Astrālās enerģijas sūklītis

"Nezinu precīzu viņa dzimšanas dienu, bet varētu būt, ka viņš ir Skorpions. Šķirne? Nekāda," smaidot saka astrologs Andris Račs. Jau deviņus gadus viņa ģimenē dzīvo Misters Bīns.

Ar gēniem no pagraba

Andra Rača stāsts par kaķiem sākās apmēram sešu gadu vecumā: viņš ar ģimeni – brāli un vecākiem – dzīvoja Liepājā, komunālajā dzīvoklī, vienā istabā. Saprotams, ka iedomāties par to, ka tur varētu mitināties vēl arī kāds dzīvnieks, bija neiespējami. Bet mazajam zēnam tik ļoti gribējās kādu mazu pūkainu radījumu, ka viņš to tomēr izcīnīja. "Noķēru sētā mazu kaķīti – zīmīgi, ka mans pirmais kaķis bija melns! – un aiznesu mājās. Protams, pirmā atbilde no vecākiem bija kategorisks nē, ka nemūžam te nebūs kaķis! Bet varu tikai iedomāties, cik liela bija mana vēlēšanās – jo viņš pie mums tomēr palika..." Kopš tā laika Andrim mājās vienmēr bijuši kaķi, izņemot vien padomju armijas laiku.

"Tā kā mans pirmais kaķītis – vairs neatceros viņa vārdu, bet šķiet, Muris – nebija kastrēts, tad varat iedomāties, kā runcis ar gēniem no pagraba uzvedās... Un, kad viņš izauga liels un palika ļoti resns, man kaut kādā brīdī tika iestāstīts, ka viņš jāved uz laukiem – jo tur viņam būs labāk. Es tā kā piekritu, bet vēl tagad nezinu, uz kādiem laukiem viņu aizveda..."

Par godu brālēnam

Tad kādu brīdi Andris ar kaķiem iepauzēja, bet, tiklīdz ar ģimeni no komunālā pārvācās uz trīsistabu dzīvokli – turpat Liepājā –, viņam jau atkal vajadzēja kādu mīluli. "Uz saviem laukiem varējām aizbraukt ar trim transportiem: vispirms ar vilcienu Liepāja–Rīga, tad atkal vilciens Rīga–Sigulda, un tad autobuss Sigulda–Allaži. Tas nozīmēja kratīties visu dienu. Laukos pavadījām visas vasaras, un tur kaķu netrūka. Vienu tādu maziņu un rudu es arī nolēmu vest mājās: iesaiņoju kastītē un pats uz savu galvu vedu viņu šo garo ceļu uz Liepāju – man tik ļoti viņu gribējās..." atceras astrologs. Viņš saka: kaķītis tika nosaukts par Juri – par godu brālēnam. (Vienu kaķi Andris savulaik bija nosaucis par Tīnu – par godu dziedātājai Tīnai Tērnerei. Tiesa, vēlāk izrādījās, viņš bija Tīnis...)

Kad ģimenē ienāca Juris, Andra mamma tai laikā strādāja zivju kombinātā, un rudais runčunks izauga, pārtiekot ekskluzīvi tikai no svaigi zvejotām zivīm. "Viņš uzbarojās gandrīz līdz tonnai, un viņu jau reāli aizveda uz laukiem..." Tad atkal bija maza pauze – jo Andri sāka vairāk interesēt meitenes...

Vētraino gadu liecinieks

Pēc armijas viņam vienubrīd bija pat divi kaķi, abi balti un pūkaini. Māte, atrasta uz ielas, un viņas dēls. "Tad gan likās pietiekami, taču, pārvācoties uz Rīgu, biju spiests no viņiem šķirties – jo es pārvācos uz mazu īrētu istabiņu, un tur saimniecei jau bija suns..." Bet tikko Andris Račs tika atsevišķā miteklī, uzradās Misters Bīns. Tai pašā dienā. "Tikko biju dabūjis dzīvokļa atslēgas, pat nebiju paspējis tur vēl ievākties, kā man zvanīja kāda paziņa un jautāja, vai negribu kaķi, no labiem vecākiem. Protams, es gribēju!" viņš saka un atklāj, ka tieši tai dienā viņš arī sāka dzīvot kopā ar savas nu jau trīs gadus vecās meitiņas Sofijas mammu. "Tie astoņi gadi, ko bijām kopā, bija vētraini, un Misters Bīns ir tā visa liecinieks."

Andris Račs saka: viņš savā dzīvē par daudz ko ir ļoti pateicīgs liktenim – vispirms par to, ka viņam bijis lemts satikties ar kādiem konkrētiem cilvēkiem, un noteikti arī par to, ka viņam lemts satikties un dzīvot kopā (!) ar tik gudru kaķi. Viņš to tiešām uzskata par dāvanu – ka var būt tāda dvēselīte, kas tevi tik labi saprot...

"Droši vien visi, stāstot par saviem mīluļiem, saka, cik viņi ir gudri. Tāpat kā par saviem bērniem. Bet es ar pilnu atbildību varu teikt, ka pret bērniem un dzīvniekiem esmu ļoti objektīvs, un es tiešām uzskatu, ka mans Misters Bīns ir ļoti gudrs."

Asistents konsultācijās

Misters Bīns ir ceļojošais kaķis. Viņš kā suns vēsā mierā ceļo visur līdzi, vispār viņam ir ļoti daudzas suņu īpašības. Piemēram, ārā viņš staigā pie saitītes. "Sākumā laidu viņu ārā tāpat, bet, kad kaimiņienei kaķi pagalmā nomētāja ar akmeņiem, sapratu, ka tā nevar. Bet staigāšanu pie saitītes viņš pieņēma kā pašu par sevi saprotamu lietu."

