Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/20/10950585t1h08f1.jpg)
/nginx/o/2018/07/17/10358648t1h05de.jpg)
Būtu panākums, ja Krievija kādreiz atzītu okupācijas faktu, intervijā laikrakstam «Neatkarīgā» norāda vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga.
«Cik saprotu, Krievija šādos sarežģītos jautājumos piekopj četru pakāpju politiku. Tā tagad skaidri redzama attieksmē pret Katiņu. Pirmais punkts - atzīšana. Proti - tiek atzīts, ka noziegums ir noticis. Otrs līmenis - nožēlas izteikums. Nožēla par Katiņu tika izteikta. Trešais līmenis, ko poļi gaidīja, bet nesagaidīja, ir - atvainošanās. Ceturtais līmenis ir diezgan nepatīkams - tā saucamā atvainošanās politika, kad skaita, cik reižu atvainojas,» skaidro vēsturnieks.
Pēc viņa teiktā, Latvijas gadījumā būtu labi sasniegt kaut vai atzīšanu, ka okupācija ir notikusi. Tad - nožēlu. «Dievs dod, kādreiz - atvainošanos. Un mums absolūti nav jācenšas pēc atvainošanās politikas - atvainojieties mums piecas vai sešas reizes. Jau atzīšana būtu panākums.»
Stranga ir skeptisks par iespējām sagaidīt okupācijas fakta atzīšanu, tomēr cerības saglabā, atgādinot notikumus ap Katiņas traģēdiju. «Cīņu par Katiņu Krievijā sāka 2-3 cilvēki. «Memoriāls», Natālija Ļebedeva... Viņa 1997.gadā izdeva grāmatu «Katiņa». Taču Katiņas gadījums jāsaista arī ar to, ka Latvija nav tāds spēlētājs kā Polija. Polija faktiski ir lielvalsts. Lehs Kačiņskis parādīja, ka ar šo valsti nevar nerēķināties. Polijas nostāja rosina vislielāko cieņu. Arī [Krievijas prezidentu Dmitriju] Medvedevu viņi nesen pieņēma laipni, bet - bez siekalošanās. Un paziņoja, ka, pieņēmuši Medvedevu, viņi tomēr turpinās iepirkt lidmašīnas «F17» no ASV,» stāsta vēsturnieks.
Vērtējot Valsts prezidenta Valda Zatlera gaidāmo viesošanos Krievijā, Stranga norāda, ka tā ir simboliska vizīte.
«20 gadus mūsu valsts tikusi lamāta kā nacistu un fašistu valsts, tomēr šīs valsts vadītājs tiks uzņemts Maskavā. Mana attieksme pret šo vizīti ir mēreni neitrāla. Es nesaistu ar to lielas ilūzijas un cerības. Skaidrs, ka vēsturei vizītē nebūs vadoša vai svarīga loma. Un nez vai vizīte varētu notikt, ja prezidenta kanceleja darītu zināmu, ka galvenais jautājums, ko prezidents grib apspriest, ir okupācija,» akcentē vēsturnieks.
«Bet - lai kādi būtu šīs vizītes rezultāti, svarīgi, lai tā nevestu ne uz kādu revīziju tādos ārkārtīgi jutīgos jautājumos kā, piemēram, 1940.gada okupācija. Skaidrs, ka ne katru ar Krieviju risināmu jautājumu jāsāk risināt ar okupāciju. Nav jēgas sākt ar to. Tomēr gribētos, lai mūsu demokrātiskajā valstī nenotiek nekas tāds kā Ukrainā, kur pēc [Viktora] Janukoviča ievēlēšanas no prezidenta mājaslapas pazuda nodaļa par golodomoru. Tas ir fakts, kurš pastāv neatkarīgi no tā, kas valda Ukrainā. Visādā ziņā - esam Latvijas pilsoņi un vēlam mūsu prezidentam sekmes.»