FOTO: Evija Trifanova/LETA

Žurnālistikā kopumā patlaban noticis profesionālais kritiens uz leju, uzskata diskusiju raidījuma «Kas notiek Latvijā?» vadītājs Jānis Domburs.

Intervijā aģentūrai BNS, vērtējot žurnālistikas kvalitāti Latvijā un to, ka, piemēram, bijušais politiķis Andrejs Panteļejevs kļuvis par laikraksta «Diena» komentētāju nodaļas vadītāju, Domburs norādīja ‒ pats par sevi tas nav nekas slikts, un šāda prakse, ka bijušie politiķi nonāk līdzīgos amatos, ir arī vecajās demokrātijas valstīs. «Taču te ir runa par pēctecību, savā ziņā pašcieņu – profesionālo un cilvēcisko, lai būtu iespējams atražot savu kvalitāti un spiest uz īpašniekiem un menedžeriem,» paskaidroja Domburs.

«Cik daudz ir palikuši žurnālistikā tie, kas sāka strādāt pirms 20 gadiem? Ļoti lielā mērā šī paaudze, kurai jau tagad vajadzētu ielikt pamatus jauno žurnālistu domāšanā, vērtību sistēmā, ir pazudusi, un ir noticis profesionāls kritiens uz leju. Tagad jau it kā veidojas jauna paaudze žurnālistikā, bet to vilkmi nosaka kapitālistiskas lietas. Proti, profesionālās lietas tagad ir par pakāpi zemāk, un, ja tagad netiks veiktas investīcijas žurnālistikā, situācija var būt visai sarežģīta,» klāstīja Domburs.

Viens no piemēriem ir Latvijas Televīzijas ziņu raidījums «Panorāma», kur žurnālisti taisa visdažādākos sižetus. «Es nespēju iedomāties, kā ilgstoši var būt kvalitatīva žurnālistika, ja nav specializācijas, ja šiem reportieriem blakus nestrādā augsti profesionāli analītiķi un redaktori, kuriem šāda specializācija ir,» norādīja Domburs.

Domburs Latvijā neredz potenciālu arī žurnālistu arodbiedrībām, kaut līdz 2008.gadam vēl skaitījies Latvijas Žurnālistu savienības (LŽS) biedrs.

«Man ir LŽS biedra karte nr.132, kas bijusi derīga vēl līdz 2008.gadam – pirms lielās dalīšanās acīmredzot. Tagad atmiņā ataust, ka tolaik, kad vēl bija cerības kaut ko atdzīvināt, es arī pieslēdzos Žurnālistu savienības pārreģistrācijas procesā, bet pēc tam arī vairs neko... Es neredzu profesionālās organizācijas potenciālu. Kamēr akadēmiskā vide nekļūs par virzītājspēku un krietni spēcīgāku un arī skaļāku, bet, protams, attiecīgi arī lielākas autoritātes spēku, nez vai arī kaut kas tuvākajā laikā mainīsies,» savu neticību šādām organizācijām pauda Domburs.

«Mana pārliecība ir ‒ kamēr nevalstiskās organizācijas un sabiedrības līderi neapjēgs, ka viņiem ir ne tikai jācīnās par tiesiskumu un pret bezdarbu, bet arī par mediju lietām, tikmēr mediji būs vāji. Ja mēs uzskatām, ka finanses ir ekonomikas asinsrite, tad kamēr plašas tautas masas nesapratīs, ka stipri mediji ir demokrātijas asinsrite, nekas nemainīsies. Tad par ko cīnīties? Es nesaprotu, ko tur var izcīnīt?» viņš piebilda.

«Tāpēc arī mani tracina tas, ka sabiedriskā televīzija no šāda aspekta, manuprāt, ir jau zaudēta. Jaunajai paaudzei vairs tāda sabiedriskā televīzija nav nepieciešama, un tas ir tikai laika jautājums, kad sabiedriskās televīzijas skatītājs vienkārši nomirs. Un tas ir ļoti žēl, jo tiek pazaudēta sabiedriskās televīzijas jēga kā tāda, ka tas piederas pie normālas, demokrātiskas sabiedrības funkcionēšanas,» uzsvēra žurnālists.

«Cik ceturtā vara var cīnīties par savu varu? Tas ir ļoti interesants jautājums. Cik ilgi ceturtā vara var staigāt ar karogu – stipriniet mūs, atbalstiet,» viņš minēja.