Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ilggadējai šķirnes trušu un putnu audzētājai no Skultes Ingai Lietiņai jau septiņus gadus pa sētu skraida aziātu kucīte Arsa, kurai ik pa laikam piedzimst kucēni. Arī tagad kucīte ir mamma sešiem kucēniem. Un vēl Inga ir saimniece pusgadu vecai kucītei Učandai.
"101 dalmācieša" cienīgs skrējiens
Līdzko saimniece attaisa kucēnu novietnes durvis, tā ļepatodami cits aiz cita burtiski izbirst visi suņuki – līdzīgi labi paēdušiem lāča bērniem. Kur dodas saimniece, tur viņai līdzi iet mazo aziātu mammuce un lempīgā Učanda. Aziātu mazuļu svīta seko: cits ātrāk, cits lēnāk, mazajām aštelēm zibot vien. Ja mazie neskrien, tad nosēžas uz resnā dibenteļa un ar filozofa cienīgu paskatu iegrimst dziļās domās. Ja lielais kucēns Učanda, kas ir prāvas aitas augumā, grib spēlēties ar ciemiņiem vai ar mazajiem piecas nedēļas vecajiem suņukiem, saimniece viņu apsauc vai vienkārši pietur aiz strupās, aitveidīgās astes.
Mānīga izskata nopietns sargs
"Šos suņus neiesaku ņemt cilvēkiem bez pieredzes suņu audzināšanā un aziāta šķirnes īpatnību pazīšanas. Parasti nākamajam kucēnu saimniekam vispirms iedodu izlasīt literatūru par aziātiem, lai zina, ar ko būs darīšana. Vairāki teikuši, cik man mierīgs un lēnīgs suns, nerejot un tikai skatoties. Griboties to samīļot un pabužināt. Taču tas aziātiem raksturīgi – tie reti rej, lieki nelēkā un ārēji neuztraucas kā, teiksim, vācu aitu šķirnes suņi. Taču viņi visu vēro un skatās, ko darīšu. Ja pamāju ar roku, suns saprot – viss ir kārtībā, un Arsa dodas savās gaitās," saka Inga. Viņa turas no ciemiņa apmēram piecu metru attālumā. Citādi iespējams – tikai mirklis, un suns lec no mugurpuses un satver ienācēju aiz skausta.
Teritorijas un mājdzīvnieku sargs
Kopš seniem laikiem aziātus izmantoja kā sargus un ganus. Šīs iemaņas aziāti saglabājuši līdz mūsdienām. Inga uzskata – nav labāka sarga par aziātu. Viņš atšķirībā no citām sargsuņu šķirnēm neaiztiks nevienu radību lauku sētā: ne trusi, ne cāli un neturēs greizu sirdi uz pašmāju minku – suņu cilts senseno ienaidnieku. Turklāt dzīvnieks ir gudrs un apķērīgs. Ja, piemēram, aitas aizklīst ganībās, četrkājainais gans viens bez cilvēka klātbūtnes tās atrod un pārdzen mājās. Aziāts līdz šodienai pārmantojis senču gēnus – pieņemt lēmumus un rīkoties patstāvīgi.
Viens no Ingas bijušajiem kucēniem tagad sargā Tukumā ap 14 ha lielu teritoriju bez sētas. Tikko suni atveda, viņu tikai pāris reizes apveda apkārt teritorijai, un aziāts visu ielāgoja. Ziemā viņš mīt viens kopā ar sargu. Un tagad neviens neiedrošinās tuvoties šai vietai.
Turklāt ārpus savas teritorijas aziāts izmainās. Ja kāds vēlas Ingas suni paglaudīt, viņa to izved ārpus mājas uz ceļa. Tur Arsa atļauj sevi pabužināt.
