Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10395009t1hc70c.jpg)
Pašlaik Rūta Lipska strādā Lielbritānijā, lai pēc tam spētu piepildīt savu sapni – doties uz Spāniju, kur vēlas iemācīties spāņu valodu. Latvijā Rūta strādāja par žurnālisti «Latvijas Avīzē» – sadaļā «Māja un Vide». Tomēr šoreiz par pavisam ko citu – par aicinājumu, kas mudina mainīties no pasīva vides procesu vērotāja un atspoguļotāja uz aktīvu pašas pausto uzskatu īstenotāju. Tātad – par Rūtas pašaizliedzīgo pieredzi, strādājot savvaļas un eksotisko dzīvnieku patversmēs Itālijā, Lielbritānijā un Ekvadorā kā brīvprātīgajai.
Kas tavā dzīvē ir mainījies pēdējā gada laikā?
Pagājušajā gadā man izdevās piepildīt vairākus savus sapņus. Pirmkārt, ERASMUS studentu apmaiņas programmas ietvaros izmantoju iespēju studēt Visbijā Gotlandes salā. Otrkārt, pavadīju četrus mēnešus primātu patversmē Lielbritānijā. Un, visbeidzot, man radās iespēja doties uz Ekvadoru Dienvidamerikā, lai pastrādātu savvaļas dzīvnieku glābšanas centros.
/nginx/o/2018/07/17/10395004t1he32c.jpg)
Kas bija tas dzinulis, kas žurnālistei ar maģistra grādu vides zinātnē lika pamest Latviju un doties pasaulē, lai strādātu par brīvprātīgo?
Mana aizraušanās ar brīvprātīgo darbu dzīvnieku glābšanas centros un patversmēs sākās 2005. gadā Eiropas brīvprātīgā darba programmas ietvaros. Tad arī devos uz Itāliju un gadu strādāju Monte Adones savvaļas un eksotisko dzīvnieku glābšanas centrā netālu no Boloņas. Tur iepazinu to milzīgo pozitīvo emociju vilni, ko sniedz rūpes par savvaļas dzīvniekiem, kurus savainojušas automašīnas, un atveseļošana, vēlāk sniedzot tiem iespēju atgriezties brīvībā.
/nginx/o/2018/07/17/10395005t1h61af.jpg)
No tā laika es nekad neaizmirsīšu kādu gadījumu. Uz glābšanas centru tika atvesta automašīnas notriekta stirna smagā stāvoklī. Pirmajās dienās dzīvnieks pat nespēja pacelt galvu, bet pamazām atkopās. Pēdējās dienās pirms atbrīvošanas, tiklīdz pavēru mītnes durvis, stirna ar visu savu svaru metās uz tām un mēģināja tikt brīvībā. Dažreiz man nācās skatīt stirnas nagus bīstami tuvu galvai. Kad dzīvnieks bija pietiekami spēcīgs, speciālisti nolēma, ka stirna ir gatava atkal dzīvot savvaļā. Nogādājuši dzīvnieku līdz ieplānotajai atbrīvošanas vietai, mēs atlaidām to. Stirna dažus soļus paskrēja, tad apstājās un pagrieza galvu atpakaļ, lai kādu minūti noraudzītos uz mums. Skaistais, graciozais dzīvnieks nebēga pa galvu, pa kaklu no cilvēka, bet gan it kā atvadījās no mums. Lai gan, protams, kas to zina, ko stirna patiesībā domāja... Taču šis gadījums mani ļoti aizkustināja un radīja īpašu gandarījumu un lepnumu par to, ka man bija iespēja pielikt roku šajā svētīgajā darbā, kura rezultāts ir atkal vesels un brīvs savvaļas dzīvnieks, kas citādi būtu nomiris turpat ceļmalā. Ļoti žēl, ka Latvijā nav šādu savvaļas dzīvniekiem domātu patversmju un centru, tomēr, cik zinu, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta darbiniekiem ir iecere kaut ko līdzīgu veidot.
Kā nokļuvi Lielbritānijā un Ekvadorā?
Pēc brīvprātīgā darba Itālijā atgriezos Latvijā un atsāku žurnālistes darbu, vienlaikus meklējot iespēju atvaļinājuma laikā doties uz ārzemēm, lai atkal kļūtu par brīvprātīgo. Izdevumā, kur apkopoti dažādi ar vidi saistīti piedāvājumi brīvprātīgajiem, atradu informāciju par primātu patversmi Lielbritānijā. Aizrakstīju, izrādot interesi, un tā 2007. gada augustu pavadīju tur.
