Esam to pelnījuši

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Ieva Čīka/LETA

Vai tas nav apbrīnojami? Mūsu Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) pa visiem divdesmit neatkarības gadiem pēc klusas, mierīgas, ļoti latviskas vienaldzības, pēkšņi ir sarosījusies. Tā it kā visu laiku būtu dziļi pārdomājusi un nopietni gatavojusies, lai izdarītu kaut ko varenu, kaut ko, kas varētu uz mūžu ierakstīties Latvijas vēsturē kā baznīcas cienīgs varoņdarbs.

Šādam varoņdarbam nederēja kurš katrs gadījums. Daži somāliešu jaunieši, izmesti no visām mūsu valsts instancēm, kuri lielāko savas dzīves daļu bija pavadījuši nāves briesmās, un meklējuši patvērumu kādā no Eiropas valstīm, LELB neieinteresēja.

Arī tie paši bērni, ko pašvaldības regulāri izņem no nelabvelīgām ģimenēm un nezina, kur vēl varētu tos ielikt kaut vai uz laiku, lai nebūtu jāatgriež pie varmākam vai jāievieto bērnu namā, neizpelnījās Latvijas luterāņu baznīcas uzmanību (lai man piedod tie daži, kas savas ticības dēļ ik dienas dara šo grūto darbu. Tie īstie darītāji nečīkst un neapvainojās kā jaunās preilenes, bet zina, «cik daudz ir pļaujamā un cik maz ir pļāvēju»).

Būt par tautas sirdsapziņu, kas varētu sacelties pret nemitīgu «smadzeņu pūderēšanu», ko piekopj attiecībā pret tautu mūsu valsts vadītāji, LELB, acīmredzot, arī likās pārāk nesolīdi.

Un tad beidzot tas gadījums bija klāt. Baznīca laikam saprata, ka tādas iespējas apliecināt savu žēlsirdību vairs nekad Latvijas vēsturē nebūs. Un tāpēc mācītājs, kas tika apcietināts par pedofiliju, tika «glābts». LELB uzsver, ka šāda tās rīcība, proti, dažu mācītāju savākta un iemaksāta drošības nauda, ir vienkārši cilvēcīga, jo šim cilvēkam neviena nav un viņa veselībai ieslodzījums nenāks par labu. Tas taču ir visiem saprotams: seksuāli izmantotiem bērniem, kuriem nav vecāku, kas varētu par viņiem iestāties, gan jau palīdzēs pats Dievs, tiem jau baznīcu nevajag.

Baznīca ir pateikusi savu galveno vārdu, parādījusi ar savu pirkstu uz to laimīgo, kas beidzot pa visiem šiem gadiem ir izpelnījies tās žēlastību. Bet ko mēs? Mēs klusējam, kā vienmēr. Mūs viss apmierina. Un viss šķiet normāli.

Varbūt tāpēc esam pelnījuši pilnu Mežaparku ar «mētelīšu virinātājiem», kuru tur jau ir vairāk nekā zvēru zoodārzā,  tādu valdību, kas glābj bankas, nevis savus pilsoņus, tādus valstsvīrus, kas palaiž vējā mūsu nodokļus un tādu baznīcu, kas paliek klusa, kad cieš bērni.
 

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu