Pagājuši jau 25 gadi kopš avārijas Černobiļas atomelektrostacijā (AES) - trešdaļā Mogiļevas apgabala teritorijās joprojām ir paaugstināts radiācijas līmenis. Kā dzīve rit no avārijas AES visvairāk cietušajā pilsētā?
Černobiļas atbalss: neaizbēgušie stāsta, kā sadzīvo ar radiāciju un slimībām
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Medijs «Deutsche Welle» vēstī, ka trešdaļa Mogiļevas apgabala ceturtdaļgadsimtu pēc katastrofas Černobiļas AES ir piesārņota. Šajā reģionā toreiz apglabāja 90 ciematus, evakuēja 141 apdzīvoto vietu, evakuēti vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku. Tomēr aptuveni 100 tūkstoši joprojām dzīvo piesārņotajā teritorijā. Visvairāk šajā apgabalā cietis Čerikovas rajons.
Čerikovas centrā stāv piemineklis apglabātajiem ciematiņiem - uz 25 memoriālajām plāksnēm uzskaitīti bijušo ciematu nosaukumi, likvidācijas datumi un pārcelto iedzīvotāju skaits. Netālu no pieminekļiem ir kāda pensionāra māja.
Pensionārs ir secinājis, ka cilvēku aizbraukšana uz nepiesārņotām, bet svešām vietām, kļuva par viņu priekšlaicīgās nāves iemeslu. Tai pat laikā, viņš ir palicis bīstamajā zonā, tomēr joprojām dzīvs.
«Evakuācija darīja lielāku ļaunumu, nekā labumu,» pārliecināts ir vecais vīrs. Viņš uzskata, ka cilvēkus atrāva no dzimtās vietas, tāpēc viņi nevarēja pārdzīvot pārcelšanās stresu. Viņš norāda, ka šodien šajā ciemā joprojām dzīvo 70 gadus veci ļaudis, kuri atteikušies pamest dzimtās mājas.
Šobrīd Čerikova, kurā mīt 18 tūkstoši cilvēku, ir mazāk piesārņota pilsēta - tā izskatās jauna un perspektīva. Pa ielām pastaigājas jauni cilvēki ar bērnu ratiem un tiek celti jauni mikrorajoni. Paaugstināts radiācijas līmenis tur ir ikdiena - cilvēki ir pieraduši, tomēr atzīst, ka saslimšanas gadījumi ir biežāki.
To, kā bija dzīvot 1986.gadā, atceras vien retais. Bijušais rajona padomes deputāts Semjons Poņizovcevs atceras, ka pēc avārijas vietējie iedzīvotāji varēja saņemt pat deficīta preces - kilogramu griķu mēnesim, degvīna pudeli un treknu cūkgaļas sautējumu, jo uzskatīja, ka vajag labi ēst, lai stiprinātu imunitāti.
Tomēr valsts palīdzējusi vien desmit gadus un šobrīd cilvēki nekādus labumus vairs nesaņem. Deputāts norāda, ka viņu ciematu vienu brīdi sauc par radioaktīvu zonu, bet otrā brīdī jau norāda, ka tā ir tīra. «Bet tagad Aleksandrs Lukašenko vispār saka, ka radiācijas pie mums nav,» norāda deputāts.
Čerikovai vienā pusē ir upe, bet otrā sākas «zona». Pēdējais ciems pirms «zonas», kur atļauts dzīvot, ir Gronova. Piecu kilometru attālumā ir apglabātais Veprina ciems, kur radiācijas līmenis bijis tik augsts, ka visas mājas bija jāaizrok. Ciemā palicis vien akmens piemineklis, kapi un zīmes, kuras brīdina par paaugstinātu radiācijas līmeni. Netālu dzīvojošie cilvēki vairs nebaidoties no radiācijas un rudenī dodas uz Veprinas dārziem vākt ābolus.
Viņu noskaņojums ir labs: Gronovā divi mežrūpniecības uzņēmumi nodrošina vietējos ar darbu, ir veikals un sola pat ievilkt gāzes vadu. Lai arī neviens netic, ka teritorija vairs nav piesārņota, cilvēki pret to izturas mierīgi, gandrīz vienaldzīgi.
Avārija Japānas AES likusi cilvēkiem vien rūgti pasmieties. Vietēji joko un piedāvā japāņiem pārcelties uz Baltkrieviju.
Raugoties no malas, šis ciems neatšķiras no citiem Baltkrievijas ciemiem, kas atrodas uz Ukrainas robežas, tomēr kāda cienījama vecuma sieviete norāda, ka cilvēki šeit slimo - miruši visi viņas radi, bet viņa palikusi pavisam viena. Un par paaugstināto radiācijas līmeni neviens viņiem nemaksā.
Iepriekš pie iebraukšanas «zonā» bija milicijas patruļpunkts, tomēr pirms desmit gadiem to likvidēja. Braucamais ceļš ir labā stāvoklī, bet pa ceļu tāpat nebraukā automašīnas, vien reizi nedēļā autoveikals, kas apkalpo sirmgalvjus, kuri kādreiz atteicās pamest dzimtās mājas.