"Mazuļi tikko sākuši jēdzīgi kustēties, astītes luncināt, līdz tam vēl bija galīgie nevarīši," par savas mīlules mopsenītes Silvas kucēniem saka Vita Jaunzeme, projekta Pēdas vadītāja. Viņas mājās tagad nemiers, jo līdzās Džillai, Stafordšīras terjeram, un Silvai kūņojas četri mazi pērtiķģīmīši, mopsīši. Vita neslēpj, ka suņu mīlestība viņā dzīvo neremdināmi kopš bērnības, tikai nu ieguvusi rāmāku formu.
Suņu glābējas mājas miers
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Uzvedina uz Pēdām
Daudzreiz biju dzirdējusi stāstu par Vitu Jaunzemi, kas staigāja ar suni pa mežu, ieraudzīja, cik vide piemēslota, un izlēma organizēt talkas, kas pārtapa par Pēdām – vides sakopšanas talkām. Nu pirmoreiz redzēju Vitas sabiedroto, Stafordšīras terjerieni Džillu, pateicoties kurai tapa Pēdas. Džilla tolaik bijusi tik neganta, ka nepaklausīgi jozusi pa visu Šmerļa mežu. Saimniecei nācies skriet līdzi pa bedrēm un krūmiem, un viņa ievērojusi, cik neganti piedrazota ir apkārtne. Tapa Pēdas, bet drīz arī Džillas neklausībai pienāca gals. Vita reiz izlasīja par tā dēvēto čukču metodi suņu audzināšanā, kad trakuli negaidīti "piežņaudz", stingri pievelk kaklasiksnu. Izrādījās – metode darbojas. "Tagad Džilla ir paklausīgākais suns mežā."
Vita kopš bērnības ir "suņu pārņemta". Ja ceļā gadījies kāds slims, pamests un nelaimīgs suņuks, ikvienu stiepusi mājās. Arī pa Čiekurkalna tirgu nevarējusi mierīgi paiet, ja redzēja kādu slimu un bēdīgu suņuku. "Viens bija resns un pārbarots kokerspaniels, kuru pēc tam cītīgi kopu. Mamma protestēja pret suņu glābšanas akcijām, bet es tikai stiepu šos mājās. Pamazām shēma izveidojās tāda: es atvedu kranci, mamma protestē, tad meklējam jaunu saimnieku. Īsti normāla šajā ziņā nebiju," smejas Vita.
Tad mājinieki nolēma, ka nopirks Vitai Siāmas kaķi, tam ir tāds suņa raksturs. "Pēc tam man bijuši tikai siāmieši, trīs, un visi Nelsoni," saka Vita un rāda plāksnīti, uz kuras rakstīts: Inguna , Indiānis un Nelsons. Tāda bērnībā bija pielikta pie durvīm, un par Indiāni bērnībā sauca pašu Vitu. Nesen citos medību laukos devies Nelsons Trešais, miris 22 gadu vecumā.
Kā Vita izraka suni
Par suņu glābšanu Vita var stāstīt daudz un interesanti. Kā nozagusi un izārstējusi suni, kuru saimnieks novārdzinājis, kā pieradinājusi niknu, apkaimē klīstošu milzeni. Spilgti atceras gadījumu ar vācu aitu šķirnes suni, kas dzīvojis kaimiņos, tolaik pat skolā nav gājusi. "Milzīgs un bīstams, visiem bieds. Bet es ar suni iedraudzējos. Abi ar tagad slaveno Aigaru Graubu žoga tuvumā iekārtojām slēpni, indiāņus spēlējām, bijām kā brālis un māsa ciltī, un ar suni draudzīgi komunicējām. Redzēju, cik saimnieks slikti izturas. Paņēmu lāpstu, izraku zem žoga bedri un gigantiskais vilks nevis muka prom, bet pielipa man, ar visu suni iegāzos mājās. Māte histērijā – tas drausmīgais kaimiņu vilks! Lai neizceltos skandāls, mamma suni pa žogu iestūma atpakaļ un bedri aizraka."
