Muļķīgi mīti par «agresīvajiem suņiem»

Esmu dzīvnieku pieskatīšanas servisa «Dod man ķepu! » vadītāja, kinologs un portāla par dzīvniekiem www.zooinfo.lv vadītāja. Ikdienas darbs saistīts ar suņu aprūpi. Ir pieredze gan ar maziem dekoratīviem suņiem, gan sargsuņiem: rotveileriem, dobermaņiem u.c. suņu šķirnēm.

Viedokļu daudz, bet es vēlētos izteikt savu viedokli par notikušo. Gribētu akcentēt vēl vienu problēmu, kura nav minēta saistībā ar šo gadījumu, kā arī pastāstīt par savu pieredzi ar agresīviem suņiem.

Klaiņo arī saimnieku suņi

Daudzos preses avotos uzsver to, ka tie varēja būt klaiņojoši suņi, uzsāktas dažādas represīvas akcijas. Parasti klaiņojošie suņi ir bailīgi, lai gan esmu sastapusi arī agresīvus klaiņojošus suņus. Taču es gribētu uzsvērt to, ka šādos agresīvos suņu baros var apvienoties ne tikai klaiņojoši suņi, bet arī saimnieku suņi, kuri netiek pietiekami pieskatīti. Tā patiesībā ir vēl viena problēma.

Barā darbojās bara instinkti

Rīgas rajonā Imantā, kurā es dzīvoju, janvārī redzēju klaiņojam vairākus lielus suņus bez saimniekiem, kurus es iepriekš nebiju manījusi. Lielākajai daļai no tiem bija siksnas ap kaklu, tāpēc es secinu, ka tie bija saimnieku suņi, kuri «izgājuši» pastaigāties. Šogad neesmu manījusi, taču iepriekšējos gadus esmu redzējusi pat suņu barus savā rajonā. Pašreiz suņiem ir aktivizējies tā saucamais suņu laiks. Instinkti «sauc», suņi visādiem līdzekļiem bēg projām no mājām, lai pārotos. Suņi var apvienoties arī baros un patiešām var kļūt agresīvi. Barā darbojās bara instinkti. Ja viens suns kodīs, tad tas var provocēt arī citu suņu agresiju. Esmu novērojusi suņu reakciju agresijā pret kaķiem, ja kopā ir vairāki suņi un viens no tiem ir agresīvs pret kaķi, tad arī citi, kuriem parastos apstākļos šis instinkts nav tik izteikts, var mesties virsū kaķim. Protams, nevar apgalvot 100%, ka šāds mehānisms izpaužas agresijā pret cilvēku, taču pieļauju, ka tomēr tā varēja notikt – sākumā iekoda viens, un tas izprovocēja citu suņu agresiju.

Mans ikdienas darbs ir saistīts ar suņu aprūpi un pieskatīšanu. Pastaigājoties ar suņiem, es bieži redzu, ka saimnieki savus suņus nepieskata. Piemēram, Jūrmalā, Majoros, kur es staigāju ar suni, zinu vairākas vietas, kur suņi jau gadiem ilgi regulāri skrien ārā no sētas un klūp virsū gan cilvēkiem, gan suņiem, kuri iet tur garām. Suņu saimnieki ir informēti par to (apzinās situāciju), bet nekādā veidā nerīkojas. Pat pilsētā ir suņu saimnieki, kuri suņus regulāri izlaiž pastaigāties savā vaļā.

Laukos situācija var būt vēl dramatiskāka, jo daudzām mājām nav apkārt sētu,

suņi nav arī piesieti, skraida apkārt un rīkojas paši pēc saviem ieskatiem un instinktiem. Un kāds tur brīnums, ka šādi saimnieku suņi, izkļūstot no sētas, itin viegli var sākt klaiņot un uzbrukt cilvēkiem, dzīvniekiem vai pat vēl ļaunāk apvienoties baros, līdz ar to rezultāts var būt vēl dramatiskāks, - kā tas notika gadījumā ar sievieti. Iespējams, suņus – «slepkavas» – nevar atrast, jo tie atgriezušies savās mājās.

Esiet atbildīgi par saviem suņiem

Uzskatu, ka, pirmkārt, jāizķer nevis klaiņojošie suņi, bet suņu saimniekiem vajadzētu uzņemties atbildību par saviem dzīvniekiem. Neļaut klaiņot savam sunim, neaizmirst aizvērt vārtiņus, nostiprināt savu sētu, aiztaisīt caurumus sētas žogā, ja suns caur tiem var izkļūt ārā. Padomāt par citiem cilvēkiem un dzīvniekiem! Vai tāds bezatbildīgs suņa saimnieks justos omulīgi, ja savukārt viņam gadītos satiktos aci pret aci ar cita bezatbildīga saimnieka agresīvu suni?

Iespējams vajadzētu pieņemt bargākus likumus par to, ka saimnieka suns «pastaigājās» savā vaļā, pat ja tas neko vēl nav izdarījis. Likt administratīvos sodus un vismaz šādā veidā kaut daļēji disciplinēt suņu saimniekus. Savs labums arī valsts budžetam būs.

Mana pieredze un ieteikumi ar agresīviem suņiem

Man darbā man bieži nākas saskarties ar suņu agresiju. Gribēju pastāstīt par vienu atgadījumu. Tas bija pirms daudziem gadiem, kad man vēl nebija īpašas pieredzes ar suņiem. Biju iegājusi svešā sētā, un pēkšņi priekšā izskrēja divi lieli suņi, kuri metās manā virzienā. Domāju, nu viss – man būs cauri, kaut kā iedomājos, bailēs uzbļaut komandu «Fu!». Un tas mani izglāba, suņi atkāpās. Šis vārds nav nekāds brīnumlīdzeklis un, iespējams, citā situācijā nenostrādātu, bet man paveicās, ka suņi bija apmācīti un zināja šo komandu.

Saprotams, ka ne jau visi suņi uz ielas bez saimnieka blakus ir potenciāli agresori. Taču manā darbā viena no svarīgākajām lietām ir mana klienta – suņa - drošība. Tāpēc esmu ļoti uzmanīga, ja uz ielas redzu klaiņojam suni.

Vienmēr pieļauju iespēju, ka suns bez saimnieka, var būt īpaši bīstams.

Ja redzu, ka man vai manam sunim tuvojas kāds suns, es parasti dusmīgi uzkliedzu komandu «Fu!», «Nedrīkst!» vai metu kādu tuvumā ātri atrodamu priekšmetu, piemēram, koka zaru. Bieži tas palīdz, lai suns nenāktu man klāt, taču tas nenoder gadījumos, ja suns ir ļoti drošs.

Nepagriezt muguru un neskatīties acīs

Ja nav pārliecības, ka cilvēks būs ātrāks par suni un izdosies iebēgt drošā vietā, nekādā gadījumā nevajadzētu skriet projām un pagriezt sunim muguru. Tas tikai vēl veicinās sunim medību jeb vajāšanas instinktu. Agresīvam sunim arī nevajadzētu skatīties acīs. Citiem cilvēkiem ieteiktu, ja pastaigājoties redzat uz ielas suni bez saimnieka, labāk ejat tam ar līkumu. Lieki nepiesaistiet tā uzmanību. Diemžēl nav universāla līdzekļa pret suņu agresiju, daudzos avotos pieminētā pipargāze, elektrošokers, ultraskaņas ierīces dažiem suņiem var taisni otrādi vēl vairāk provocēt agresiju. Suņa agresiju var mēģināt «pārslēgt» arī uz ēdamām, garšīgām lietām, ja tādas ir līdzi.