Jautājums par vardarbību skolās ir aktualizējies līdz ar notikušo Jaunjelgavas skolā, kad 5.klases zēns nopietni piekāva 1.klases skolēnu. Problēma patiesi nopietna, tomēr ir daži jautājumi, kurus nepieciešams diskutēt plašākā mērogā. Pašlaik vēlētos aktualizēt vairākus jautājumus, kuri būtu jāuzdod, jo informācija, kas izskan publiski, nedod atbildes uz šiem jautājumiem.
1. Kad tas sākās? No masu medijos izskanējušā varētu secināt, ka skola ar šo problēmu jau cīnās vairākus gadus. Kādas bija pazīmes, ka situācija nav normāla? Kāda rīcība sekoja no visām pusēm, kuras tika, vai kurām bija jābūt iesaistītām?
2. Kā notiek šī cīņa? Kas ir darīts? Precīzas informācijas nav, tāpēc lasot publiski pieejamo informāciju un komentārus par šo tēmu, var lasīt ierakstus, ka skolotāji šo problēmu ir ignorējuši, skolotāji vienmēr šādus gadījumus cenšoties slēpt utt., tāpēc šī problēma esot tik milzīga. Šeit atkal rodas jau nākamie jautājumi.
3. Ko skola darīja? Vai tiešām ignorēja? Īsti negribas ticēt, ka neviens šo problēmu neredzēja. Domāju, ka redzēja, centās risināt, bet nesaprata kā, nesaņēma atbalstu, kad tas tika lūgts. Atbalsts skolām patiesi ir nepieciešams! Gan skolotājiem, lai sagatavotu viņus darbam ar uzvedības problēmām un pedagoģiskā darba metodikām to mazināšanai, gan informējot par dažādu speciālistu atbildības līmeņiem un kompetencēm, gan informējot par normatīvajiem aktiem, kas ir spēkā Latvijā, gan pašvaldības līmenī strādājot ar bērniem un viņu ģimenēm, lai novērstu gan audzināšanas kļūdas, gan arī lai risinātu bērnu veselības problēmas, kas var radīt agresijas lēkmes.
4. Vai pie visa vainīga tikai skola? Gribētos apgalvot, ka nē. LNT ziņās, runājot par šo situāciju izskanēja frāze, ka skolas direktore ir sazinājos ar policijas pārstāvjiem par pēdējo gadījumu, kur saņēmusi atbildi, ka policijā jāvēršas cietušā vecākiem!!! Ja tas tiešām tā bija, tad rodas atkal jauni jautājumi. Man nedod miera daži juridiski aspekti un tāpēc šoreiz mans jautājums ir par Bērnu tiesību likumā minēto normu, ka katrai personai ir pienākums ziņot policijai vai citai kompetentai iestādei par vardarbību vai citu pret bērnu vērstu noziedzīgu nodarījumu. Par neziņošanu vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības. Varbūt kāds var pubiski atbildēt, kā būtu skaidrojama šī likuma norma? Kāpēc jāgaida cietušās personas, vai viņa vecāku iesniegums, ja ikvienam ir pienākums ziņot? Kas ir tās kompetentās iestādes, kur skolas var vērsties par bērnu tiesību pārkāpumiem, ja policija gaida tikai cietušā iesniegumu?
5. Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir uzskaitīti atbildīgie par bērnu tiesību nodrošināšanu un starp visiem minētajiem tur ir arī ne tikai izglītības iestādes, bet arī valsts un pašvaldību institūcijas. Kā varēja gadīties, ka šādas problēmsituācijas risināšanā skola ir palikusi viena? Vai tiešām tikai skolai rūp bērni, kas tur mācās un dzīvo pašvaldības teritorijā? Vai tiešām pašvaldībā nav sociālo darbinieku, kuri atbild par pamatvajadzību nodrošināšanu. Vai viņi ir aizmirsuši, ka likumā pie pamatvajadzībām ir minēta arī obligātā izglītība? Visiem! Un drošā vidē - visiem! Kas notika ar citām institūcijām pašvaldībā? Piemēram Bāriņtiesu, kurai ir likumā deleģētas tiesības, nosakot, ka tās nosūta bērnu konsultācijas saņemšanai pie ģimenes ārsta, psihologa vai cita speciālista, ja tas nepieciešams bērna interešu aizstāvībai un bērna vecāki vai aizbildnis nepiekrīt konsultācijas saņemšanai. Kam ir jānotiek, lai Bāriņtiesa, kas ir pašvaldības institūcija, sāktu rīkoties? Vai cietušā iesniegums?
