Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/20/10930177t1h26aa.jpg)
Cilvēkam izaugot un aizejot no vecāku mājām, savstarpējās attiecībās daudz kas mainās. Vecāki vairs nav noteicēji, kuru noteikumi jārespektē, kuru prasībām jāpakļaujas. Vecāki vairs nav arī gādātāji, kas sniegs pajumti un rūpēsies par iztiku. Daudz mazākā mērā viņi ir samīļotāji, iedrošinātāji, padomdevēji, līdzi gājēji. Parasti (ja vien savstarpējās saites nav tik stipras, ka bērns var atdalīties, tikai tās pilnīgi saraujot) attiecības turpinās, tās mainās, kļūstot par divu līdzvērtīgu, savstarpēji neatkarīgu pušu attiecībām, ko saista kopīga pagātne.
Labās starppaaudžu attiecībās valda savstarpēja labvēlība, silts prieks par satikšanos, ir patīkami būt kopā, bet katrs var justies labi arī tad, ja neesam visi kopā. Ir brīvība paust savas jūtas un izteikt savu viedokli, katram pašam lemt par sevi. Gan māte un tēvs, gan jau pieaugušais bērns var izteikt neapmierinātību ar otra izvēli, dot padomus, kā būtu gudrāk un labāk rīkoties. Katrs var pieņemt savu lēmumu, tas tiek respektēts, nav nosodījuma un aizvainojuma. Katrs pats rūpējas par savām vajadzībām, spēj rast sev nepieciešamo.
Labas attiecības dzimtu padara stipru. Tās locekļiem nav jātērē enerģija, lai risinātu sarežģītas, senos aizvainojumos sakņotas domstarpības, nav vajadzīgi spēki, lai tiktu galā ar strīdiem un slikto garastāvokli pēc nesaskaņām, bērniem nav jāpiepūlas, lai atbrīvotos no vecāku kontroles. Attiecībās neatkarīgi no tikšanās biežuma (reizi nedēļā, mēnesī vai gadā) valda tuvība. Esošo enerģiju un resursus var veltīt attīstībai, sasniegumiem, lai pilnveidotu sevi, radītu bērnus. Šādas dzimtas saliedējas un sniedz palīdzību grūtībās, viens otru savstarpēji atbalsta, rūpējas par slimajiem, nevarīgajiem. Vairākās paaudzēs stipra dzimta ir milzīgs spēka avots, pieredzes un gudrības krātuve ikvienam.
Sliktu attiecību pamatā starp vecākiem un viņu jau pieaugušajiem bērniem ir pārāk lielas gaidas. Viena puse jūt aizvainojumu par gaidu nepiepildīšanos, otra jūtas vainīga – to izraisa pirmās puses neapmierinātība un pārmērīgu prasību slogs.
Lūk, daži piemēri, kā tas izpaužas dzīvē.
Vecāki pēc bērnu aiziešanas jūtas vientuļi, māja kļuvusi tukša, arī visa dzīve kļuvusi tukšāka. Ja nav draugu, vaļasprieku, var būt tā, ka dzīves piepildījumu gribas sagaidīt no bērniem – lai viņi biežāk nāktu ciemos, katru dienu piezvana, rada mazbērnus, kuru auklēšanā varētu dedzīgi iesaistīties. Bērnu dzīvi tas apgrūtina un ierobežo – tā vietā lai, piemēram, plānotu karjeru, jādomā par mammu. Dažreiz aiziet tik tālu, ka vecāki jaucas bērnu dzīvē, kontrolē, dod pamācības, pieprasa dzīvokļa atslēgas un nāk bez brīdinājuma (jo tas taču ir MANS bērns). Viņi it kā grib labu, bet patiesībā – jauc un traucē.
Iespējama arī šāda situācija. Vecākiem ir liela saimniecība, dārzs, uzņēmums, un pusaudzis ir bijis nozīmīgs palīgs darbos. Viņam izaugot un uzsākot savu dzīvi, vecāki vēlas, lai jaunais cilvēks turpinātu iesaistīties un palīdzēt. Viņi nepainteresējas, vai tas sakrīt ar jau pieaugušā cilvēka vēlmēm un dzīves plāniem, un joprojām turpina viņu uzskatīt par savas ģimenes daļu. Jaunietim tas nozīmē vai nu atteikties no sava paša dzīves ceļa, atteikt savai ģimenei vai arī ciest no domstarpībām un nepamatotiem pārmetumiem, vecāku neapmierinātības.
Gadās arī tā, ka bērns jau ir pieaudzis, bet turpina rēķināties, ka vecāki vienmēr un visur atbalstīs – palīdzēs, iedos naudu, pieskatīs mazuli. Pieaugušais bērns apvainojas, ja vecāki to nedara. Saglabājas atkarības saite ar vecākiem (viņi taču ir mani vecāki, kā viņi var atraidīt savu bērnu!), kas var būt stiprāka vai mazāk izteikta. Ir pieaugušie, kas, saskaroties ar mazākajām grūtībām, uzmeklē mammu vai tēti. Vai arī nespējot noturēties nevienā darbā, nevienās attiecībās, arvien biežāk un ilgāk dzīvo pie vecākiem, nepiedaloties saimniecības izdevumos. Iespējams, viņi vispār nespēj no vecāku mājām aiziet. Vecāki ir vīlušies, nomocījušies, jūtas vainīgi.
Bojātās attiecībās valda daudz nepatīkamu un nomācošu jūtu: skumjas, neapmierinātība, bezcerība, nemiers un saspringums. Atbildība par šīm grūtībām gulstas lielākoties uz vecāku pleciem.
Tomēr ir iespējams šādos slazdos neiekrist, bet – ja kāja paslīd – no tiem atbrīvoties. Dzīve nav viegla, tā ir interesanta ikvienā vecumā – gan jaunietim, kas tikko izkūņojies no vecāku siltās ligzdas, gan pensionāram ar sirmu galvu. Dzīve piedāvā iespēju augt. Attīstība nekad nebeidzas, tā noris caur grūtībām, pārvarot dažādus šķēršļus. Rezultātā iegūstams lielāks briedums, prieks par sevi, miers sirdī un dzīves gudrība. Un labākas attiecības ar saviem tuviniekiem.