Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Savulaik kane korso jeb korsosuns bija viena no retākajām un, jāteic, arī dārgākajām šķirnēm pasaulē. Pēdējo gadu laikā šo suņu popularitāte augusi, taču tāpēc prestižs nav neko zaudējis. Šo četrkājaino itālieti salīdzina ar mafijas krusttēvu, nereti tāds strādā skarbā biznesā – apsargā elites klases bārus un restorānus, juvelierveikalus un, protams, miljonāru birojus un īpašumus.
Patiešām, korsosuņi ar savu draudīgo izskatu vien spēj jebkuram ļaundarim ietrenkt dūšu papēžos – muskuļots milzis, kura ģīmī nav vis Silvestra Stalones vienmēr apgarotie, bet gan saniknota Švarcenegera skarbie vaibsti.
Aizstāvis
Turklāt šie suņi apveltīti ar dzelzs veselību un nemēdz slimot ar citiem lielo šķirņu pārstāvjiem raksturīgajām iedzimtajām slimībām (displāziju, sirds slimībām). Viņi ir veikli, nenogurdināmi un arī graciozi. Viņi spēj pārvarēt trīsmetrīgas sētas un izspraukties pa, salīdzinot ar dzīvnieka augumu, neiedomājami šaurām spraugām.
Par korsosuņu tiešajiem senčiem tiek uzskatīti senie Romas cīņassuņi Canis Pugnax. Cane corso ir šo suņu vieglais variants – slaidāki, graciozāki un veiklāki. Viņi bijuši vairāk piemēroti gan lielo dzīvnieku medībām, gan kā papildspēki kaujās. Viduslaikos un līdz pat mūsdienām šie suņi bijuši gan īpašuma un savu saimnieku sargi, gan mednieku kompanjoni. Savulaik šie suņi bijuši izplatīti visā Itālijas teritorijā, taču pamazām, mainoties saimnieciskajiem apstākļiem, bijuši sastopami vien Dienviditālijā. Taču šķirnes nosaukumam gan nav nekāda sakara ar frančitālisko Korsikas salu. Tulkojot (un atvasinot) no latīņu valodas, šķirnes nosaukums nozīmē "sargs, aizstāvis, spēcīgs, enerģisks". Par pavadonismu liek domāt arī vārds corso, kas apzīmē gājienu, svinīgu izbraucienu, kam, protams, piederas arī cienīgi pavadoņi.
Maigais briesmonis
Galvenais korsosuņa uzdevums ir sava saimnieka aizsargāšana. Šie četrkāji spēj ideāli saprasties ar savu saimnieku, briesmu brīdī reaģēt uz komandu, kas dota pat ar skatienu, taču nav stulbi paklausīgi – paši spēj pieņemt lēmumus. Un diemžēl šī īpašība, šķiet, ierindojusi šos itāliešus baismekļu rindās. Korsosuņu mīļotāji gan apgalvo, ka viesībās šie miesassargi nav jāpieslēdz pie ķēdes vai jāspundē izolētā telpā, jo bez saimnieka komandas viņi nevienam neuzbrūk, taču... Ej nu sazini, kas suņam prātā ienāk un vai paspēsi uzkliegt. Jā, tieši uzkliedzieni esot tas iedarbīgākais līdzeklis, lai ar šo suni tiktu galā. Tad padevīgais kalps bezmaz vai uz vēdera lienot, pielabinoties savam bosam, cenšoties nogludināt savu kļūdu. Taču ar uzbrēcieniem korso nav ieteicams audzināt – ja kopš kucēnības suns izjutis mīlestību un uzticēšanos (taču vaļa ļauta stingru noteikumu robežās), balss pacelšana virs normālas runas skaļuma nav nepieciešama.
Šādiem milzeņiem raksturīgs maigums pret vājākajiem. Arī korsosuņi esot īpaši maigi un piedodoši pret bērniem. Arī kaķis vai mazāks šunelis var kļūt par korso draugu un aizbilstamo. Taču tam, kuru suns jau uzskata par līdzvērtīgu pretinieku, jāpiesargās! Cita lieta, ja pusaudzis šo suni kopš kucēnības audzinājis un ticis par saimnieku atzīts – saimnieks ir dievs! Interesanti, ka šāds briesmonis var mierīgi doties pastaigā bez pavadas un uzpurņa.
Ir gan jābrīdina potenciālie korsosuņu īpašnieki, ka sakarā ar šķirnes popularitāti pēdējos dažos gados negodīgi audzētāji mēģinājuši pircējiem iešmugulēt šķirnes standartam neatbilstošus īpatņus. Un neatbilstība standartam iespējama arī suņa psihes ziņā.
Itālieši kā latvieši...
