Pateicoties audzinātāju trenētajai acij, Nīderlandes pedofilijas skandālā iesaistīto latvieti Robertu Miķelsonu bērnunama «Ziemeļi Mežaparkā» vadība novērtējusi kā aizdomīgu, tāpēc viņu ātri padzinusi, raksta laikraksts «Diena».
Miķelsons jau Latvijā radīja aizdomas, bet Nīderlandē mēģināja adoptēt bērnu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Bērnunamā viņš bija pieteicies strādāt kā brīvprātīgais. «Kad spēlējās, viņš bērnus ņēma klēpī un visu laiku turēja rokās. Kādreiz jau to var, bet ne jau visu laiku. Prasījās arī vakarā likt bērnus gulēt – it kā pasaciņas stāstīt,» atceras bērnunama toreizējais direktors Laimonis Sprunge. Tie bijuši mazi bērni, pārsvarā piecgadīgi. Drīz vien Miķelsons no Latvijas pārcēlās uz Vāciju, kur, kā tagad izrādās, – ticis notiesāts.
Vai varmāku varēja apturēt? – tagad prāto Nīderlandē. Par Latviju var teikt – vismaz Ziemeļu vadītājam neesot bijis pamata ziņot policijai par Miķelsonu, jo viņš bērniem neko ļaunu neesot nodarījis, turklāt viņam ar bērniem divatā pat nebija iespējas uzturēties.
Atklājies arī tas, ka viņš 2008.gadā kopā ar vīru Ričardu van Olfenu centies adoptēt bērnu, tomēr saņēmuši atteikumu. Vietējās bērnu aizsardzības organizācijas pārstāve žurnālistiem paziņojusi, ka lūgums atteikts pēc tam, kad izpētīta abu adoptēt gribētāju pagātne, taču nav skaidrs, vai bijušas aizdomas par pedofiliskām nosliecēm.
Šim jaunajam cilvēkam ir ļoti melnbalts pasaules skatījums, ļoti izteikti pretmeti, viņš neredz vidusceļu. Iespējams, viņš ir pārcietis traumējošu pieredzi, varbūt vardarbību. Tā laikrakstam «Diena» saka psihologi un psihoterapeits, kas izlasīja eseju, kuru sarakstījis Roberts Miķelsons, tolaik 11. klases skolnieks.
Šo eseju puisis, visticamāk, rakstījis 17 gadu vecumā, tā publicēta Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra avīzē Nākotnes Vārdā. Ap šo laiku viņš vēlējās strādāt bērnunamā Ziemeļi.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas psihologi, kuri izlasīja eseju, nezinot neko par tās autoru, dalās iespaidos: «Cilvēks bērnībā, iespējams, cietis no vardarbības, kompensē bērnības traumu. Mudina neievērot robežas – «mīlēt katru bērnu kā savu».» Esejā arī esot maldīgs priekšstats, ko nozīmē «tuvība», «būt tuvam». Jūtams arī aizvainojums, dusmas, sajūta, ka visi apkārt gribot tikai sliktu un kāds uzspiežot būt sliktam, bet nebūt labam.