Štrombergs: Reizēm nolaidās rokas, jo iekšēji trūka ticības

- No Londonas mājup lidoji kopā ar premjeru Valdi Dombrovski. Vai viņš tev nesūkstījās par taupības režīmu un neteica, ka esi iecirtis robu valsts budžetā?
- Būs vēl viena krīze. (Smejas) Bet, ja nopietni, tad es ar viņu pārmiju tikai dažus vārdus, jo viņš sēdēja kopā ar treneri [Ivo Lakuču]. Satiku premjeru jau pirms olimpiskajām spēlēm, tāpat viņš ciemojās pie mums arī olimpiskajā ciematā.

- Vēl lidostā teici, ka vēlies nobaudīt mammas gatavoto biezpiena sacepumu un bubertu...
- (Smejas) Šī tradīcija sākās 2010. gadā pirms pasaules čempionāta Dienvidāfrikas Republikā, kur izcīnīju uzvaru. Biju pie mammas arī pērn pirms pasaules čempionāta Kopenhāgenā, kur ieguvu otro vietu, kas bija labs rezultāts. Šogad pirms pasaules čempionāta nepaspēju aizbraukt pie mammas un nobraucu štruntīgi, taču pirms olimpiskajām spēlēm atkal aizbraucu un lūk - ir arī rezultāts. (Smejas) Tā jau kļuvusi par māņticību, rituālu. Man jau ļoti garšo saldie ēdieni, labprāt katras pusdienas pabeidzu ar saldo, lai gan nevar ar to pārāk aizrauties. It kā vēl jau varu, bet tuvojas laiks, kad būs jāsāk piedomāt.

- Kurš tev bija visgrūtākais brīdis tajās piecās dienās, kuras pavadīji olimpiskajās spēlēs?
- Bija daudz grūtu brīžu. Sākot jau ar pirmo braucienu, kurš vienmēr dod papildus stresiņu. Bet visgrūtāk laikam bija pirms ceturtdaļfināla otrā brauciena. Šķita, ka kaut kad ir «jāaiziet», taču nekā. Viss, kas treniņos bija labi sanācis, uztraukuma vai stresa dēļ notika ačgārni. Mani ierastie trumpji nestrādāja, turpretī manas vājās puses, piemēram, veiksmīgi iebraukt līkumos vai «apstrādāt» kādu trasē - tas izdevās. Tāpat bija arī otrajā dienā pirmajos pusfināla braucienos.

- Vai vari aprakstīt, kas šajās dienās notika tevī?
- Viss jau sākās no gatavošanās posma. Reizēm nolaidās rokas, jo, lai gan strādāju un jutos labi, iekšēji trūka ticības. Es jau Ivo teicu: «Nu, bet tā taču nenotiek, ka aizbrauc un uzvari divās Olimpiādēs pēc kārtas.» Jo īpaši, zinot kāds ir BMX. Varbūt brīžiem pazuda attieksme, jo es tam neticēju.

- Teikšu godīgi - es arī neticēju...
- Zinu. Daudziem tā bija. Redz, kā forši visus «apčakarēju»! (Smejas) Stāvot pie barjeras finālā, beidzot jau ticēju un jutos, kā es pats.

- Kā izdevās sev iestāstīt, ka tomēr ir reāli uzvarēt divās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas?
- Noķēru sajūtu. Arī par to daudz runāju ar Ivo un teicu, ka nevaru noķert sajūtu. Šķita, ka jābūt labāk, bet aizķēru barjeru un atkal biju tikai ceturtais.

- Un kurā brīdī Ivo tev teica, lai «kravā somas un brauc mājās»?
- Tas bija ceturtdien pēc pirmajiem diviem ceturtdaļfināla braucieniem. Aizgāju uz boksiem un teicu, ka nezinu, kas notiek un nejūtos kā es pats, vairs nemāku braukt. Bet viņš saka: «Vecīt, kravā somas un tinies, brauc projām.» Bet es atbildēju: «Davai, tikai vēl vienu braucienu nobraukšu.» (Smejas) Tās bija emocijas. Taču sanāca vinnēt to braucienu un uzreiz tiku pusfinālā. Biju priecīgs, ka vairāk nebija jābrauc, lai gan biju tam gatavs.

- Vai konkurenti nemēģināja piebērt sāli brūcē un ar kādu frāzi «izsist no sliedēm»?
- Olimpiādē čaļi savā starpā nekomunicē tik daudz, kā citos mačos. Visi ir nopietnāki un smaida mazāk. Daudzi šīm sacensībām pieiet kā svarīgākajiem mačiem dzīvē. Tādēļ arī bija tik daudz kritienu.