Iepriekš jau minēju, kādēļ ir tik svarīgi palīdzēt savvaļas dzīvniekiem. Tomēr pasaulē daudzviet ir arī eksotisko dzīvnieku patversmes. Latvijā gan tas, par laimi, pagaidām nav vēl aktuāli, bet ārzemēs cilvēki bieži par saviem mīluļiem izvēlas dažādus netradicionālus dzīvniekus, neapzinoties, ka tie prasa īpašas rūpes. Itālijas dzīvnieku aprūpes centrā, kur strādāju, bija jāaprūpē papagaiļi, čūskas, milzumdaudz bruņrupuču, leopardu, lauvas, pat krokodils un citi dzīvnieki, kuri turēti mājās vai izmantoti, piemēram, kā fotomodeļi vai citāda veida peļņas iegūšanas avoti, bet pēc tam pamesti likteņa varā vai arī tikuši konfiscēti. Lielbritānijā pavairot un pārdot primātus ir atļauts, bet īpašnieki nereti nespēj nodrošināt šiem dzīvniekiem atbilstošus apstākļus, tādēļ tie sliktā stāvoklī – ar deformētiem kauliem, bojātiem zobiem un citām veselības problēmām – nonāk patversmju aprūpē.
/nginx/o/2018/07/17/10395006t1h55dd.jpg)
Ekvadorā nokļuvu, dodoties līdzi vienai no Lielbritānijas primātu patversmē sastaptajām dzīvnieku kopējām. Ekvadorā uzturējāmies mēnesi, strādājot divos centros. Tīrījām mītnes, barojām visdažādākos dzīvniekus: vāverpērtiķus, degunlācīšus, jaguāru, lauvas, pumas, briļļainos lāčus, papagaiļus un daudzus citus. Daļu no šīm sugām es nekad iepriekš nebiju redzējusi, bet tagad, skatoties filmas par Dienvidamerikas faunu, nereti varu iesaukties: redziet, lūk, par šādiem dzīvniekiem es rūpējos Ekvadorā!
Ekvadoras aprūpes centros nonākušie mazie brāļi ir savvaļā nomedīto dzīvnieku mazuļi, kuri tikuši sagūstīti un pārdoti kā mājdzīvnieki. Dažkārt policija tos konfiscē, vēl pirms tos paspēj pārdot, citreiz cilvēki paši atnes uz centru iegādātos dzīvniekus, kad apjauš, ka vairs nespēj ar tiem tikt galā. Piemēram, titi mērkaķīti uz centru «Flor de la Amazonia» atnesa īpašnieki, uzskatot, ka tur tam būs nodrošināta labāka dzīve nekā viņu dzīvoklī. Tagad šis dzīvnieks pakāpeniski tiek pieradināts pie dzīves mežā, vedot to ikdienas pastaigās un ļaujot pašam meklēt sev pārtiku, kāpt kokos un apgūt citas brīvībā nepieciešamās prasmes.
/nginx/o/2018/07/17/10395007t1h49f2.jpg)
Lai šo svētīgo darbu īstenotu, patversmēm pastāvēt palīdz brīvprātīgie entuziasti, kas par savu darbu algu nesaņem. Ekvadorā brīvprātīgo darbs bija īpaši nozīmīgs, jo tur arī dzīvnieku barība, jaunu mītņu būvniecība tika nodrošināta, pateicoties brīvprātīgo darbam un ziedojumiem.
Zinu, ka esi veģetāriete. Kāds ir tavs motīvs šādam lēmumam?
Esmu veģetāriete jau trīs gadus. Gaļas iegūšana, nerunājot par ētiku, attiecībā uz dzīvnieku izmantošanu ir saistīta ar ievērojamu vides piesārņošanu un resursu izmantošanu. Kaut vai šāds piemērs, ko apliecina arī zinātnieku pētījumi: ja kilograma kartupeļu izaudzēšanai nepieciešami daži simti litru ūdens, tad, lai iegūtu kilogramu gaļas, nepieciešami vairāki tūkstoši litru. Līdzīga ir situācija attiecība uz degvielas patēriņu un piesārņojumu.
Kas tieši tev ir šāda dzīvesstila pamatā – resursu taupīšana vai princips nenogalināt?
Itālijā dzīvoju kopā ar cilvēkiem, kuri nelietoja uzturā gaļu, tāpat arī paziņu un draugu lokā ir veģetārieši un vegāni. Tas man ļāva pārliecināties par to, ka viņi ir tikpat veselīgi, spēcīgi, dzīvespriecīgi un enerģijas pilni kā es. Jāatzīst, ka iepriekš man par to bija zināmas šaubas. Tomēr pēdējais piliens svaru kausos bija kādas darba kolēģes teiktais, kura galvenā jēga bija šāda: tas nav ētiski – vienlaikus aizstāvēt dzīvniekus, apgalvot, cik slikti ir tos nogalināt, mēģināt tiem palīdzēt, tos glābt un tad pusdienās uzlikt uz šķīvja gaļas šķēli. Tam arī pilnībā piekrītu, jo vārdiem, pārliecībai un uzskatiem ir jāsaskan ar darbiem.