Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10309627t1h4775.jpg)
Saulainas augusta beigas. Ir 1999. gads, drīz gaidāms milleniums. Bet ne jau par millenium man bija jādomā, bet gan par samežģījumiem ģimenes dzīvē. Standarta situācija – vīrs aizgājis pie citas, atstājis mantojumā 2 pusaudžus bērnus un fordiņu ar automātisko kārbu.
To dienu atceros riebumā skurinoties. Jo kur gan meklē sievietes ar vājiem nerviem izeju nejedzīgās situācijās? Pareizi – alkohola pārdozēšanā. Nu jā, arī es nebiju tobrīd izņēmums. Viens vīns no agra rīta, otrs vīns ap pusdienas laiku un aidā, prom pa Valdemāra ielu uz Jūrmalu. Sastrēgums. Izrādās koordinācija ir zudusi tik tālu, ka pat vienkārši vadāmo auto ir grūtības savlaicīgi nobremzēt, priekšā braucošā merša bamperis tiek iebuhņīts 3 reizes. Pie trešās reizes skūtgalvji izsvempās no auto un nāca uz manu pusi «runāties». Attaisīju logu, saliku rokas kā lūgšanā un uztaisīju žēlīgu skatu. Laikam jau redzot manas aizlietās acis, skūtgalvjiem kaut kas iekustējās apvidū, kur jābūt sirdij. Atmeta ar roku, krieviski nosakot – suka baba. Lai jau lamājas, bet vispār - fū, «proņeslo».
Jūrmala izbraukāta, saules vannas izbaudītas. Hm, ko lai dara atlikušajā vakara daļā, kas nu nekādi tukšā un skumīgā mājā nav pavadāma? Jādodas pie radiniekiem uz Ainažiem. Taču pa ceļam tiek palietots alus un viskijs, tā sakot, drosmei pirms gara ceļa ... kas aprāvās uz Brīvības ielas pirms Juglas Statoil. Izlec dīvains vīriņš un vicinās ar zizli. Pēdējām saprāta paliekām aptveru, ka laikam bēgt būtu muļķīgi. Braši izbāžu pa logu galvu un prasu, kas par lietu, vienlaicīgi sniegdama tiesības un auto tehnisko pasi. Ātrums esot pārsniegts par 20 km/h/ Nu labi, tik vien bēda. Samaksāsim. Meklēju maku. Bet tad vīriņš pēkšņi attopas apcērtas ap savu asi un aicina rāpties ārā no auto un doties pūst trubiņā. Grūti izkāpt... un kā nu ne, ja trubiņa pēc tam uzrāda mērogos niecīgam radījumam 1,8... nāvējoša deva. Es taisnojos, ka vīrs atstājis, dzīve grūta, tāpēc nedaudz iedzēru smakai.. netic maitas, skatās acīs un saka: «Jūs esat piektā, kas man šodien borē vienu un to pašu story.»
Ko lai saka? Tiesības atņēma. Brīnums vienīgi, ka pie šāda promiļu līmeņa atstāja auto un ļāva braukt tālāk ar kaut kādu lapeli tiesību vietā, nevis evakuēja auto.
Paldies, Tev nezināmais policist, jo pilnīgi iespējams, ka apstādinot manu auto, Tu man izglābi dzīvību un diviem bērniem māti. Uz Ainažiem nedevos. Aizbraucu līdz emsīdonaldam, apēdu burgeri, atjēdzos, apgriezu auto un devos mājup. Izgulēt dzērumu un stulbumu.
Pēc mēneša ar tiesas spriedumu tiesības noņēma uz diviem gadiem. Tas iegrieza manai karjerai un iespējai pelnīt, tas atņēma pārvietošanās brīvību uz ilgu laiku.
7 gadi pagāja līdz sadūšojos mainīt savu dzīvi. Nopirku citu auto, apguvu no jauna brauktprasmi pie ļoti laba instruktora un atguvu tiesības.
Nu jau rullēju ar auto 4 gadus, esmu laimīga vecmāmiņa, vadāju meitu un mazbērnu un pilnīgi nesavienojamas lietas manā dzīvē ir stūre un alkohols. Arī nākamās dienas rītos pēc svinībām priekšroku dodu mikriņam, nevis auto. Vēl joprojām spilgti atceros, cik zema ir koordinācija un cik izplūdusi pasaule, kad sēdi iedzērusi pie stūres. Labprāt piestrādāju arī par šoferi draugu lokā, ļaujot citiem izklaidēties uz nebēdu, bet pati dzerot vien skaidru avūta ūdenteņu, un izvadājot iereibušos cilvēkus pa mājām. Man sirdspaziņa mierīga un viņiem labi.