Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daudzās valstīs dekoratīvās minicūciņas ir īpaši iecienīti mīļdzīvnieciņi. Tuvojoties Cūkas gadam, tās kļūst vēl populārākas. Latvijā vēl nesen minicūciņas varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, taču pēdējā laikā tās, priecīgi rukšķēdamas, aizvien vairāk iedzīvojas lauku saimniecībās.
Sajukums cūku frontē
Minicūciņas mums vēl ir mazpazīstami dzīvnieki, tāpēc to iedalījums un pārējie parametri ir diezgan neskaidri. Lielākās dekoratīvās cūkas dēvē par Vjetnamas melnajām lielvēderainajām cūkām, to svars ir apmēram līdz 40 kilogramiem. Mazākajām svars ir ap 10 vai nedaudz vairāk kilogramiem.
Minicūciņas mēdz būt melnā, baltā, rozā, arī citās krāsās vai vairāku krāsu (svītrainas, plankumainas un punktainas). Viņu vidū ir arī peruāņu minicūciņa, kura cēlusies no Dienvidamerikas. Šīs šķirnes pamatā ir peruāņu savvaļas cūka.
Labi un daudz paēst
Zemnieku saimniecībā "Vildēni" pirmo dzīves gadu vada peruāņu minicūciņa Lote. Saimnieki Ināra un Aivars Pabriki teic, ka Lote ir dzīvespriecīga un sabiedriska – mīl soli solī staigāt aplokā kopā ar zirgu, ir laba kompanjone saimniecības apmeklētājiem un tikai lielā nogurumā nosnaužas zem ērkšķogu krūmiem.
Viena no Lotes vājībām ir ēšana. No sākuma, izdabājot šai vēlmei un no sirds barojot sivēnu, Lote ātri pieņēmās svarā. – Visi miniatūrie mājdzīvnieki jātur pa gabalu no olbaltumvielām bagātas barības, tas ir, speciālās cūku kombinētās barības, kā arī graudu produktiem. Viens speciālists pat ieteica – vasaras periodā minicūciņas nav speciāli jāēdina, tās pašas saimniecības teritorijā sameklēs barību, – stāsta Aivars Pabriks. Tām nepieciešama vitamīniem un minerālvielām bagāta barība arī tā iemesla dēļ, ka cūku dzīves ilgums (ap 10 un vairāk gadu) atkarīgs no svara. Tāpēc Lotei dod ēst stingri divreiz dienā, ēdienkarte sastāv no neliela daudzuma kombinētās barības, klijām un pārsvarā no tomātiem, gurķiem (vasarā), kāpostiem, burkāniem, svaigiem kartupeļiem (pašlaik – ziemas sākumā).
Lotei garšo ogas. Vasarā viņa, izlaista skraidīt pa sētu, ar prieku šķibīja ērkšķogas, upenes, jāņogas, kā arī priecājās par saimnieku piedāvāto arbūzu gabaliem un vīnogu ķekaru. Un rudens periodā, visiem pierādot, ka ir rada savvaļas cūkām, ēda ozolzīles.
Turēšana
Ārzemēs minicūkas mīt mājās, tās pastaigāties ved pavadā un dažas pat piedalās izstādēs. – Kādi ekskursanti no ASV bija izbrīnīti, ka mēs Loti neturam telpās, kā viņiem tas ir pierasts. Ko lai dara – mums ir cita mentalitāte un uzskati par to, kur cūkai, kaut vai minicūciņai, jādzīvo, – noteic Aivars Pabriks. Lote mīt speciāli uzbūvētā aplokā ar mājiņu gulēšanai.
Tā kā cūciņa nākusi no siltām zemēm, tā pa ziemu turama tikai kūtī. Kā apgalvo Aivars Pabriks, jau sākoties lietainam un vējainam laikam, Lote ierakusies līdz ausīm sienā savā mājiņā. Tas vistiešāk liecina – dienvidniece nav auksta laika mīlētāja.
Raksturs ar rozīnīti
Peruāniete, tāpat kā pārējās dekoratīvās cūkas, ir izcili gudri radījumi. Attapības ziņā tās uzskata gudrākas par suņiem, jo ļoti ātri apgūst komandas. Vairākās valstīs minicūciņas izkonkurējušas suņus un muitas dienestā palīdz meklēt narkotikas. Uzskata – to oža ir apmēram piecas reizes labāka nekā sunim. Protams, tām piemīt savi niķi, jo, piemēram, klausa tikai to, kurš tai reizēm pasaka stingrāku vārdu. Tādu mīlināšanos un čabināšanos Lote neņem galvā un izliekas nedzirdam. Toties, kad jūtas vainīga, aiziet nokaunēties uz savu būdiņu.
Tā kā cūciņa ir sabiedrisks radījums, to nevar ielikt būdā, lai dzīvojas, un punkts. Ar dzīvnieku jākontaktējas – jāpieradina pie savas teritorijas. Tāpat jāļauj izskraidīties, jo kustības tai vitāli nepieciešamas.