- Vaina nebija trasē, bet gan sportistos?
- Savā ziņā, jā. Tfu, tfu, tfu... Es ne reizi nenokritu, taču ir daudz braucēju, kuri nedomā. Viņi domā tikai par konkrēto brīdi, lai tiktu kādam garām, bet nedomā par to, kā pēc tam saglabāt ātrumu. Viņi ir plānā galdiņa urbēji, kuri nedomā soli uz priekšu, tādēļ seko kritieni. Jā, viņiem sanāk kādu apdzīt, taču pēc tam viņi uztaisa drūzmu un ir kritiens. Jādomā divi soļi uz priekšu, taču reti kurš to dara.

- Kas tev olimpiskajā trasē radīja vislielākais grūtības?
- (Pauze) Otrā taisne, S veida līkums. Šogad nebija tik lielas problēmas, kā pagājušajā gadā, jo Rubenē šīs lietas tika atstrādātas, tomēr nebija tik ātra, kā man gribētos. Arī pirmā taisne man līdz galam nepatika, jo nevarēju īsti atvērties. Šķita, ka esmu iesprostots un trase mani ierobežo. Šajā trasē bija jādomā un jābrauc gudri.

- Sanāk, ka jābrauc pa savu ideālo trajektoriju, neskatoties uz to, ko apkārt dara konkurenti.
- Tieši tā. Bet, ja jūti, ka kāds grib apdzīt, tad jānosedz īsākās un labākās trajektorijas.

- Un kā ar startu?
- Tas bija pirmais pārsteigums, jo starta kalns bija septiņus, nevis astoņus metrus augsts, kā ir rakstīts noteikumos.

- Kurš no tā ieguva?
- Vienīgi mājinieks Laiems Filipss, kurš finālā krita. Domāju, ka briti šajā trasē tika un varēja pie tā nedaudz pierast. No citiem nekādas atsauksmes nedzirdēju.

- Klau, Ivo pieminēja «neapzināto taupīšanos». Vai tā bija?
- Kaut kāda taisnība jau tajā ir, taču, ja pirms mačiem, kāds jautātu, tad noteikti neteiktu, ka tāda ir mana taktika. (Smejas) Neskrēju pa galvu pa kaklu. Nejutos kā es pats, tādēļ negribēju riskēt, braucu droši un stabili. Kamēr nebiju noķēris sajūtu, labāk nevarēju nobraukt.

- Ja tu saki, ka sajūtu noķēri pēc trešā pusfināla, tad var teikt, ka pēdējā brīdī...
- Nu jā... It kā jau uz pirmo pusfināla braucienu bija pārliecība, ka no septītā celiņa var aizbraukt, taču iesitos barjerā un nekas nesanāca. Tas sašūpoja manu pārliecību. Otrajā braucienā jau jutos nervozs, nespēju nokoncentrēties uz savu darbu, pārāk daudz domāju, ko izdarīs konkurenti.

- Pirms fināla man bija sajūta, ka iesi uz visu banku - būsi vai nu pirmais vai piedzīvosi kritienu...
- Pēc trešā pusfināla, kad likās, ka esmu noķēris īsto sajūtu, vizinājos apkārt un manī jau sāka parādīties smaids. Uzejot augšā, domāju tikai par to, lai nokoncentrētos uz pirmo taisni. Finālam trešais celiņš nebija slikts, taču tādi mači kā Olimpiādē, kad ne reizes netiku ne pirmajā, ne astotajā celiņā, manā karjerā vēl nebija bijuši. Visu laiku bija jākuļas pa vidu, tāpēc varbūt arī nenoķēru sajūtu. Viss jau sākās priekšsacīkstēs, kad redzēju Edžus [Treimaņa] kritienu, kas arī varbūt nedaudz izsita no sliedēm.

- Ja pafilozofējam un iedomājamies, ka tu nenoķertu sajūtu. Kura būtu augstākā vieta, uz kuru cerēt?
- Atkarībā no starta. Ja būtu tikpat čābīgi kā iepriekšējos braucienos, tad domāju, ka finišētu sestais, septītais.

- Pārbraucot pāri finiša līnijai vienkārši nobļāvies. Vai kaut ko paspēji arī padomāt un saprast?
- Ja godīgi, tad nē. Protams, bija prieks un ritenis tika nomests malā. Asaras nebija, bet emocijas bija lielas, jo šis tituls nāca psiholoģiski ļoti grūti. Darbs ārpus treniņiem un veselības problēmas. Bija daudz grūtību, kuras cilvēki no malas nemaz neredz. Kad šķērsoju finiša līniju, sapratu, ka tas bija tā vērts.

