Foto: Lindas Leen mīlas svētki «Arēnā Rīga»

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: «Apollo»/R.Oliņš

Diskusijas par to  - vai Valentīna diena ir lieks rietumnieku ievazājums, vai tomēr vēl vieni svētki vienmēr noder, jau kļuvušas apnicīgas. Nav obligāti jānokaras ar papīra sirsniņām un jāsūta visiem gaisa bučas. Vakar bija arī iespēja apmeklēt gaumīgu koncertu, kas vienkārši veltīts mīlestībai. Jo par to padomāt nekad nenāk par ļaunu, tāpat, kā baudīt labu mūziku.

Kad Linda Leen parādījās uz Latvijas mūzikas skatuves, šķita, ka viss notika kā «pēc grāmatas» (notekti viņai personīgi bija gan kāpumi, gan kritumi, bet, šobrīd runāsim tikai par publisko «seju»). 2000. gadā albums «Let’s Go Insane», intervijas un fotosesijas populārākajos žurnālos, uzstāšanās daudzos pasākumos. Īpaši populāra kļuva dziesma «Not to fall again» kopā ar Arni Medni – daudzi plēsa matus, kādēļ šī dziesma tika publiskota mazliet par ātru un nevarēja startēt «Eirovīzijas» atlasē, jo tā it kā būt Latvijai droša biļete uz uzvaru. Tomēr, tieši šīs dziesmas izpildījums «dzīvajā» kāda raidījuma tiešraidē, bija uzlicis Lindai pamatīgu skepses zīmogu, jo toreiz «Not to fall again» izpildījums bija satriecošs, šī vārda sliktajā nozīmē. Bažīgi cerēju beidzot šo zīmogu noņemt koncertā «French Kiss» – un tas arī izdevās! Bet par visu pēc kārtas…

Koncerts tika atklāts spoži – mirdz izgaismota skatuve, lieli ekrāni, stilīgie «Sweet Waterz» puiši, trio «Limonāde» un vēl orķestris un bigbends! Parādās arī pati Linda - kā īsta dīva – un ar enerģisko «Positive Emotion», liek noprast, ka mīlestība šajā koncertā tiks parādīta plašā spektrā – nevis tikai ar gaudulīgām balādēm. Turpinot ceļojumu albumā «Let’s Go Insane», skan «New life». Patīkami atzīt, ka pirms  aptuveni 10 gadiem tapušās dziesmas nešķiet kā «izvilktas no vecas mapītes», bet skani labi un aktuāli. Visu vēl krāšņāku padara orķestra pavadījums, kā arī tas, ka Lindas vokāls ir attīstījies – kļuvis pārliecinošāks un pilnasinīgāks.

Pirms trešās dziesmas Linda sasveicinās ar publiku un arī ar valsts pirmo pāri, kas arī nolēmuši Visu mīlētāju dienu pavadīt muzikālā gaisotnē.  Tad atskan arī pirmā albuma tituldziesma «Let’s go insane», kas tiek uzņemta ar īpašu skatītāju sajūsmu. Arī nākamā ir romantiska un melodiska dziesma – «My Baby’s Back Again» no 2008. gada albuma «Chameleon».

Nākamajā dziesmā Lindai uz skatuves pievienojas Goran Gora, jo «jā» – tās ir dziesma «I do». Dziesma skan tiešām mīļi un šķiet pat ļoti ticami, ka Lidnas un Goras vēlme piepildīsies, proti, tā varētu kļūt par iecienītu kāzu dienas pirmo deju.

Pēc «I do» skatuves gaismas kļūst dinamiskākas un jaušamas bondiānas (par to pašu spiegu 007) noskaņas – jā – klāt ir «Chameleon». Arī turpinājums šajā Lindas Leen mīlestības stāstā ir par spēcīgo un liktenīgo tematiku – «Hypnotise».

Vēlreiz jāatzīmē, ka neskaitāmo instrumentu (orķestris, bigbends, bekvokāla meitenes, ak jā – Gints Pabērzs pie saksofona un Rihards Zaļupe pie perkusijām un citi) buķete ir ļoti izteiksmīga (varbūt dažbrīd var «piesieties» par skaņu, bet, tas lai paliek šīs jomas profesionāļu ziņā).

Un tad ir klāt atbildīgais brīdis, kas varētu labot 2000. gada «traumu» - «Not to fall again». Jāatzīst, ka, spriežot pēc ovācijām, vēl joprojām šī dziesma klausītājiem ir īpaši mīļa. Dziedātāji (Linda un Arnis) ir dziesmas pārņemti – it īpaši Mednis, kura mīmika izdzīvo, katru dziesmas sāpi. Urrā – viss noritējis gludi un smeldzīgi skaisti. Un kādreizējā pārestība ir labota.

