Padomju varas 1941.gadā veiktās Latvijas iedzīvotāju deportācijas bijušas pārāk maigas, Daugavpils pilsētas ziņu portālā «Gorod.lv» publicētā rakstā norāda Daugavpils «Pilsētas attīstības kustības» pārstāvis Ruslans Jefimovs.
Daugavpils portālā 1941.gada deportācijas dēvē par pārāk maigām
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Jā, lēmumu par deportācijām var dēvēt par cietsirdīgu. Taču tā īstenošana, pēc manām domām, bija pārlieku maiga un netika pabeigta. Kādēļ? Tādēļ, ka jau pirmajās dienās pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Latvijas teritorijā, Sarkanās armijas aizmugurē, sāka darboties desmitiem mežabrāļu grupu, kas bija nodibinājuši sakarus ar vācu spēkiem. Tādēļ, ka tie, kuri piedalījās genocīdā pret Baltkrievijas un Krievijas mierīgajiem iedzīvotājiem, ik gadu 16.martā velk savus vainagus pie pieminekļa Rīgas centrā. Tādēļ, ka fašistiskie bendes dzīvo ar valsts dotācijām, bet veterāniem, kuri uzvarēja fašismu, jāvelk dzīvība nabadzībā, jāsēž Latvijas cietumos un jāmetas savā pēdējā nevienlīdzīgajā cīņā ar valsts aparāta represīvo sistēmu,» raksta Jefimovs.
Publikācijas «Deportācija kā padomju varas pārmērīgā humānisma izpausme» ievadā viņš stāsta, ka 14.jūnijā redzējis Daugavpils centrā «kārtējo pāris desmitu uz padomju varu apvainojušos cilvēciņu saietu», kas pieminējuši pirms 69 gadiem notikušo «tautas ienaidnieku» izsūtīšanu.
«Iepriecina tikai tas, ka ar katru gadu pretpadomisma slimnieku skaits, kuri piedalās šādās obstrukcijās, turpina samazināties,» uzsver raksta autors, aicinot jaunā gaismā apskatīt pagātnes notikumus.
«[Paskatīties] uz to, cik nepieciešama bija viena procenta neuzticamu personu deportācija dažas dienas pirms Lielā Tēvijas kara sākuma. Mūsdienu Latvijas vēsturnieki ar šo jautājumu nenodarbojas. Un tas nav nejauši, jo atbilde uz šo jautājumu ir ļoti nepatīkama vietējai varai. Lieta tā, ka 1941.gada 14.jūnija deportācija netika organizēta «latviešu tautas genocīda» nolūkā, kā mums šodien stāsta. Kremlim bija citi mērķi. Deportācija bija līdzeklis cīņā pret Baltijas valstu nacionālistu «piekto kolonnu», kuri bija saistīti ar nacistu specdienestiem,» klāsta Jefimovs.
Atsaucoties uz Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas un PSRS Tautas komisāru padomes lēmumu, Jefimovs norāda, ka deportācijas bijušas nepieciešamas saistībā ar bijušo kontrrevolucionāro un nacionālistisko partiju locekļu, policistu, fabrikantu un ierēdņu pārmērīgo skaitu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kā arī tādu iedzīvotāju skaita pieaugumu, kuri veikuši pretpadomju darbības un kurus ārvalstu izlūkdienesti izmantojuši spiegošanai.
«[Padomju vara] nevēlējās, lai tās pierobežas rajonus apdzīvotu piektā kolonna un cilvēki, kuri tika turēti aizdomās par naidīgumu pret padomju varu,» autors citē 40.gadu Lielbritānijas vēstnieka PSRS Ričarda Staforda-Kripsa teikto.
Jefimovs arī uzsver, ka padomju varai bijis pietiekami pamatots iemesls bažām: «Gaidot Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai, Baltijas valstu nacionālisti veidoja sakarus ar Vācijas izlūkošanu un gatavojās bruņotiem uzbrukumiem padomju spēku aizmugurē.«
Citējot kādu anonīmu amerikāņu pētnieku, viņš raksta: «Politiskie emigranti, kuri savulaik bija aizbēguši no Baltijas uz Vāciju, pielika ne mazumu pūļu, lai organizētu un saskaņotu pretošanās grupu darbību šajās valstīs. Un, protams, bez tiešas vāciešu piekrišanas un atbalsta šie spēki diez vai būtu spējuši sākt šādas akcijas. Bet vācieši bija ieinteresēti, lai dienā, kad viņi uzbruka PSRS, sacelšanās aiz frontes līnijas uzliesmotu pēc iespējas plašāk un spožāk.«
Pēc Jefimova vārdiem, par pretošanās kustības aktivitāšu apmēru iespējams spriest, lasot 1941.gada maijā uz Berlīni nosūtīto Austrumprūsijas militārās izlūkošanas dienesta «Abwehr II» ziņojumu. Tajā teikts, ka sacelšanās Baltijas valstīs ir pilnībā sagatavota, turklāt pagrīdes kustība esot tik attīstīta, ka tās locekļiem jau esot grūti atturēties no priekšlaicīgām akcijām.
«Secinājumi ir nepārprotami - jūnija deportācija no Baltijas valstīm PSRS bija nepieciešams pasākums no militārā viedokļa. Ja baltiešu nacionālisti nesadarbotos ar vācu specdienestiem un negatavotu diversijas, deportācija nebūtu bijusi nepieciešama. Tieši nacionālistu un nacistisko aģentu darbība izraisīja deportāciju - taču tieši par to Latvijas vēsturnieki vēlas klusēt,» raksta Jefimovs.
Tikmēr apvienība «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK saistībā ar šo rakstu ir vērsusies Drošības policijā, aicinot izvērtēt publikāciju.
«Šādi izteikumi publikācijā, kas apzināti tapusi dienu pēc Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas, ir uzskatāmi par spļāvienu sejā visiem totalitāro režīmu upuriem», uzskata TB/LNNK frakcijas priekšsēdētājs Māris Grīnblats. «Tie tālu pārsniedz jebkādas preses un izteikšanās brīvības robežas, aizskarot un aizvainojot nevainīgu upuru un viņu radinieku jūtas. Mēs uzskatām, ka ir noticis krimināli sodāms pārkāpums».