6. Kāpēc vecāki neko nedarīja? Medijos izskanējusī informācija liek domāt, ka problēmas ar šo konkrēto zēnu ir bijušas jau ilgu laiku. Tas nozīmē, ka viņš ir paspējis nodarīt pāri jau vairākiem bērniem. Kāpēc visi klusēja? Ja neklusēja, tad ar ko runāja un kur meklēja palīdzību? Kā var būt, ka mēs samierināmies, ka mūsu bērniem dara pāri? Konflikti ir normāla dzīves sastāvdaļa, bet pazemošana un vardarbība tāda nav un nedrīkst būt!
7. Masu medijos izskan ziņa, ka vardarbīgā zēna māte zinot savas tiesības un tāpēc viņa rīkošoties atbilstoši! Labi un pareizi ir zināt savas tiesības. Tomēr mans jautājums šiem vecākiem - kāpēc noliegt šo problēmu? Kāpēc nemeklēt risinājumus? Kāpēc gaidīt, ka problēma jau nes nelaimi?
8. Vai tiešām pašvaldībā neviens nezināja, kas notiek? Ir noteikts, ka bērnu tiesību aizsardzība īstenojama, sadarbojoties ar ģimeni, valsts un pašvaldību institūcijām. Ja skola nezināja, kas viņiem var palīdzēt, tad kāpēc viņi nezināja? Vai pašvaldībā nav atbildīgie speciālisti, kas skolas informē par viņu tiesībām, pienākumiem un arī resursiem?
Diemžēl nav vispusīgas informācijas, tāpēc ir interpretācijas, kas nepalīdz risināt šo problēmu un novērst problēmas arī nākotnē. Vieglākais ceļš, kas izskatās, ka ir izvēlēts - vainot skolu, skolotājus, bet neskatīties tālāk. Ja pamodelētu šo situāciju tālāk - tad skola ir pašvaldības dibināta iestāde. Valsts ir pašvaldībām deleģējusi noteiktas autonomās tiesības starp kurām ir arī bērnu tiesību nodrošināšana. Visu bērnu! Ne tikai to bērnu, kuri kaut kādu iemeslu dēļ pārkāpj sabiedrībā pieņemtās normas, uzbrūk citiem bērniem, bet arī to bērnu tiesības, kuri skolās grib mācīties drošā vidē. Atceramies, ka Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir teikts, ka Bērna tiesības un brīvības valsts nodrošina visiem bērniem bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no bērna, viņa vecāku, aizbildņu, ģimenes locekļu rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, dzīvesvietas valstī, mantiskā un veselības stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem.
Gribas aicināt visus runāt atklāti par šiem jautājumiem un arī atbildēt, ko ikkatrs ir darījis, vai nav darījis.
- Kā skola var strādāt ar uzvedības problēmām, lai novērstu šādu problēmsituāciju aktualizēšanos?
- Kā pašvaldības institūcijas var atbalstīt skolu? Kā piemērot pašreiz LR spēkā esošos normatīvos aktus, lai nodrošinātu ikviena bērna tiesības?
- Ko ikviens sabiedrības loceklis var darīt, lai stiprinātu skolu?
Vai kāds tic, ka skola grib pieļaut, ka kādu bērnu sit? Kādam bērnam dara pāri? Es tiešām neticu! Tāpēc gribētu arī aicināt pašlaik nemeklēt vainīgos, bet meklēt risinājumus. Nostājoties pret skolu, mēs nostājamies pret saviem bērniem un pret savu nākotni.
* vadošā pētniece un eksperte projektā «Atbalsta sistēmu izstrāde sociālās atstumtības mazināšanā».