, gan Holandiešu, Portugāļu, Japāņu un Ķīnas tradīcijas. Vecpilsētas veikaliņi ir tūristu sapnis - zīda lampas un amatnieku darināti apavi, izslavētie drēbnieki un sīkumbodes, kur atstāt savus dongus, eiro un dolārus. Vakaros senlaicīgās ieliņas ir ļaužu pilnas un izrādās, ka esam atraduši senmeklēto ballīšu vietu.
Apmēram ap šo laiku, nonākam pie diezgan nepatīkama secinājuma. Pēdējos divus mēnešus esam apzinīgi dzēruši zāles pret malāriju, bet līdz šim neiedomājāmies, ka tam ir kāds sakars ar nomācošo miegainību, vieglo aizkaitināmību, regulāri murgainiem sapņiem. Mūsu klapatas izrādās saucas - lariama blakusparādības. Tā nu apsēžamies uz ārpuskārtas sapulci, kuras beigās tiek nolemts, ka aršana šādi tālāk nebūs un ir jādodas prom no malārijas riska zonas. Atliekam Vjetnamas ziemeļu daļas un Laosas apmeklēšanu uz vēlāku laiku un aprīļa vidū lidojam atpakaļ uz Bangkoku, no kurienes pēc pāris dienām - uz Indiju.
Atgriežoties Bangkokā, atrodam to Sarkano kreklu revolūcijas gaidās - ielas bloķētas, protesti pilnā sparā. Nekas gan neliecina par vardarbību - uz nemiernieku ieņemtās ielas ik pēc pāris metriem ir novietotas mobilas protestantiem domātās ēstuves, kur baro ar karijiem un nūdeļzupām. Ēdiena kvalitāte un pieejamība šeit netiek upurēta politikas vārdā, kas mūs, protams, priecē. Nosmaidam, ka Taizemē grūti iedomāties kādu brīvprātīgi uzsākam bada streiku.
Tomēr vienvakar mūsu nepieredzējušās ausis attālumā saklausa šāvienu troksni. Tuktuka vadītājs drīz vien piestāj ietves malā, un pēc sarunas ar vietējiem mūs informē, ka tālāk braukt viņš nebraukšot, jo „tur šauj”. Kopā ar divām argentīniešu meitenēm, kuras tāpat kā mēs izmestas no sava transporta, līkumojam pa ieliņām Kaosanielas virzienā. Mūsu hostelis ir tieši pie Demokrātijas pieminekļa, kur nokļūt var tikai šķērsojot, kā tagad atklājas, ložu zonu. Tas protams nav prātīgi un paliekam sēžot alejā pie taizemiešu ģimenes mājās, sacienāti ar Čangu un nomierināti, ka «taji ir miermīlīga tauta». Pusstundu vēlāk tiekam eskortēti savas viesnīcas virzienā, tikai lai secinātu, ka armijnieki no helikoptera ir izmetuši asaru gāzes bumbas un trāpījuši vienu virsū tieši mūsu hostelim. Paraudam un paklepojam - iekšā ilgāk par pāris minūtēm uzturēties nav iespējams. Tā ka vakaru pacietīgi kopā ar visiem pavadām uz ielas, gaidot, kad vējš izvēdinās telpas no smacējošās gāzes. Armija šai vakarā ir atkāpusies. Sajūsmas pilnie „sarkanie” fotografējas uz apgāztu bruņu mašīnu fona, filmē asiņainās ielas (sevišķu uzmanību pievēršot, lai ārzemnieki un prese pamanītu uz zemes izšķaidītās smadzenes). Franču kungs, kas Bangkokā dzīvo jau ilgāku laiku mums saka: «Šis ir tikai sākums. Rīt armija būs atpakaļ, bet šoreiz jau ar īstajām lodēm.»
Par to jau lasām avīzes slejās esot Katmandu, Nepālā.»