Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10355954t1h7d4e.jpg)
Lai rosinātu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus pārstrādāt patērētājiem piedāvātos līguma projektus atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī nepiemērot attiecībā pret patērētājiem jau līgumā iekļautos netaisnīgos līguma noteikumus, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) izstrādājis «Vadlīnijas taisnīga patērētāja kreditēšanas līguma sastādīšanai».
Kā norāda PTAC, Vadlīnijas attiecas uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem un citām personām, kas iesaistītas patērētāju kreditēšanas līgumu sastādīšanā (piemēram, notāri, juristi) un noteikumu piemērošanā. Vadlīniju mērķis ir nodrošināt, ka patērētāja kreditēšanas līgumos tiktu iekļauti skaidri un taisnīgi līguma noteikumi.
Neapspriests līgums ir netaisnīgs
Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (PTAL) normām patērētāju tiesības ir pārkāptas, ja nav ievērots līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības princips un līguma noteikumi ir netaisnīgi. Vadlīnijās uzsvērts, ka, izvērtējot līguma noteikumu atbilstību PTAL, ir jāņem vērā, ka līguma noteikums, kuru līgumslēdzējas puses savstarpēji nav apspriedušas, ir netaisnīgs, ja tas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam.
No PTAL izriet, ka par netaisnīgu var atzīt jebkuru noteikumu, kurš ir neapspriests, kā arī pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājiem. Patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas par darījuma noslēgšanu, gan attiecībā uz informētības līmeni. Tā rezultātā patērētājs pievienojas pārdevēja vai piegādātāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas īstenot savu ietekmi uz to saturu. Tādēļ līguma noteikums vienmēr ir uzskatāms par savstarpēji neapspriestu, ja līgums sastādīts iepriekš un patērētājam līdz ar to nav bijis iespējams ietekmēt attiecīgā līguma noteikumus. Līdz ar to par neapspriestiem vienmēr ir uzskatāmi tipveida līgumu noteikumi. Šādos gadījumos līgumu formas ir sastādītas iepriekš un patērētājam ir iespēja tikai iepazīties ar attiecīgo līguma noteikumu. Tāpēc standartnoteikumu piemērošanas gadījumā faktiski nav nekādas juridiskas iespējas izvairīties no Netaisnīgu līgumu noteikumu direktīvas piemērošanas. Pat skaidri izteikts patērētāja apliecinājums, ka viņš ir iepazīstināts ar līguma standartnoteikumiem un vienojies par tiem, neizslēdz direktīvas piemērošanu.
Arī parakstītu līgumu var apstrīdēt
Galvenais kritērijs tam, vai līguma noteikums ir savstarpēji apspriests ar patērētāju, ir tas, vai patērētājam ir bijusi reāla iespēja ietekmēt līguma noteikumus, mainīt līguma projekta redakciju, vai patērētājam ir bijusi iespēja piedāvāt savus noteikumus, vai pārdevējs, ražotājs, pakalpojuma sniedzējs ir uzklausījis un akceptējis arī patērētāja piedāvātos noteikumus. Tāpat arī par līguma noteikuma apspriešanu nav uzskatāms gadījums, kad patērētājs ir iepazinies ar līguma saturu un nav pret to izteicis iebildumus, kā arī fakts, ka patērētājs līgumu ir parakstījis. Vadlīnijās uzsvērts, ka arī tiesību zinātnē teikts: ja pakalpojuma sniedzējs piedāvājis patērētājam standarta līgumu, bet pēc pārrunām līgums tiek parakstīts bez jebkādām izmaiņām, līguma noteikumi ir uzskatāmi par savstarpēji neapspriestiem un uz tiem attiecas Direktīvas 93/13/EEK prasības par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos.
Līguma noteikumu apspriešanas pierādīšanas pienākums atbilstoši PTAL regulējumam ir uzlikts ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam. Tātad līguma noteikumi uzskatāmi par apspriestiem līguma noteikumiem, ja, patērētājam slēdzot līgumu ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju, pirms līguma noslēgšanas ir bijusi reāla iespēja ietekmēt attiecīgā līguma noteikumus (nevis tikai konkrētus aspektus), izteikt savu līguma variantu, piedāvāt līguma grozījumus, kurus attiecīgais ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs akceptē. Līdz ar to parakstīts līgums pats par sevi nav pietiekams pierādījums tam, ka līgumslēdzēji savstarpēji apsprieduši katru līguma noteikumu atsevišķi.
PTAC norāda, ka svarīgi ir nevis censties atrast veidus, kā pierādīt netaisnīgā noteikuma apspriešanas faktu ar attiecīgu patērētāju, bet gan līgumā mēģināt neietvert netaisnīgus līguma noteikumus, jo PTAL neaizliedz tipveida noteikumu izmantošanu līgumos ar patērētājiem, bet norāda, ka savstarpēji neapspriestie līguma noteikumi nedrīkst būt netaisnīgi.
Ja līgumā iekļauts netaisnīgs līguma noteikums, tad vienmēr kredīta devējs uzņemas risku, ka šāds noteikums nav spēkā esošs, un, ja kredīta devējs to ir izmantojis attiecībā pret patērētāju, patērētājam būs tiesības prasīt šādas piemērošanas rezultātā radušos zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz Civillikuma 1775. un 1779. pantu noteikumiem. Tāpat arī, vēršoties ar prasību tiesā, kredīta devējam jārēķinās ar to, ka tiesa, izšķirot strīdu vai veicot citas no ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja un patērētāja noslēgtā līguma izrietošās procesuālās darbības, izvērtē līguma noteikumus un strīda atrisināšanai attiecībā uz patērētāju nepiemēro līgumā ietvertos netaisnīgos noteikumus. Tātad, iekļaujot un piemērojot netaisnīgus līguma noteikumus, kredīta devējs uzņemas risku par to spēkā neesamību un nepiemērojamību attiecībā pret patērētāju, kā arī zaudējumu atlīdzību.