«Cēsu alus» un gaļas kombināts «Ruks» paralizē attīrīšanas iekārtu darbu (23)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Ja vējš iegriežas no Straupes puses, Žagarkalnā sabraukušie ziemas sporta veidu entuziasti tā vien sāk prātot par citu relaksācijas un atpūtas vietas meklēšanu. Vasarā sešus kilometrus aiz Gaujas tilta Kvēpenē dzīvojošais Ķērpītis, kā pats saka, «peldas ar knaģi degunā». Kāpēc? Tāpēc, ka smird.

Smird tik vareni, ka blakus Cēsu attīrīšanas iekārtām dzīvojošais Guntis pat atzīstas, ka rokas tā vien sākot niezēt, lai pārmācītu kādu no tiem, kas šajā situācijā būtu saucami par atbildīgām amatpersonām. Arī makšķernieki stāsta, ka aiz Cēsu attīrīšanas iekārtām Gaujas dibens esot melns un pārklāts ar smirdīgu, tādu kā gļotainu masu. Visi redz, ka kaut kas ar Gauju nav kārtībā. Tad jājautā – kāpēc tā notiek?

Pirms deviņiem gadiem – 1997.gadā – tika pabeigta Cēsu pilsētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtu celtniecību un ar lielu pompu atklāja tolaik modernāko sistēmu. Tā laika vides ministrs Indulis Emsis publiski iedzēra malku attīrītā ūdens un, kā redzat, vēl tagad ir politikā. Loģiski domājot, tik trakoti pa šiem gadiem iekārtas nevarētu būt novecojušas un tādēļ nespējīgas veikt savas tiešās funkcijas. Bet patiesība izrādās skaudra: Cēsu pilsētas attīstība pēdējos gados ir gājusi kalnup, taču notekūdeņu sastāvs un tīrības līmenis, kā arī apjomi tik dramatiski ir izmainījušies, ka paši attīrīšanas iekārtu darbinieki pašlaik atzīst – viņi ar notekūdeņiem galā netiek jau pāris gadu. Un tāpēc Gaujā ik pa brīdim tiek iepludināta «tīra» draņķība.

Speciālisti ar optimismu neizceļas

Cēsu dzeramā un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu iecirkņa priekšnieks Ivars Bērziņš stāsta, ka sākumā, 1997. gadā, situācija nerādījās ne tuvu tik slikta. Bija izstrādāti noteikti kritēriji, cik liels var būt piesārņojuma līmenis, un ar šādiem nosacījumiem jaunuzceltās iekārtas sākušas funkcionēt visnotaļ sekmīgi. Cēsu attīrīšanas iekārtu jauda tika projektēta atbilstoši cēsinieku sagādāto kanalizācijas ūdeņu apjomam, neplānojot, ka savu nāvējošo artavu dos arī rūpniecības uzņēmumi.

Lai saprastu, kā vispār darbojas attīrīšanas iekārtas, nedaudz jāpievēršas tehnoloģijai. Pirmkārt, tiek veikta tā dēvētā mehāniskā ienākošo ūdeņu attīrīšana. Šajā stadijā ūdens tiek atbrīvots no smiltīm, kā arī uz speciāliem sietiem tiek veikta visu peldošo priekšmetu (pamperu, higiēnisko pakešu, rotaļlietu, zābaku utt.) aizturēšana. Uzreiz jāpiebilst, ka ar šo posmu attīrīšanas iekārtas sekmīgi tiek galā arī pašlaik.

Vislielākās nepatikšanas sākas nākamajā stadijā – bioloģiskajā attīrīšanā, kas tiek veikta ar speciālu, mikroorganismiem bagātu, bioloģiski aktīvu dūņu palīdzību – tām piemīt spēja piesaistīt ūdenī esošo organiskos piemaisījumus, un vēlāk šīs dūņas var izmantot kā melnzemi. Lai viss šis cikls darbotos, dūņu sastāvam, atūdeņošanai, polimēru pielāgošanai jāatbilst stingri noteiktiem kritērijiem. Ja tas tā nav, tad mikroorganismi gluži vienkārši iet bojā, un, starp citu, tieši šīs bojā gājušās dūņas ir baisās smirdoņas patiesais iemesls – tās nogulsnējas baseinos, kuros notiek attīrīšanas bioloģiskie procesi, sāk pūt un, loģiski, arī smirdēt. Nemaz jau nerunājot par to, ka šīs «mirušās» dūņas vairs nepilda savu tiešo funkciju – ūdens netiek bioloģiski attīrīts un tāds arī aizplūst uz Gauju. Kā var rasties apstākļi, ka jau pāris gadu īpaši aizsargājamai dabas teritorijai — Gaujas nacionālajam parkam – pa vidu tek piedraņķēta upe?