- Ja kāds gribēs izveidot video klipu tavam zelta finišam, tad pietrūks tavu spilgto emociju.
- Bija šausmīgs besis. Psiholoģiski jutos pilnīgi iztukšots. Nevarēju tik ātri atjaunoties un pat Latvijas masu medijiem bija grūti kaut ko pastāstīt. Tagad apjausma nāk, jo cilvēki par to atgādina, taču līdz galam vēl neesmu to sapratis. Pa lielam jau nekas dzīvē nav mainījies. Tas pats cilvēks vien esmu.

- Kurā brīdī saprati, ka būs?
- Hmm... (Pauze) Tas viss nāca lēnām. Ja rēķini, ka startā ir kādi 10%, tad, tuvojoties finišam, kārotais mērķis ir arvien tuvāk. Ļoti svarīgs brīdis bija pirmā «pumpa» pēdējā taisnē, kur «nočakarējos» priekšsacīkstēs. Kad uzlēcu precīzi, tad sapratu, ka viss būs kārtībā.

- Trasē paspēji padomāt: «Kaut tikai tagad «nenočakarētos»!»
- Kad iebrauc līkumā uz griez ārā, tad, protams, paspēj padomāt, ka jānostrādā precīzi. Arī pēdējā līkumā jutu Semu [Viloubiju] sev aiz muguras, taču paņēmu īsāko trajektoriju, bet finiša taisnē apdzīt jau bija grūti, turklāt arī viņam spēka vairs nebija atlicis.

Toma Grēviņa jaunais garadarbs

- Labi.

Jo īpaši beigas, kad atkārtojas teksts: «Apspēlē Viloubiju, apspēlē Fīldsu!» Tad var dziedāt līdzi. Varbūt fināls nebija tik emocionāls kā Pekinā, taču laikam jau tas ir tāpat kā ar filmām - pirmā daļa vienmēr ir labāka par otro.

- Nedēļa kopš triumfa ir pagājusi. Ko esi šajā laikā paveicis? Velosipēds laikam ir kaut kur nomests malā un pat neskaties virsū...
- Vakar gan pieķēros un saliku riteņus, jo šodien jābrauc uz «Skonto» stadionu, kur būs mēģinājums kopā ar «Prāta Vētru». Renārs Kaupers jau pēc Olimpiādes zvanīja, apsveica un izteica piedāvājumu. Bet, ja skatās, ko esmu izdarījis kopš Olimpiādes... Daudz gulējis es noteikti neesmu, tikai pēdējās pāris dienas. (Smejas)

- Tu jau teici, ka nekas nav mainījies un dzīve turpinās. Skatos, ka divkārtējais olimpiskais čempions laikam ir nopļāvis mauriņu...
- Ar zāles pļaušanu man iet smagi. (Smejas) Smagāk nekā ar BMX. Nekādi nevaru saņemties, arī ASV man ir tāpat. Beigās paņemu kādu, kas nopļauj. Pēdējās dienās vispār neko negribēju darīt, bija slinkums pat izņemt riteni no somas. Viss vēl tik svaigā atmiņā, ka neesmu no tā atgājis. Ir tik patīkami, kad nav jādomā par treniņiem, pareizu ēšanu utml. Vienu nedēļu noteikti vajag atiet.

- Kas vēl šogad jāpaveic, lai varētu mierīgi nosvinēt Ziemassvētkus un Jauno gadu?
- Domāju, ka es jau tagad esmu gatavs svinēt. (Smejas) Bet, ja nopietni, tad vēl būs nedaudz jāiespringst, jo septembrī ASV jau atsāksies mači.

- Tu jau esi informēts, ka Latvijā tagad ir trīs divkārtēji olimpiskie čempioni - tu, Uļjana Semjonova un Ivans Bugajenkovs, taču trīskārtējo vēl nav...
- Zini, man jau tas šķiet mazliet nepieklājīgi. (Smejas) Esi atbraucis mājās un cilvēki lidostā nevis apsveic ar otro zelta medaļu, bet jau saka, ka Riodežaneiro vajag trešo! Man būs 29 gadi, fiziski būšu stiprs, taču vai būšu tik traks kā jaunie? Grūti teikt. Bet smagāki un svarīgāki mači kā Londonā man nekad nav bijuši un nebūs.