Bijušie un tagadējie KNAB darbinieki pastāsta, kāpēc birojā tik daudz strīdu

FOTO: Lita Krone/LETA

«Nevar visu laiku ķert haizivis un vienā brīdi pēkšņi, hop, pāriet uz kazragiem. Ja, biroju veidojot, doma bija, ka tas ķers lielos blēžus, tad reģionos tie vairāk būtu mazie «palaidņi»,» iemeslu, kādēļ Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki tik kaismīgi iebilst pret biroja šefa Normunda Vilnīša «reģionalizācijas reformām», min kāda bijusī KNAB darbiniece.

Laikraksts «Diena» vēstī: lai arī pēdējā laikā par birojā notiekošo klīdušas dažnedažādas versijas, pat sazvērestības teorijas par ārvalstu specdienestu interesēm, tieši KNAB nozīmes samazināšanās, ko ambiciozie biroja darbinieki saskata kā «reģionalizācijas» sekas, tiek minēta kā viens no galvenajiem konflikta iemesliem.

Vilnītis gan šim uzskatam nepiekrīt un sola: «Konflikts birojā izbeigsies, neturpināsies un neatjaunosies, līdzko politiķi beigs mēģināt ietekmēt biroja darbu un atsevišķas biroja vadošās amatpersonas – nomainīt vadītāju.»

Strīdu politiskās dimensijas nozīmi noliegt nevar – vislabāk to raksturo atstādinātais biroja vadītāja vietnieks Alvis Vilks: «Efektīvi strādājoša pretkorupcijas iestāde politiķiem ir neērta. Ja tā strādās pietiekami efektīvi, politiķi mēģinās to ietekmēt, un iestādes vadītāja iecelšana ir viens no ērtākajiem veidiem, kā to darīt.» Viņš ir pārliecināts, ka tiks padzīts jau ļoti drīz, bet kopējo konflikta atrisinājumu tuvākajā laikā nesaskata.

«Nekādi nevaru sevi pārliecināt, ka konflikts ir 100% politisks, jo liela loma ir personiskajam fonam,» stāsta kāda darbiniece, kura darbu KNAB pametusi kādu laiku pēc Vilnīša iecelšanas. Viņa skaidro, ka tieši uzstādījuma, ka šis būs birojs, kas ķers lielos blēžus, dēļ KNAB kolektīvs jau pašos pirmsākumos salasījies ļoti ambiciozs. «Daudzi, kas vēlāk atnāca pie mums no citām iestādēm, bija šokēti par kolektīvu, jo cilvēki te tiešām bija izteiktas personības ar lielām ambīcijām. KNAB strādā cilvēki ar savu viedokli, kuriem nav tā, ka var iebakstīt ar pirkstu, un viņi pildīs uzdoto, nedomājot līdzi,» viņa stāsta.

Runājot par pašreizējo situāciju birojā, bijusī darbiniece norāda: «Nekas tā neapvieno cilvēkus, kā kopīgs ienaidnieks. Gan Jutai [Strīķei] ir lielas ambīcijas tikt Vilnīša vietā, gan Vilnītim ir savas ambīcijas. Te ir runa gan par politiku, gan karjeru. Vilks savukārt ir cilvēks, kurš ļoti labi saprot, ka būt otrajā vietā vienmēr ir labāk nekā pirmajā.»

Cita bijusī KNAB darbiniece domā citādi: «Par Strīķi, kuru personīgi pazīstu ļoti labi, nevaru teikt, ka viņa degsmīgi gribētu vadīt iestādi. Drīzāk viņa ļoti grib darīt to, ko sekmīgi dara jau šobrīd, bet ir bijuši noteikti apstākļi, kuri viņai likuši kandidēt uz KNAB vadītājas amatu.»

