Kā jau solījām, šajā atvasarā sākam sirsnīgu rakstu sēriju “Četrkājaino draugu sargeņģeļi”, kurā uzzināsim par cilvēkiem, kuri spējuši nežēlot nedz savu laiku, nedz pacietību mūsu mīluļu glābšanai un sargāšanai! Nākamais mūsu stāsta varonis – Slokas dzīvnieku patversmes vadītājs Gints Mellers.
“Četrkājaino draugu sargeņģelis”: Gints Mellers (88)
Slokas dzīvnieku patversmes (Dzirnavu ielā 8) vadītāju Gintu Melleru akcijā “Četrkājaino draugu sargeņģelis” ieteica Aiva, kura ir saimniece trīs gadus vecam suņu puikam, ko adoptējusi Slokas patversmē.
“Bieži ar suņuku dodamies atrādīties Gintam, un vienmēr zinu, ka varu paļauties, ka Gints sniegs atbildes uz visiem jautājumiem un palīdzēs atrisināt jebkādu problēmu!”
Kā izrādās, Gints šogad saņēma arī “Latvijas lepnuma” titulu.
“Viņš noteikti bija pelnījis šo titulu, jo vada pagaidām vienīgo patversmi Latvijā, kur pēc divu nedēļu uzturēšanas ne suņi, ne kaķi netiek iemidzināti un nekad neviens dzīvnieks netiek atstāts ceļmalā," stāsta Aiva.
Gints vienmēr atsaucas uz jebkuru telefona zvanu un brauc arī ārpus Jūrmalas teritorijas, lai pašaizliedzīgi glābtu kādu jaunu četrkāji...
Lai gan patversme ir pārpildīta, Gints ar savu optimismu un milzīgo darba mīlestību tiek galā arī visgrūtākajās situācijās. Viņš suņu un kaķu patversmes izveidei ir ziedojis savu māju ar visu tai piederošo teritoriju...
Kā sākās jūsu mīlestība pret dzīvniekiem?
Tas sākās jau agrā bērnībā, kad, mazs būdams, kā jau katrs bērns, alku sev mājas mīluli – sunīti vai kaķīti. Vecāki un vecvecāki man to diemžēl liedza... Tomēr tobrīd sev svēti nosolījos: kad izaugšu liels, man būs liela māja, pilna ar suņiem un kaķiem!
Un tā tas piepildījās – esat Slokas patversmes izveidotājs un vadītājs...
Jā, tieši tā arī notika. Jūrmalas vetklīnikas vetārsts pamanīja manu milzīgo mīlestību pret suņiem un piedāvāja darbu par suņu ķērāju. Es šos suņus nespēju vest turp, kur viņu dzīves apstākļi bija drausmīgi - Dzintaru izolatoru, tāpēc sāku viņus vest pie sevis. Tā palēnām veidojās mana patversme. Man bija no vecmāmiņas mantota zeme, kas atrodas Slokā, klusā vietā pie Lielupes. Patversme oficiāli tika dibināta 2006. gadā, kad kļuva par Jūrmalas pilsētas patversmi. Kādu laiku tur darbojies autoserviss, bet nu boksi pielāgoti dzīvnieku vajadzībām, iekārtoti speciāli voljeri suņu turēšanai
Jūs pazinēji raksturo kā dzīvespriecīgu un optimisma pilnu cilvēku. Kur jums tas viss rodas, ja zinām, ka patversmēm Latvijā nemaz tik spoži neiet?
Protams, pietrūkst naudiņas, bet es nežēlojos, es to nelūdzu nevienam... Labi cilvēki paši atrodas, kas alkst palīdzēt, un mums pagaidām visiem kaut cik pietiek – ekstras būs arī vēlāk!
(Red.: dzīvniekus par pašvaldību līdzekļiem patversme spēj uzturēt tikai 14 dienas. Pēc tam šos dzīvniekus uztur par pašas patversmes līdzekļiem.)
Ticu, ka jūsu dzīves pieredzē, glābjot dzīvniekus un neatstājot tos likteņa varā, ir daudz gadījumu... Tomēr lūgtu kādu sev visvairāk sirdij tuvu mums atklāt...
Visspilgtākais, manuprāt, ir gadījums ar suni, Veco Vilku. Suns bija pilnīgi kurls, patversmē nonāca jau lielā vecumā, pašu saimnieku nodots... Es neatlaidīgi gaidīju, ka tieši šim sunim pakaļ ieradīsies jauni saimnieki. Suni izmantoja fotosesijās un intervijās Latvijas masu medijiem... Šis suns bija mans vismīļākais suns... Diemžēl šā stāsta beigas ir skumjas... Suni patiešām adoptēja laba ģimene, bet tas bija tikai pāris mēnešu jautājums, un suns nomira. Par viņu stiprāks bija vēzis...
Esam dzirdējuši, ka gandrīz nekad nespējat iemidzināt dzīvniekus...
Jā, es joprojām nespēju samierināties ar jaunu vai vecu, bet veselu dzīvnieku iemidzināšanu... Vai es Dievs esmu, lai izlemtu: tev nebūs dzīvot?! Reti midzinu suņus. Ja saimnieku nerodu, ņemu par savējo. Bet daži suņi paši mani izvēlas, un pat gribot nevaru viņus vairs atdot citiem.
Nu neatkāpjas tas suns no manis, un viss. Kā atdosi?! Tikai tad, ja suns ir ievainots, sabraukts, bez iemidzināšanas neiztikt.
Kā uztverat cilvēku nežēlastību pret dzīvniekiem? Kas šeit būtu labojams?
Varu teikt, ka ar visu sirdi nosodu cilvēkus, kas savus mīluļus piesien mežā vai autobusa pieturā un aizbrauc uz neatgriešanos... Katrs šāds darbs ar laiku atklāsies. LV vajadzētu ieviest daudz bargākus sodus par dzīvnieku spīdzināšanu un labturības neievērošanu.
Gribētu aicināt cilvēkus nedarīt pāri saviem dzīvniekiem, ieskatīties viņu acīs, kurās var redzēt, cik ļoti arī dzīvniekam sāp pāridarījums.
Gribu šiem cilvēkiem ieteikt: ja viņiem nepatīk dzīvnieki, nevajag tos iegādāties. Apsardzes vajadzībām labāk ierīkot signalizāciju.
Kā jūs iedrošinātu cilvēkus ņemt mīluļus no patversmēm?
Cilvēki nav jāiedrošina; ja cilvēks mīl suņus, viņš vienmēr atrod ceļu pie tā! Un vienmēr ir laipni gaidīts patversmē kā brīvprātīgais vai jaunais potenciālais saimnieks.
ĻOTI TURPINĀM GAIDĪT ARĪ JŪSU STĀSTUS UN PIETEIKUMUS RAKSTU SĒRIJAI "ČETRKĀJAINO DRAUGU SARGEŅĢELIS"!
TVNET pēc iepazīšanās ar visiem stāstiem publicēs atbilstošākos dzīvesstāstus, kas atklās cilvēku - četrkājaino draugu sargeņģeli!
Pieteikumus sūtīt uz e-pastu gerda@grafton.lv ar norādi “Četrkājaino draugu sargeņģelis!”.
Lūgums pievienot foto, pēc kura varēsim spriest par stāsta patiesumu.