Interesanti, ka Vitai nekad nav bijis bail no suņiem. "Dzīvnieks vienmēr brīdina, kad grasās kost. Ja cilvēks nebūtu tik truls, tad to saprastu. Es tos fluīdus vienmēr esmu jutusi."
Četri zīdaiņi
Vita iznes no istabas pītu kasti, kurā snaikstās četri mopsēni. Silva, dēvēta par Sisi, uzreiz rāda, ka ir laba mamma. Vita iepazīstina: "Mazuļus sauc: Zeta, Zemira, Zara un Zenons, uzvārdā Silvery. Nu vai nav jauki mērkaķēnu purniņi?!"
Vispār Vitai ir divi suņi – Stafordšīras terjers Džilla un Silva, mopsene. Pēc trakajiem glābšanas laikiem kādu laiku bija miers. Pirms tam mājās dzīvoja vidusāzietis, kuru kaimiņiene atrada šahtā slimu un pusbeigtu. Vita suni izārstēja, un tas bija pirmais, kuru mamma atļāva atstāt. Vēlāk suni aizveda uz laukiem, un tur mednieki viņu nošāva. "Ļoti pārdzīvoju, pēc tam ilgu laiku nevienu neņēmu. Džilla jau ienāca apzināti, nopirku šķirnes suni, ne no ielas. Gribēju nelielu un muskuļotu, ar kuru kopā varētu skriet pa mežu. Ieraudzīju sludinājumu: pārdod desmit mēnešus vecu baltu stafordšīrieti. Ja neņemsiet, mēs viņu iemidzināsim, saimnieki teica. Nu ja, stāsts atkal tas pats – jāglābj!" nosmaida Vita.
Savukārt mopsīti viņa nopirka, lai dāvinātu mammai jubilejā. Kad Sise divas dienas pabija pie Vitas, tik ļoti pieķērās, ka nevienu citu neatzina. Tā ātri vien pēc uzdāvināšanas mammai Sise atkal nonāca Vitas mājā.
"Mazā ir teroriste, lielo Džillu uzreiz pakļāva. Džilla neiet pirmā pie bļodas, jo Sise rēc kā maza lauva, tādā baisā balsī. Neviens netic, ka stafords ir zemāks par zāli un viņu komandē mopsis," smejas saimniece. "Sise ir lielisks sargs. Mopsim jau ir lauvas sirds, drosmīgs. Un liels cilvēkmīlis. Man šķiet, ka mopši ir tā pārmodificēti, ka viņiem ir cilvēku gēni."
Neviens veterinārsts nav ticējis, ka mopsis var skriet krosiņu, šī šķirne tam neesot paredzēta. "Kā sportotāja zinu – visu var panākt pakāpeniski. Droši vien stingrās muskulatūras dēļ dzemdībās kucēni izsprāga laukā tā, ka skan, kaut arī visi teica, ka Sisei būs jātaisa ķeizargrieziens."
Interesanti, ka kopš Vitai pārgājis tas suņu glābšanas trakums, klaiņojoši dzīvnieki vairs ceļā netrāpās. "Esmu nomierinājusies, man mājās ir divi suņi... Nu varbūt vēl trešais būs," smejot saka Vita un paceļ klēpī vienu no Sises kucēniem.
***
Mopsis
- Labs sabiedrotais ar līdzsvarotu raksturu
- Sadzīvē pakļāvīgs un sabiedrisks, sirsnīgs un miermīlīgs, jautrs un rosīgs
- Apveltīts ar lielu pašcieņu un inteliģenci
- Labi satiek ar citiem suņiem un visiem ģimenes locekļiem, pat kaķiem
- Mēdz būt ļoti greizsirdīgs
- Galva liela, apaļa, ar buldogiem raksturīgu saplacinātu purnu
- Spēcīga muskulatūra
- Ēdelīgajiem mopšiem nepieciešams sabalansēts uzturs un regulāri fiziskie vingrinājumi