Otra īpašība, kas Misteram Bīnam ir kā sunim: ja saimnieks kaut ko aizmet, viņš noķer, atnes un noliek to viņam pie kājām. Un gaida, kad metīs atkal. Astrologs saka: tas izskatās tik ļoti interesanti, bet neviens viņam to speciāli nemācīja. "Ja man būtu bijis vairāk laika, droši vien būtu izkopis šo viņa talantu līdz izrādīšanai."

Bet pati interesantākā kaķa īpašība ir tā, ka viņš lieliski saprot sava saimnieka nodarbošanos un daudzus gadus konsultācijās ar klientiem bija viņam lielisks asistents. Savā birojā Andris Račs pieņem klientus tikai pēdējos trīs gadus – kopš viņam mājās ir mazā meitiņa Sofija. Pirms tam viņš pieņēma mājās. "Viņš uzsēdās uz datora, izpleta savas lielās acis un skatījās uz klientu. Uz dažiem bolījās, citiem gāja klāt, bet ļoti retiem izņēmumiem ierausās klēpī un murrāja. Pēc viņa reakcijas esmu varējis noteikt klienta psihisko stāvokli."

Bet lielākais fenomens bija tas, ka viņš juta, kurā brīdī paiet stunda un konsultācija ir jābeidz: viņš nolēca no datora un uzgūlās uz grāmatas, tādējādi norādot, ka pietiek skatīties tais zvaigznēs... "Es parasti strādāju strikti: stundu un viss. Domāju, ka tā bija abpusējā sajūta: iespējams, es viņam sūtīju signālu, ka man pietiek..."

Mazulītis un Sofija

Pirms ģimenē ienāca meitiņa Sofija, Misters Bīns bija vienīgais bērns, un Andris viņu sauca par mazulīti. "Man dzīvē ļoti daudz ir bijis jāsaskaras ar greizsirdību sieviešu dēļ, bet vēl vairāk – ar greizsirdību uz kaķi: nu jā, tu jau mani nekad tā nesauc, tādā intonācijā, par mazulīti... Bet, kad piedzima Sofija, es viņu kādu laiku nesaucu par mazulīti – man tas likās tā pretdabiski. Bet nu esmu pieķēris sevi, ka pēdējā gada laikā atkal viņu tā saucu – jo otra mazulīte ir jau paaugusies, un viņš atkal ir tas mazākais, kuru var paņemt padusē un staipīt..."

Astrologs atceras: kad piedzimusi meitiņa, viņš bērnu ļoti uzmanīja no kaķa. Viņa tante iestāstījusi, ka runči ir ļoti greizsirdīgi, var uzgulties bērnam virsū un nosmacēt... "Bet tādi, iespējams, ir tie runči, kas nav kastrēti vai nav tik inteliģenti. Protams, es viņu tik un tā ļoti uzmanīju, un viss bija labi," viņš stāsta. Tikai vienu vai divas reizes viņš bija ielīdis meitenes gultiņā, bet tai laikā Sofijai arī kaut kas bija kaitējis... "Vispār jau kaķi nemīl mazus bērnus – jo viņi ir neprognozējami radījumi: var iekrāmēt ar lineālu. Tāpēc viņš, protams, šajās attiecībās ietur zināmu distanci. Nu jā, dažbrīd ir tā, ka man ir jāaizstāv nevis bērns, bet kaķītis..."

Pēc pieredzes "ar laukiem" – lai Misteru Bīnu arī turp neaizvestu – Andris viņu izkastrēja. Tas ļoti labvēlīgi iespaidoja dzīvnieka raksturu, bet nemazināja viņa komunikabilitāti: viņš pavisam mierīgi uz ielas var pieiet klāt jebkuram kaķim un sunim – viņam nav baiļu sindroma, un ar savu komunikabilitāti viņš visus paņem uz izbrīnu.

Graujošs protests

Misteram Bīnam nepatīk palikt vienam: kad saimnieks aiziet uz darbu, viņš gaudojot kā suns. Kaimiņi tā stāsta. Un tie nav tādi fizioloģiskie auri, bet dvēseliskie... "Dažreiz viņš uzvedoties pavisam neciešami. Patiesībā – ne dažreiz, bet katrreiz. Kaimiņš no apakšējā stāva stāsta, ka brīžam ir sajūta, ka dzīvoklis tiek grauts kopā... Tā viņš izrāda savu protestu – ka ir atstāts viens. Viņš lēkā pa krēsliem, un tie gāžas."

Tikai vienu reizi Misters Bīns ir aizgājis no mājām – aukstā ziemas salā pazuda uz veselu nedēļu. Kāpēc? Ja mājās ir silti... Astrologs to saista ar maģiskām lietām. "Man bija sanācis ar viņu nofočēties vienā slavenā žurnālā, un gudri cilvēki man pēc tam stāstīja, ka kāds noskauda, kādam bija žēl. Kaķis ir kā astrālās enerģijas sūklītis, un viņam vajag iziet laukā un novadīt nevajadzīgo enerģiju. Šai situācijā viņš bija tas amortizators. Arī par šo īpašību es kaķus cienu – ka viņi spēj noņemt to negatīvo enerģiju. Patiesībā es nemaz nevarētu dzīvot bez viņiem, strādājot šādā profesijā, kur man jātiekas ar ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem..."

Andris Račs atzīst, ka reiz ir mēģinājis turēt mājās arī suni, bet... laikam nav lemts. Sunītis nodzīvoja tikai trīs mēnešus, saslima ar kaut kādu trakumsērgu – jo nebija potēts. Un tas arī bija vienīgais mēģinājums.

Uz augšu