Ivars Bērziņš šo procesu raksturoja diezgan tēlaini: lai iedomājoties cilvēku, kurš ēd gan pa druskai maizi, pa druskai sviestu, pa druskai gaļu utt. Organisms ar šo produktu pārstrādi visnotaļ veiksmīgi tiek galā; bet kas notikšot tad, ja pēkšņi cilvēkam dažu minūšu laikā likšot ar karoti apēst, teiksim, 3 kg sviesta? Nu, slikti jau nu noteikti paliks, nerunājot par to, ka lielai daļai vēlāk būtu nepieciešama medicīniska palīdzība. Tā arī ir ar šīm dūņām – kamēr notekūdeņi nāk sabalansēti un proporcionāli, attīrīšana notiek, bet tikko notekūdeņu straumē lielā daudzumā ieplūst neattīrīti pārtikas ražošanas pārpalikumi, sākas izmaiņas, kas apdraud ne tikai attīrīšanas iekārtu mikroorganismus, bet arī upes veselību.

Vēl jāpiebilst trīs lietas. Pirmā: ejot bojā tik lielam skaitam bioloģiski aktīvo dūņu, attīrīšanas iekārtas nespēj tikt galā ar to presēšanu. Bez tam darbi arī krietni sadārdzinās, bet iekārtu budžetu neviens grozīt netaisās. Otrā: attīrīšanas iekārtas ļoti precīzi var veikt notekūdeņu piesārņojuma līmeņa strauju pieaugumu – diennakts režīmā strādā speciāla tehnika, kas visas izmaiņas nosaka ar ļoti lielu precizitāti. Un trešā: pašās attīrīšanas iekārtās darbojas sertificēta laboratorija, kas spēj noteikt un fiksēt arī piesārņojuma ķīmiskos parametrus. Tādēļ kāda uzņēmuma mēģinājumi apgalvot, ka «mēs jau neko – tas ūdens nāk no citurienes», būs lemti neveiksmei.

Kas piesārņo Gauju?

Atbilde ir vienkārša un skaidra – tie ir pēc 2000.gada pilsētā attīstījušies rūpniecības uzņēmumi. Kā galvenos var minēt «Cēsu alu», kurš kopējā notekūdeņu straumē iepludina dažādus ražošanas procesā piesārņotus ūdeņus, tostarp mazgāšanas līdzekļus, un gaļas pārstrādes uzņēmumu «Ruks», kas pēc nesen uzceltās kautuves darba uzsākšanas burtiski pārpludinājis pilsētas notekūdeņu tīklu ar koši sarkanām asinīm.

Šādu lielu uzņēmumu parādīšanos 1997.gadā neviens ne plānoja, ne cerēja. Un tagad jākož pirkstos, jo principā padarīt šiem jau neko tā lāgā nevar. Kritēriji, kas nosaka, cik piesārņoti vai cik attīrīti notekūdeņi drīkst nonākt pilsētas notekūdeņu sistēmā, līgumos ar uzņēmumu «Vinda» nav strikti atrunāti, tiem pārsvarā ir tikai rekomendējošs raksturs, un savstarpēja sarakste starp «Vindu» un piesārņotājiem ilgst jau vairāk nekā divus gadus. Lieki teikt, ka šī sarakste nav pārlieku auglīga.

Bez tam, kā stāstīja Ivars Bērziņš, itin viegli esot konstatēt dažādas viltības – vispiesārņotākais notekūdeņu daudzums tiek iepludināts tieši tad, kad, visticamāk, atbildīgās iestādes precīzi piesārņojuma avotu diezin vai vēlēsies konstatēt – parasti tie ir piektdienas vakari vai priekšsvētku dienas. Parasti notekūdeņu paraugus ņem nevis tad, kad tie sasnieguši attīrīšanas iekārtas Pārgaujā, bet gan vietā, kur uzņēmumam ir tiešais pieslēgums pilsētas kanalizācijas tīklam.