Uzlidojums Skultes ambulancei
"Vienu dienu man zvana uz darbu, ka kucēni staigājot gar ambulanci. Atprasos no darba, atskrienu mājās un skatos. Parasti visu laiku kāds slimnieks nāk vai iet iekšā man tuvumā esošajā ambulancē. Bet tagad pie iestādes nav neviena cilvēka, viss tukšs kā izslaucīts. Nodomāju, vai tad visi pēkšņi Skultē kļuvuši veseli kā uz burvju mājiena? Paskatos ciešāk un redzu – pie vainas ir mani suņi, kuri vienīgie tur pastaigājas," atceras aziātu saimniece. Suņi bija tikai pusgadu veci, tomēr izskatā pilnīgi pieauguši. Lielie kucēni bija kolektīvi nosprieduši – sargājamā teritorija jāpaplašina – un rīkojušies. Vēlāk viens no ambulances darbiniekiem, vīrietis pensijas gados, Ingai stāstīja: "Sēžu uz celma un pīpēju. Pēkšņi jūtu – no mugurpuses tuvojas kaut kas liels. Un pēc mirkļa uz kājas parādās drausmīgi liela ķepa. Nepatīkama sajūta. Taču zinot, ka tie ir tavi suņi un vēl kucēnu vecumā, nomierinājos."
"Putras" suņi
"Vīrs atnāk no darba un skatās – uz plīts vārās lieli katli. Viņš cilā vākus un vaicā, kurš no tiem domāts mums, jo es tik atsaku, ka tas un tas domāts suņiem. Un beigās saprot, ka pašiem ir maziņais katliņš. Tāpat arī ledusskapī: pārtika suņiem aizņem trīs plauktus, mums – savietota uz viena plaukta," ar smaidu nosaka Inga. Aziātiem jau no mazām dienām dod putras, kas vārītas ar dažādiem liellopu subproduktiem: ādām, kauliem, liesu. Šie dzīvnieki nav ne alerģiski, ne izvēlīgi ēšanas ziņā. Protams, nevar barot, piemēram, tikai ar cūku taukiem.
Nedrīkst pat slikti domāt
Ja vēlaties no aziāta izaudzināt saimniecības sargu, nevis mājas mīluli pilsētas dzīvoklim, nav vajadzības to vest uz suņu skolu. Turklāt jāņem vērā – aziāti nepakļaujas komandām. Viņiem nevar kā "vilciņiem" pateikt, lai panāk šurp. Izdzirdot pavēles formu, suns paskatīsies un aizgriezīsies uz otru pusi. Viņus iespējams tikai palūgt: "Vai tu, lūdzu, negribētu atnākt?" Un neaizmirst, ka skološana notiek caur vēderu. Tātad jau no divu trīs mēnešu vecuma viņiem jāmēģina iemācīt komandas: "Šurp!" un "Nedrīkst!" Kad Inga iznāk no mājas, vienmēr rokās ir cepumi un viņa kucēnus skolo. Galvenais – sunim jāmāca paklausīt, lai vajadzības gadījumā dzīvnieku varētu atsaukt. Un, pateicoties cepumiem, suns iet saimniekam līdzi kā "pielīmēts". Viņus nevar rāt, pat slikti nedrīkst padomāt par aziātiem. Suņi instinktīvi to jūt, ticiet vai ne.
***
UZZIŅA
Šī sniegbaltā kucīte ir aziātu audzētājas Irēnas Juršānes izaudzētais kucēns. Viņa piedzima diezgan dusmīgai mammai, bet Besma Jurmo ir miermīlīga kā jērs un ļauj jebkuram sevi paglaudīt. Sevišķu mīlīgumu Besmai piešķir viņas mazās, rozīgās austiņas. Šai suņu šķirnei kupē gan ausis, gan asti.
Aziāta raksturojums:
* Suns ir savas teritorijas sargs.
* Viņa melanholiskais skats ir maldīgs.
* Mājās jābūt vismaz 2,5 m augstai sētai, jo suns var uzlēkt 2 m augstumā.
* Ja dzīvnieku tur voljērā, tad neilgu laiku un tam jābūt ar jumtu.
* Tā apmatojuma krāsas ir dažādas: balta, melna, tīģerkrāsas, balts ar rudu, ruds ar baltu, balts ar melnu.
* Aziāti mēdz būt īsspalvaini (tos dēvē par alabajiem) un garspalvaini.