Arī nākamā dziesma daudzos uzjundī kādas dekādi vecas, jaukas atmiņas un ar aplausiem tiek uzņemta «Lonely Girl». Daudzi vēl noteikti atceras dziesmas klipu ar skaistajiem amerikāņu auto. Tai seko kāda dziesma latviešu valodā (šajā mirklī pieķeru sevi pie domas, ka dzirdēt Lindu latviski ir dīvaini – pierastāk ir angliski, bet es neteiktu, ka tas ir slikti – vienkārši pieradumam liels spēks), ko, kā Linda apgalvo, viņa neesot dziedājusi 11 gadus.

Un atgriežoties uz aktīvākas un «nešpetnākas» nots skan «Feel So Good» un «Medvedica», kuru Linda izpilda daļēji krievu un latviešu valodās. Koncerta pirmo daļu noslēdz jaunākais singls «Wild and Free» kopā ar Alanu Klārku. Publika ir iekustināta. Tas pateicoties šīs dziesmas «svaigumam» un šobrīd īpaši aktīvajai rotācijai radiostacijās un droši vien arī tāpēc, ka latviešu dāmām patīk šis «Lenijs Kravics jaunībā».

Koncerta otrā daļa sākas liriski. Ar ekrānos redzamajiem dabas skatiem, perkusijām un Lindas flautas partiju tiek uzburta «Enigmas» cienīga atmosfēra. Šī  meditatīvā «tropu meža» noskaņa drīz vien ievijas katram latvietim pazīstamajā melodijā un skan, savulaik Mirdzas Zīveres iedziedātais, «Lūgums». Pavadījumu spēlē ģitārists Kaspars Zemītis. Vienkārši un skaisti. Šādā akustiskā versijā tiek pasniegts arī «Stick Together».

Bet ar to «stick together» ar Lindas dziesmām ir beidzies un tiek izpildītas citu zemju muzikālās «pērles». «Paloma»,  «Hallelujah» un jā – pat «Nirvanas» «Teen Spirit». Turklāt akustiskās ģitāras pavadījumā šajā dziesmā jūtama flamenko nots. Koncerts turpinās ar skaņdarbu «Habanera» un pēc tā esam jau pie 20. dziesmas – «Be Italian”. Turpinam  - «Americano», tad Džeimsa Brauna klasika «It’s a Man’s World». Jāatzīmē, ka šādu «zelta fondu» izmantošana ir tāds 50/50 variants, jo, šķiet, ka stabilu vērtību izmantošana ir panākumu garants, tomēr jāatceras, ka šīs vispārzināmās un jau it kā vienkāršās lietas ir vēl jo vieglāk «salaist dēlī». Linda tika galā labi, kaut arī nepamet sajūta, ka izpildot savas dziesmas, viņa jutās komfortablāk un tās izdevās labāk – un arī skatītāju uzrunāja vairāk.

Un turpinām ar 23. dziesmu «Light my fire», kam seko Ninas Simonas «Feeling Good». Bērnišķīgi jauki Lindai izdevās Bjorkas «It's oh so quiet». Tam seko «Mein Herr». Džonijas Mičelas smeldzīgais «Both sides now» lika noprast, ka koncerts ir galā. Tas bija ekvivalents, ja vīrieša partijā nodzied Sinatras «My Way». Bet, protams, skatītāji tiek viegli nelaida Lindu vaļā un māksliniece veltīja skatītājiem gan savu 11 gadus nedziedāto dziesmu, gan, kad jau tas Alans ir Rīgā, «Wild and Free».

Jā – varbūt otrajā daļā bija sajūta, ka (citējot Lindas dziesmu) ».. this is my night» – un «dziedāšu - ko gribu un kas man patīk!». Bet kopumā prieks, ka Latvijā ir cilvēki, kas tiecas uz augšu un «Arēnā Rīga» cenšas uzburt «Albert Hall». Linda sevi pasniedza kā dīvu un lai! Viņa panāk savu. Jo, jāatzīst, ka gadi viņai tikai nāk par labu – sākot ar to, ka viņas pirmā albuma dziesmas nu iegriežas sievišķīgā un dzīvesgudrā šķautnē, līdz beidzot ar to, ka pasaules hiti viņas izpildījumā nešķiet kā paķerti no pārāk augsta plaukta.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Tēmas

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu