Ārsts nav Dievs

Ārstniecības likums nosaka, ka mediķa pienākums ir informēt pacientu par viņa veselības stāvokli un izskaidrot iespējamos ārstēšanās riskus. Vecā kaluma ārstiem diagnozes slēpšana (īpaši, ja tas attiecās uz smagām onkoloģiskām slimībām) bija norma. Šobrīd nekas speciāli netiek slēpts, tomēr bieži vien dakteriem nav vēlmes saprotamā valodā izskaidrot slimības īpatnības.

Latvijas Ārstu biedrības valdes priekšsēdētājs ārsts Jānis Ozols pauž viedokli, ka parasti ārstiem nav laika sarunām ar pacientu. Turklāt specifiskā mediķu terminoloģija ne katram ir saprotama. Iespējams, tāpēc ārsta kabinetu bieži atstājam ar daudziem jautājumiem, uz kuriem atbildes nākas meklēt gan internetā, gan enciklopēdijās.

Ārstēšanas process un alternatīvas?

Pacientu tiesību aizsardzības biroja (PTAB) direktore Liene Šulca skaidro, ka pacientam ir tiesības pašam pieņemt lēmumu, kādu ārstēšanās metodi labāk izvēlēties. Lai to izdarītu, viņam jābūt pilnībā informētam par iespējamajām ārstēšanas īpatnībām, to plusiem un mīnusiem. Diemžēl bijuši gadījumi, kad šāda informācijas slēpšana ir maksājusi dārgi.

Ineses dēliņam tagad ir četri gadi. Puisītis piedzima ar Dauna sindromu un iedzimtu sirdskaiti – atriovetrikulāru septālu defektu. Vietējie ārsti lēma: sirds nav operējama. Arī pasaulē šādas operācijas neveicot. Uzņēmīgā mamma noskaidroja, ka līdz sešu mēnešu vecumam bērnu tomēr varēja izoperēt tepat kaimiņos – Lietuvā, bet tagad ārstēt sirsniņu nāksies braukt uz ASV.

Šis nav vienīgais gadījums, kad ārsts ir izdarījis galīgo spriedumu, pat necenšoties informēt, ka palīdzību var meklēt ārzemēs. Neformālās sarunās mediķi atzīst, ka, iespējams, nereti nostrādā t.s. atlases faktors. Proti, ko nu bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem ārstēt, ja to pašu naudu var novirzīt citām vajadzībām...

Pašreiz situācija ir diemžēl tāda, ka pacienti nevar akli paļauties tikai uz ārstu sniegto informāciju. Ir jāmeklē iespējas arī pašiem.

«Jebkuru interesi par pasaules pieredzi, jaunākajām ārstēšanas metodēm, kā arī konsultēšanos pie ārstiem ārzemēs mediķi bieži vien uztver kā personīgu apvainojumu vai nevajadzīgu histēriju,» uzskata Inese.

Esi uzstājīgs!

Ja gadījies saslimt ar ko nopietnāku, tad kārtīgi jāiztaujā ārsts, cik ilgs laiks paiet pēc slimošanas, lai atgūtu spēkus. Mediķi grēko, nepastāstot, kādas sekas var atstāt slimība un cik ilgs laiks paiet rehabilitācijā. Tas ietekmē cilvēka nākotnes plānus, iespēju atgriezties darbā un galu galā?– nopelnīt līdzekļus iztikai.

Tāpat der pašam noskaidrot, vai smagu hronisku slimību gadījumā valsts kompensē dārgos medikamentus.

«Man tika noteikta diagnoze – multiplā skleroze – un veikta šāda tāda profilaktiskā ārstēšana. Faktiski tam nebija jēgas. Vienīgais veids, kā sadzīvot ar šo slimību, ir lietot progresīvas un dārgas zāles. Tās mēnesī izmaksā ap 600 latiem... Zāles ir pieejamas valsts apmaksātās programmas ietvaros. Kad nejauši to uzzināju, gāju pie ārstiem un burtiski uzbāzos par iekļaušanu rindā, lai saņemtu šos medikamentus. Zāles dabūju tikai tāpēc, ka biju uzstājīga kā tanks. Pretējā gadījumā, tāpat kā daudzi citi slimnieki, tonnām rītu bezjēdzīgas «ripas» un gaidītu savu liktenīgo stundu,» stāsta Tatjana.

Diagnoze: profesionālais kretīnisms

Ik pa brīdim mediji atgādina par kādu tiesas prāvu, kurā pacients iesūdzējis tiesā P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcu. Māris Dzelzskalējs, būdams donors, laikus netika informēts, ka saslimis ar C hepatītu. Savukārt mediķi bija lietas kursā par šo situāciju pēc viņa asins analīzēm... Pēc nepatīkamas tiesāšanās (kas joprojām vēl turpinās) M. Dzelzskalējs tomēr saņēma materiālo kompensāciju par dārgajām zālēm, kuras viņam bija jāpērk par savu naudu. Slimība tika atklāta pārāk vēlu, un ar lētākiem medikamentiem izārstēties vairs nebija iespējams.

Runājot par precedentiem, jāatzīmē, ka līdz šā gada vasarai Pacientu tiesību birojā pēc palīdzības un skaidrojuma bija vērsušies pieci asins donori. Arī viņi laikus netika informēti, ka inficēti ar vīrushepatītu C.