To visu uzklausot, gluži loģiski nāca prātā divi jautājumi. Pirmais: ja jau var konstatēt, ka tieši tas un neviens cits uzņēmums atbildīgs par konkrētu piesārņojumu, kāpēc netiek veiktas nekādas sankcijas? Uz to Ivars Bērziņš atbildēja, atklāti neslēpjot savu skepsi: viņi no savas puses varot nogriezt piesārņotāju no pilsētas vada kaut vai pusstundas laikā, bet lielie uzņēmumi spēj ietekmēt pilsētas domnieku prātus sev vēlamā virzienā. Un argumentācija tiekot minēta tradicionāli demagoģiska: ja uzņēmumiem neļaus normāli strādāt (tātad – arī piesārņot), pilsēta zaudēs darba vietas, saasināsies sociālie jautājumi un tādā garā. Turklāt «Vinda» ir pašvaldības uzņēmums, visi lielo iestāžu un uzņēmumu vadītāji parasti turas kopā un... vārna jau vārnai bez piespiešanas acī neknābs.

Un ne jau tikai Cēsis ir vienīgais grēkāzis. Turpat Gaujas krastos – Valmierā – arī ir līdzīga rakstura problēmas ar uzņēmumiem «Triāls» un «Valmieras piens». Pagājušajā vasarā atbildīgā persona, kas kontrolē notekūdeņus, nolēma vienu no piesārņotājiem atslēgt... Kā teikts kādā padomju laika anekdotē: «...nu jau sen viņš pie mums nestrādā.» Bet «Vides Vēstis» noteikti noskaidros gan šo gadījumu Valmierā, gan arī to, cik cieša savstarpējā «sadarbība» un politiskā ietekme ir starp dažiem uzņēmumiem un Cēsu domniekiem.

Un tagad pie otrā jautājuma: vai nevar šiem ūdeņu piesārņotājiem uzlikt sodu vai vismaz iekasēt lielāku maksu par pakalpojumiem? Nē, tas neesot iespējams, jo Cēsīs esot pieņemts vienots standarta maksājums gan pilsētniekiem, gan uzņēmumiem. Interesanti, kāpēc tāda pretimnākšana?

Iegulda miljonus ražošanā, taupa tūkstošus priekšattīrīšanai

Vienīgais risinājums, pēc speciālistu uzskata, ir priekšattīrīšanas iekārtu būve tajos uzņēmumos, kas visvairāk piesārņo notekūdeņus.

Viesojoties Cēsīs, mēģināju satikt arī iepriekš minēto uzņēmumu pārstāvjus, lai uzzinātu viņu plānus, ja tādi vispār ir, vides jautājumu sakarā. Pie «Ruka» caurlaides durvīm mīņājos krietnu pusstundu, un telefoniski tika solīts tūlīt savienot ar kaut kādu mistisku personu, kas tad nu visu zinot. Taču mistiskā persona tā arī palika aizklīdusi mistiskās tālēs. Gods un slava «Cēsu alum» – laiku sarunai ar «Vides Vēstīm» atrada šā uzņēmuma valdes priekšsēdētāja Eva Sietiņsone. Taču sapratu, ka būtībā jau varēju uz šo sarunu arī nenākt. Lai piedod cienījamā valdes priekšsēdētāja, bet mani nu galīgi nepārliecināja viņas stāstītais, kas brīžam jau robežojās ar komisma elementiem – tā vien likās, ka «Cēsu alum» vispār vairāk rūp vides saglabāšana, nevis alus ražošana. Man kaut kā vairāk tomēr gribas ticēt tam vīram attīrīšanas iekārtās, kurš ne tikai osta iepludinātos mēslus, bet, zinādams katra uzņēmuma specifiku, pilnīgi droši var pateikt, kas un ko iepludina. Tāpēc stāsti par to, ka «Cēsu alum» jau ir videi draudzīga līnija, par to, ka visi notekūdeņi tiek neitralizēti, liek šo informāciju vērtēt mazākais kā apšaubāmu. Un tad vēl lepni paziņotais, ka firma ieguldīšot priekšattīrīšanas iekārtās 5,5 miljonus eiro, jau nu arī izklausījās vairāk pēc tukšas izrunāšanās. Pirmkārt, kāpēc tad sešus gadus neieguldījāt ne centa, bet mierīgi indējāt Gauju? Otrkārt, un ja nu neieguldīsiet? Kur ir garantijas, ka pēkšņi – pēc vairāk nekā piecu gadu darba – jums ir radusies izpratne? Bet lai nu paliek... Es tikai priecāšos un esmu gatavs publiski atvainoties, ja man šoreiz nebūs taisnība.

