Te nu kārtējo reizi var pārliecināties, ka mūsu līdzpilsoņu gultās notiek visdažādākās lietas. Cits sapņo par spalvainu draugu, cits — par vairākiem gultas biedriem. Cita savukārt nekādi nevar pieņemt jātnieces pozu.

Bet tāda jau ir dzīve — dažāda savās izpausmēs, un tas ir labi. Jo, nudien, kas tad būtu, ja visi domātu un darītu vienādi? Trakoti garlaicīgi un vienmuļi tad būtu! Tad nevarētu, piemēram, dalīties pieredzē. Bet tieši to lūdz kāda lasītāja:

«Saprotu, ka vīriešiem patīk, kad sieviete seksa laika ir augšā, bet vai tiešām ir tik daudz sieviešu, kurām šī poza patīk visvairāk? Ar savu draugu esmu kopā gandrīz gadu, viņš man bija pirmais. Un vislabāk jūtos un izbaudu mirkli tad, kad viņš uzņemas vadību.

Ļoti mīlu savu draugu un tagad jau esmu daudz atbrīvotāka seksa laikā, bet nejūtos īpaši ērti, kad esmu augšā, vienīgais, par ko tajā mirklī varu domāt, ir tas, vai daru viņam labi vai izskatos labi… Zinu, ka tajā pozā mums ir vislielākās iespējas sasniegt baudas virsotni, bet es nevaru atbrīvoties un darīt, kā man ir labi, kur nu vēl sasniegt to virsotni.

Esmu skaista, man nav īpašu kompleksu par savu ķermeni, bet nezin kāpēc vienmēr uztraucos, kad man jāuzņemas vadība. Kā lai atbrīvojos, kā lai atrodu pati sevi, kas man patīk un kā ir labi? Sievietes, kurām patīk jātnieces poza, lūdzu, padalieties pieredzē…»

Es atkal atļaujos izmantot savu dienesta stāvokli un izteikt savu viedokli.

Ja nu par ko ir jādomā mīlējoties, tad tikai par savām izjūtām un labsajūtu. Bet, ja nu tomēr apspriežam, kā kas izskatās, tad, domāju, ka man piekritīs stiprā dzimuma pārstāvji: nekas tik labi neizskatās kā baudas pārņemta vīrietim jāteniski virsū sēdoša sieviete.

Mīļās meitenes, jums nav jādomā, vai darāt savam puisim gultā labi, jums jādomā, vai pašām ir labi. Bet jātnieces pozā tiešām jābūt labi, jo tiek stimulētas un uzbudinātas ļoti daudzas vietiņas, atšķirībā no misionāru pozas, kurai šai ziņā ir daudz trūkumu. Ne velti tā tika izgudrota, lai pēc iespējas mazāk sagādātu sievietei baudu.

Šoreiz nekavēšos pie tā, kas un kāpēc tā notika. Man vairāk ziņkārojas, kāpēc vēstules autore uzskata, ka sieviete nedrīkst mīlējoties kontrolēt kustības un iekļūšanas dziļumu, proti, «vadīt»? Vai pie vainas ir pārlieku tikumīgā audzināšana? Varbūt kaut kad pusaudžu gados kas nelāgs dzirdēts jātnieces pozas sakarā?

Un vēl. Kas tad mīlēšanās ir, ja ne augstākais mīlestības apliecinājums, savijoties, saskaroties ķermeņiem, sniedzot pašas tīkamākās izjūtas! Jo dažādāk mēs to darām, jo kvēlāk apliecinām savas pieķeršanās un paļaušanās jūtas. Nekā nosodāma tur nav. Ja kas traucē ar pilnu atdevi baudīt, sniegt un gūt, tad tas ir sevis nosodījums. Tam nav vietas divu iemīlējušos cilvēciņu gultā. Nekas, ko divi cilvēki dara gultā, nav nosodāms!

Ak jā! Nedalījos pieredzē. Man īpaši iepatikās jātnieces poza pēc bērna piedzimšanas. Tad es sajutos īsta sieviete, kas var un grib. Un ņem!