Diemžēl šie nav vienīgie gadījumi, kad ārsti sirgst ar t.s profesionālo kretīnismu jeb rutīnu. Proti – nevērš pacienta uzmanību arī uz citām slimībām. Tai pašā laikā Ārstniecības noteikumi un Epidemioloģiskās drošības likums paredz – ja mediķis konstatē, ka pacientam ir infekcijas slimība vai pastāv pamatotas aizdomas par viņa inficēšanos, ārsta pienākums ir nekavējoties organizēt pacientam medicīnisko pārbaudi un ārstēšanu. Tas nozīmē arī – nepieciešamās laboratoriskās pārbaudes diagnozes precizēšanai. Protams, šie pienākumi ietver sevī gan pacienta informēšanu par iespējamo inficēšanos, gan arī ieteikumus turpmākajam ārstēšanas procesam. Kas attiecas uz citām slimībām, šādu normu nav. Šādos gadījumos runa ir par ētisku attieksmi pret pacientu.

Kam un kas jāzina

Joprojām daudz sūdzību tiek saņemts par situāciju, kad pacients nevar iegūt izsmeļošu informāciju par savu veselības stāvokli. Turpretim ir vesela virkne nepiederošu personu, kuras bez problēmām var iepazīties ar medicīniskajā kartē ierakstīto informāciju...

«Bija aizdomas, ka man ir nepareizi noteikta diagnoze. Gribēju nokopēt pārbaužu rezultātus, lai tos parādītu citam ārstam. Taču reģistratore man kartīti neizsniedza – tikai nokopēja asins analīžu rezultātus. Ārstu diagnozes viņa nedeva, pamatojot savu rīcību ar bažām, kas es taču šo informāciju varu izmantot tiesā. Savukārt reģistratore atklāti šķirstīja un lasīja manu medicīnisko karti, kaut arī tā ir konfidenciāla informācija...» (No kāda pacienta sūdzības)

Jautājums par medicīniskās informācijas konfidencialitāti bieži vien ir ļoti aktuāls lauku doktorātos. Pat ginekologa veiktie izmeklējumi vairs nav noslēpums... Taisnības labad jāpiebilst, ka ne vienmēr par šo situāciju ir atbildīgi mediķi. Dažreiz telpas ir tik šauras (sevišķi mazās slimnīciņās), ka slimniekus nākas izmeklēt burtiski citu pacientu klātbūtnē. Proti, aiz plāna aizkariņa, kur noslēpts ginekoloģiskais krēsls. Tādējādi, kas nav kurls, tas klausās...

Atcerieties!

Pacientam pēc likuma ir tiesības iepazīties ar savu medicīnisko dokumentāciju! Medicīniskā karte pieder ārstniecības iestādei, bet informācija tajā ir pacienta īpašums.

Jāpiebilst, ka ieraksti medicīniskajās kartēs ir nepilnīgi vai minimāli, bet ārstu rokraksti tādi, ka paši mediķi bieži vien tos nespēj salasīt. No 1. jūlija tiek plānotas likuma izmaiņas, kas, iespējams, ļaus pašam pacientam izdarīt ierakstus savā medicīniskajā kartē. Piemēram, ka viņš nepiekrīt ārsta uzrakstītajam vai arī nav pietiekami informēts par savu slimību.

Dakteris Ozols šādu iespēju vērtē negatīvi: «Medicīniskā karte ir ārsta darba dokuments. Tā nav atskaite pacientam, ko un kā ārsts ir darījis. Tam ir domāti izraksti.»

Paraksts – tikai pie skaidras apziņas!

Pirms diviem gadiem Agris nokļuva slimnīcā ar diagnozi – starpskriemeļu diska trūce. Bija nepieciešama steidzama operācija. Mugura sāp, operācijas diena noteikta, pacients operācijai sagatavots – noģērbts kails, noguldīts uz ratiņiem, iedotas arī nomierinošas zāles. Šajā brīdī slimniekam liek parakstīt līgumu, kurā teikts, ka viņš «pie skaidra prāta un saprašanas» apzinās, ka operācijas sekas var būt arī paralīze, inficēšanās ar C hepatītu, pat risks nepamosties...

PTAB direktore L. Šulca skaidro, ka šādi līgumi pacientam jāparaksta pirms visām nopietnām medicīniskām manipulācijām un operācijām. Taču ikvienam lēmumam jābūt pieņemtam ar skaidru galvu. Protams, ne tajā brīdī, kad cilvēks ir izģērbts, medikamentu apdullināts, pa ceļam uz operāciju zāli.

Fakti

Medicīniskās aprūpes un darbaspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija no iedzīvotājiem 2005. gadā saņēmusi 1309 sūdzības; 2006. gada pirmajā pusē – 718 iesniegumu. Iespējams, to būtu vairāk, ja pacienti zinātu savas tiesības.

Kritiskākās nozares – dzemdniecība, stomatoloģija, ķirurģija un traumatoloģija. Tajās saņemts vislielākais pacientu sūdzību skaits par operāciju kvalitāti un pēcoperācijas sekām.

Par ko sūdzas pacienti ASV

• Nepareiza ārstēšana un nepiemērotu zāļu izrakstīšana.
• Infekcijas, ko izraisa slimnīcās mītošie, pret zālēm rezistentie mikrobi.
• Personāla attieksme un slimnieku sūdzību neuzklausīšana.
• «Uzpūstie» slimnīcu rēķini, kas tik pamatīgi iztīra pacientu kabatas, ka pēc ārstēšanās cilvēks ir bankrotējis.
• Medicīnas studentu un stažieru pieļautās ārstniecības kļūdas, kas īpaši pieaug jūlijā, kad pieredzējušie ārsti dodas atvaļinājumos.
• Konfidencialitātes neievērošana.