Pagājuši tikai nedaudz vairāk nekā 30 gadi kopš zinātnieku pirmajām hipotēzēm par dzemdes kakla vēža cēlonisko saistību ar cilvēka papilomas vīrusu. Iepriekšējās desmitgades vidū parādījās pirmās vakcīnas pret šī vīrusa infekcijas izraisītajām sekām, savukārt paši zinātnieki 2008. gadā par šo nozīmīgo atklājumu saņēma Nobela prēmiju. Šodien HPV vakcināciju plaši izmanto daudzās pasaules valstīs.
Kopš pagājušā gada septembra vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusu iekļauta arī Latvijas Imunizācijas Valsts programmā visām 12 gadus vecām meitenēm. Taču ne visi vecāki pagaidām izlēmuši par labu savu meitu vakcinācijai. Nereti iemesls tam ir informācijas trūkums.
No 2010. gada 1. septembra līdz šā gada 30. aprīlim vakcināciju pret cilvēka papilomas vīrusa infekciju (HPV) Latvijā ir uzsākušas 5584 meitenes, kas ir 63% no attiecīgā vecuma meiteņu skaita, liecina Latvijas Infektoloģijas centra dati. Ieviešot vakcinācijas kalendārā jebkuru jaunu vakcīnu, pirmajos mēnešos vakcinācijas aptvere nekad nesasniedz mērķa līmeni jeb 95%, zina stāstīt infektologi. Pēc pieredzes ar citām jaunām vakcīnām var secināt, ka ir nepieciešami vismaz viens - divi gadi, lai sasniegtu pieņemamus vakcinācijas aptveres rezultātus. Tāpēc paredzams, ka vakcinācijas aptvere tuvākajos mēnešos palielināsies un gada beigās būs ievērojami augstāka nekā patlaban. Jāatgādina, ka pret HPV par maksu iespējams vakcinēties jebkurai sievietei.
Izlemt par labu vakcinācijai noteikti palīdz plaša, objektīva, zinātniski pamatota informācija, kas nereti plašsaziņas līdzekļos paliek ēnā pretstatā vakcinācijas noliedzēju argumentiem. Tāpēc kliedēšu dažus biežāk izplatītos mītus par dzemdes kakla vēzi un vakcināciju pret to.
Vai dzemdes kakla vēzis vispār ir statistiski vērā ņemama saslimšana?
Skaitļi noteikti neliek apšaubīt šīs slimības nopietnību. Katru minūti vienai sievietei pasaulē atklāj dzemdes kakla vēzi. Latvijā pēdējo desmit gadu laikā saslimstība ar dzemdes kakla vēzi ir pieaugusi par 20%, katru mēnesi šī slimība vidēji tiek diagnosticēta 20 sievietēm. Katru mēnesi vidēji 10 sievietes mirst no dzemdes kakla vēža, bet piecus gadus izdzīvo tikai aptuveni puse sieviešu, kurām diagnosticē šo slimību.
Salīdzinājumam var minēt datus par ērču encefalītu, pret kuru cilvēki mūsu valstī vakcinējas ļoti cītīgi. Ja ar ērču encefalītu slimo 8.1 cilvēks uz 100 000 iedzīvotājiem, ar dzemdes kakla vēzi – divreiz vairāk jeb 15.8. Mirstība attiecīgi ērču encefalītam ir zem 1% no saslimušajiem uz 100 000, kamēr dzemdes kakla vēzim – 9.4, liecina 2008. gada LIC un Latvijas vēža reģistra dati.
Dzemdes kakla vēzis mani neskars, man ir stabils partneris vai arī lietoju prezervatīvus.
HPV infekcija ir viegli pārnesama. Lai inficētos, nebūt nav nepieciešams dzimumakts – pietiek ar ādas saskari dzimumorgānu apvidū. Prezervatīvi gan samazina risku, tomēr nav pilnībā efektīvi, lai pasargātu no HPV infekcijas. Faktiski ar cilvēka papilomas vīrusu savas dzīves laikā inficējas 80% sieviešu, no tiem 50% gadījumu inficēšanās notiek ar onkogēnajiem HPV tipiem, kas izraisa vēzi. Tātad ikvienam, kurš ir seksuāli aktīvs, pastāv risks inficēties ar HPV onkogēnajiem jeb vēzi izraisošajiem tipiem. Būtiski, ka biežāk onkogēnie HPV tipi izplatīti tieši jaunām sievietēm, taču infekcijas un reinfekcijas risks saglabājas visas dzīves garumā.