Jautāta, kādi ir šie apstākļi, viņa gan atbildēja tikai teorētiski: «Piemēram, var būt tā, ka kolektīvs draudzīgi nāk uz sarunām un pasaka – kurš tad cits, ja ne tu, mūs vadīs.» Ar Vilnīti viņai daudz kontaktēties neesot sanācis, jo biroju pametusi jau drīz pēc jaunā priekšnieka iecelšanas: «Laikam vienreiz parunājāmies, un, ja godīgi, man par viņu izveidojās ļoti pozitīvs priekšstats. Likās, ka cilvēks patiešām ir atnācis ieguldīt savu enerģiju.»

Pašlaik gan priekšstats mainījies visai radikāli: «KNAB, kur, ja nekas nav mainījies, strādā aptuveni 20 operatīvo darbinieku un 20 izmeklētāju, izšķīdināt pa visu Latviju… Ja Vilnīša ideja nav tāda [likvidēt KNAB], tad es nesaprotu, ko viņš vispār dara.» Vilnītis pret šādiem apgalvojumiem iebilst: «Resursi, kas pašreiz strādā ar augstākā līmeņa korupcijas apkarošanu, tiks saglabāti, un uz reģioniem novirzīti papildu spēki, kuri iegūti, samazinot administratīvo aparātu.»

Bijušās KNAB darbinieces atzīst, ka konflikti, lai gan ne tik asi, vadībā bijuši arī pirms Vilnīša atnākšanas. Vietnieki kādu laiku konfliktējuši arī ar Alekseju Loskutovu. Vilks to atzina: «Bija drusciņ domstarpību par darba kvalitāti jau, pirms viņš tika apstiprināts. Domāju, ka tas faktiski bija viens no iemesliem, kāpēc politiķi viņu apstiprināja, cerībā, ka birojs vairs nestrādās, bet nodarbosies ar savstarpējām cīņām. Bet Aleksejs ļoti labi saprata, ka ir divas iespējas – vai nu viņš tiekas ar Šķēli un Lembergu un klausa viņu rīkojumus, vai nu viņš reāli strādā birojā vai vismaz netraucē tam strādāt. Viņš izvēlējās otro variantu un par to arī samaksāja.»

«Vilnīša darba stils ir tāds kā deviņdesmitajos gados policijai, kad, piemēram, braucot uz auto zādzības vietu, obligāti jāsastāda vietas apskates protokols, ka «vieta apskatīta, auto tur tiešām vairs nav»,» stāsta Vilks.

«Iepriekš tika uzskatīts, ka no darbinieka tiek prasīti rezultāti un tas, vai viņš iet pusdienās pulksten 12, 12.30 vai vienos, nav tik svarīgi. Tagad skats pie biroja brīžiem ir kā rūpnīcas cehā – noteiktā laikā visi paņem somas un dodas projām,» skaidro Vilks.

Cits Vilka minēts piemērs – ja agrāk kādai darbiniecei vajadzējis, piemēram, par 15 minūtēm ātrāk aizskriet no darba, lai izņemtu bērnu no bērnudārza, par to varēja vienoties ar nodaļas vadītāju. Tagad jāraksta iesniegums nodaļas vadītājam par to, kad šo laiku atstrādās. Viņš to izvērtē un nodod KNAB Iekšējās drošības nodaļai, kas nodarbojas ar uzskaiti.

Vilnīts gan pārmetumus pārmērīgā birokrātijā noraida: «Uzskatu, ka ievērot darbalaiku un veikt tā uzskaites kontroli nav nekas pārdabisks un, tā kā esam valsts pārvaldes iestāde, jārespektē, ka katru mūsu darba minūti apmaksā nodokļu maksātāji.»

Kā norādīja kāda bijusī KNAB darbiniece, tie gan nav vienīgie šāda tipa pārmetumi – atsevišķi darbinieki pat bijuši pārliecināti, ka tiek lasītas viņu telefonsarunu izdrukas un pārbaudīts datoru saturs. «Teikt jau var visu ko, un pierādījumu nav, bet tas raksturo gaisotni,» viņa norāda.

Uz augšu