Korsosuņu šķirnes pirmsākumi meklējami jau Senajā Romā. Taču šķirne Itālijā atzīta vien 1982. (!) gadā, standarts apstiprināts divus gadus vēlāk – apmēram 100 gadu pēc šķirnes izveidošanās. Itālijas Kennelklubā korsosuņu standarts apstiprināts tikai 1994. (!) gadā. Tuvāk Rietumeiropai mītošie ziemeļitālieši pirmie no tautiešiem iesaistījās visas Eiropas suņinieku organizācijās. Dienviditālieši nokļuva tādu kā pabērnu lomā, lai gan daža laba dienvidnieku šķirne varbūt pat senāka par valsts ziemeļu suņiem.
Diemžēl ļaudis mēdz būt godkārīgi, tāpēc nepopulārām, starptautiski neatzītām šķirnēm atmet ar roku. Tā nu senā korsosuņu šķirne tika atstāta novārtā. Pirms 35 gadiem pasaulē bija vien daži desmiti tās pārstāvju.
Par šķirnes atdzimšanu jāpateicas Mantujas biologam Džovanni Boneti, kurš savulaik pastiprināti pētījis suņu krustošanās vēsturiskās peripetijas kopš indoeiropiešu ierašanās Eiropā. Sicīlijā viņš atrada suņus, kuru parametri atbilda senajiem itāliešu suņiem, kuri zināmā mērā līdzīgi mastifiem (senāk tā dēvēja daudzu šķirņu priekštečus), taču ir atšķirīgi, turklāt ļoti līdzīgi senromiešu suņiem. Viņš šos dzīvniekus nodēvēja par cane corso un 1973. gadā ķērās pie selekcijas.
***
Korsosuns (kane korso, Cane Corso)
Izcelsmes valsts: Itālija
Augstums skaustā: 62 (64)–68 (70) cm
Svars: 45–60 kg
Apmatojums: īss, biezs, ass, piegulošs, ar mazu pavilnu
Krāsa: melna, pelēka, ruda tīģerkrāsa ar baltiem plankumiem
***
SAIMNIECES LEPNUMS
Gatavs aizstāvēt mazākos
Rīdzinieki Puzini pirms trim gadiem no Sanktpēterburgas mājās pārveda melno skaistuli – itāļu korso suni Zorro. Stāsta Larisa Puzina:
– Kamēr dēls bija mazs, mājās suņa nebija. Tagad viņš izaudzis, studē un mācās, bet mums ar vīru Genādiju ir kopējas rūpes par šo dzīvnieku.
Zorro ir līdzsvarots, draudzīgs. Viņš saprot, kad vajag stāvēt, ir paklausīgs. Šīs šķirnes suņi labi padodas dresūrai. Itālijā, kur ir viņu dzimtene, lielākoties tos izmanto apsardzei. Īpaši daudz korso suņu ir lidostās. Mums Zorro ir mājas draugs, viņš pilnībā apzinās savu lomu un vietu. Visi, kuri nāk ciemos, draudzīgi izturas arī pret Zorro, un suns to jūt, grib spēlēties, ļauj sevi paglaudīt, pabužināt.
Līdzīgi viņš uzvedas brīvā dabā, kad izejam pastaigāties pie upes. Suns pārliecināts, ka arī citi grib draudzēties. Ir pāris gadījumu, kad Zorro vēlmes nav pareizi izprastas.
Mēs katru dienu ejam pastaigāties. No rīta tas aizņem apmēram pusotras stundas, sākam pēc pulksten 7. Vakaros Zorro laukā izved dēls vai vīrs. Brīvdienās cenšamies izbraukt ārā no mājām brīvā dabā, lai suns var izskraidīties pēc sirds patikas. Vasarās, kad dzīvojam vasarnīcā, Zorro dienas lielāko daļu pavada laukā. Kādreiz man bija nedaudz nedroši vienai staigāt pa nomales ielām vakaros. Kopš mums ir Zorro, šādu problēmu vairs nav. Suns aizstāvēs mūs. Klubā, kur reģistrēts mūsu suns, ir apmēram 25 šādi dzīvnieki.
No rītiem dodu biezputru ar gaļu, vakaros galvenokārt sauso barību, padzeras ūdeni. Labprāt našķojas ar saldējumu un šokolādi, bet ar to nedrīkst aizrauties, lai nebojātu aknas. Zorro ir tīrīgs un kārtīgs, nekad nav bijis problēmu, ka viņš no galda kaut ko pakamptu, jo tā audzināts. Esam izgājuši apmācību skolu, piedalījušies daudzās sacensībās. Iegūti Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Baltijas valstu čempionu tituli. Pagaidām Zorro nav draudzenes, tā mums vēl būs rūpīgi jāizvēlas.
Stāsta Genādijs Puzins:
– Īpaši draudzīgs viņš ir pret maziem bērniem, jo, manuprāt, Zorro saprot, ka viņam jāaizstāv vājākie. Esmu pat novērojis, ka blakus bērniem suņa sirdspuksti kļūst divreiz lēnāki.