Vai nepietiek ar Latvijā uzsākto valsts organizēto dzemdes kakla vēža skrīningu? Regulāri eju pie ginekologa, veicu ginekoloģiskās uztriepes..
Diemžēl statistika liecina, ka ar skrīningu vien no saslimšanas pasargāt nevar. Dažādi pētījumipierāda , ka līdz pat 30% dzemdes kakla šūnu izmaiņu noteikšanai izmantoto onkocitoloģisko analīžu rezultāti ir kļūdaini. 71% no sievietēm, kuras mirušas ar dzemdes kakla vēzi, ir bijusi adenokarcinoma vai adenoplakanšūnu karcinoma, kaut gan viņas piedalījās regulārā, organizētā skrīningā. Skrīnings atklāj tikai daļu no dzemdes kakla pirmsvēža un vēža bojājumiem, galvenokārt plakanšūnu karcinomas. Savukārt sievietes veselībai daudz bīstamāko adenokarcinomu ir grūtāk atklāt ar skrīninga palīdzību, jo tā attīstās dziļi dzemdes kaklā – tās šūnas ar dzemdes kakla uztriepju ņemšanas instrumentiem var būt nepieejamas. Vakcinācija pasargā tieši pret tiem HPV tipiem, kas galvenokārt izraisa adenokarcinomas.
Kāpēc vakcinē tik jaunas meitenes?
Vakcināciju ir svarīgi uzsākt, kad meitenei vēl nav dzimumattiecību un ir izslēgts inficēšanās risks. Taču vakcinēties noteikti iesaka arī sievietēm pēc dzimumdzīves uzsākšanas, jo sieviete var atkārtoti vai no jauna inficēties ar HPV visā savas seksuāli aktīvās dzīves laikā. Tāpat vajadzētu vakcinēties sievietēm pēc pirmsvēža izmaiņu ārstēšanas. Sievietei, kurai ir jau bijušas šūnu izmaiņas, pastāv paaugstināts risks atkārtoti inficēties ar to pašu HPV tipu, kas šīs izmaiņas radījis iepriekš – visticamāk šis vīrusa tips cirkulē viņas partnerattiecībās.
Vai vakcīna tiešām ir droša?
HPV vakcīnas satur neinfekciozas HPV 16. un 18. vīrusam līdzīgas daļiņas – tās nevar izraisīt ar HPV saistītas saslimšanas. Visbiežākās blaknes ir reakcijas injekcijas vietā (sāpes, apsārtums, pietūkums), galvassāpes, muskuļu sāpes un nespēks. Vakcinācijas ieguvumi ir nesalīdzināmi lielāki – tā samazina un novērš dzemdes kakla vēža saslimstību un mirstību, pirmsvēža izmaiņu skaitu ( CIN I,II,III), ārstēšanas izmaksas, kā arī pašas sievietes un viņas tuvinieku psiholoģiskos pārdzīvojumus. Gan Pasaules veselības organizācija, gan Eiropas Zāļu aģentūra (EMEA), gan Amerikas Pārtikas un Zāļu administrācija (FDA) ir sniegušas savus atzinumus, ka HPV vakcīnas ir drošas.
Ja sievietei tiek atklātas pirmsvēža radītas izmaiņas (CIN), būtiski zināt, ka to ārstēšana palielina priekšlaicīgu dzemdību risku. Proti, dzemdes kakls konizācijas rezultātā var grūtniecības laikā tik stingri nenoslēgties un veicināt augļa priekšlaicīgu uzslīdēšanu. Savukārt vakcinācija būtiski samazina priekšlaicīgu dzemdību skaitu, jo novērš lielāko daļu smagu pirmsvēža izmaiņu rašanos un līdz ar to dzemdes kaklu traumējošo „konizāciju” nepieciešamību.
Kāda ir citu valstu pieredze?
Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, HPV vakcinācijas aptvere Dānijā ir 73%, Portugālē - 83%, Spānijā - 76%, Šveicē 65-70%, Lielbritānijā - 81%.