Tomēr viena lieta nu ir neapgāžama un arī šobrīd reāla – Gaujā joprojām gāžas iekšā bioloģiski praktiski neattīrīti ūdeņi. Un, lai gan prieks, ka ar lopu slaktēšanu un alus brūvēšanu Cēsīs viss tā kā kārtībā, man svarīgāka tomēr šķiet Gaujas nepadarīšana par visādu mēslu pārpilnu kloāku.

Kamēr Latvijas vides aizsardzību nodrošinošās iestādes nespēj piespiest «Ruku», «Cēsu alu», «Triālu» un «Valmieras pienu» parūpēties ne tikai par sava uzņēmuma priekšu, bet arī par pakaļu, mums atliek vien boikotēt šo uzņēmumu ražoto produkciju.

* * *

Valsts vides dienests – situācija nav vienkārša

Valsts vides dienesta Valmieras reģionālas pārvaldes direktore Inga Zudāne sarunā ar «Vides Vēstīm» lūdza īpaši uzsvērt to, ka situācija ap Cēsu notekūdeņiem un attīrīšanas iekārtām nav vērtējama primitīvi un vienkāršoti. «Vindai» – uzņēmumam, kas pieņem notekūdeņus pārstrādei –, ir likumā noteiktas un garantētas tiesības slēgt tādu līgumu ar pasūtītāju (šajā gadījumā – piesārņoto notekūdeņu iepludinātāju), kādu tā uzskata par pieņemamu un, galvenais, izpildāmu. «Es negribu, ka šobrīd kāds mazgājas balts un norāda ar pirkstu – lūk, tur tie ir tie sliktie. Tas nebūtu ne mazākajā mērā korekti gan no valsts likumdošanas viedokļa, gan ne no pašreizējā praktiskā darba viedokļa raugoties,» viņa sacīja. Nekur pasaulē (un Latvija ne mazākajā mērā neesot izņēmums) uzņēmēji negrib ieguldīt vides lietu sakārtošanā nevienu lieku eiro, jo no tā jau tiešajam biznesam nekāda atdeve nerodas. Tāpēc ir jāpiespiež, ka šie uzņēmumi to dara. Un tas jādara ar likumā noteikto iespējamo sankciju palīdzību. «Es gribētu, lai cilvēki saprot, ka mēs nenoraugāmies uz situāciju vienaldzīgi. Mēs gan uzskatām, ka situācija Cēsīs vēl nav tik kritiska, lai uzņēmumi būtu jāslēdz, bet arī šāds variants ir iespējams. Tā, piemēram, tam pašam «Rukam» līdz nākamā gada 1.martam ir jāiesniedz pieprasījums par «B» kategorijas piesārņojuma darbības atļaujas saņemšanu. Vienlaikus, es uzsveru, vienlaikus, «Rukam» jāiesniedz arī plāns par to, kā viņi ir iecerējuši sakārtot ražošanu, lai tā patiešām šai kategorijai atbilstu. Tad mēs izvērtēsim šā plāna atbilstību reālajai situācijai un negatīva slēdziena gadījumā gan, iespējams, aktualizēsim jautājumu par uzņēmuma darbības apturēšanu. Tāpat mēs kontrolēsim šā plāna izpildes gaitu tā pieņemšanas gadījumā un, ja konstatēsim, kas tas reāli netiek pildīts, lemsim par līdzīgām sankcijām,» stāstīja Inga Zudāne. Sarunas nobeigumā viņa vēlreiz uzsvēra, ka vides jautājumus nedrīkst akli norobežot no ekonomiskajiem jautājumiem – tieši tāpēc jau šādi vides kontroles dienesti ir izveidoti un funkcionē, lai meklētu un, galvenais, atrastu kompromisus starp vidi piesārņojošu ražošanu un atbilstošu vides aizsardzības standartu ievērošanu.

Komentāri (23)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu