Pēdējā laikā ļoti daudz nākas dzirdēt par vardarbību bērnu starpā. Diemžēl arī mūsu ģimenei neizdevās to vērot it kā no malas. Mūsu dēls mācās vienā no Cēsu skolām. Skola ir ļoti laba, ar jaukiem skolotājiem, klases audzinātāja ir pati labākā, bet jau ilgāku laiku nācās saskarties ar klasesbiedra agresīvo uzvedību, kurš savu fizisko pārākumu izrādīja pret manu dēlu, reizēm arī pār citiem klasesbiedriem.
Kamēr tas aprobežojas ar dažām dunkām, konfliktu mēģināju risināt sarunu ceļā, gan runāju pats ar klases bērniem, gan arī skolas vadība iesaistījās konflikta risināšanā. Kā uzzināju vēlāk, tad skola šim zēnam piedāvāja psihologa palīdzību, bet vecāki no tās atteicās, acīmredzot uzskatot to par nevajadzīgu. Pēc manas sarunas ar klases bērniem iestājās miers, viešot cerības, ka konflikti vairs neatkārtosies, tomēr tā nenotika. Apmēram pēc trīs mēnešiem, kad mamma aizbrauca dēlam pakaļ uz Cēsu bērnu un jauniešu centru, viņš izstāstīja, ka ticis piekauts un to izdarījis tas pats agresīvais klasesbiedrs, kurš arī tajā laikā atradās centrā. Kad dēlam sasistajā vietā sāpes nerimās, devāmies pie ģimenes ārsta, kurš mūs nosūtīja pie ķirurga uz P. Stradiņa Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu rūpīgākai izmeklēšanai. Laimīgas sagadīšanās rezultātā, ķirurģiska iejaukšanās nebija nepieciešama, un dēls ārstēšanos turpina mājās un, cerams, šī trauma neatstās paliekošas sekas.
Tagad šo lietu izmeklē policija un atliek gaidīt izmeklēšanas rezultātus. Bija visu iesaistīto pušu tikšanās skolā. Viss jau it kā skaidrs – atbildīgās institūcijas strādās likuma ietvaros, un es nešaubos, ka tā notiks. Jautājums ir citur: kas notiks tālāk? Priekšā ir vasaras brīvlaiks, kura laikā tika piedāvāta psihologa palīdzība mūsu dēlam, kā arī nozīmēts darbs ar otru zēnu, ja vecāki ved viņu pie psihologa, jo likums ar varu neļauj to darīt.
Mani māc šaubas vai ar pašreizējām iespējām problēma tiks atrisināta, jo mani tikšanās laikā pārsteidza otras puses vecāku agresīvā attieksme, situācijas neapzināšanās un pilnīgs notikušā nožēlas trūkums. Tāpat neviens nevar dot garantiju, ka pēc uzvedības korekcijas kursa zēns vairs nebūs agresīvs. Tāpēc visu izvērtējot, mana prasība bija, ka agresīvajam zēnam ir jāmaina skola, jo minēto pasākumu neizdošanās gadījumā var atkal ciest mans dēls. Diemžēl arī šoreiz likums to neparedz. Jā, man jautāja, ko es darīšot, ja, piemēram, viena vietā nāks cits? Atkal būs kaut kādas prasības? Mana atbilde bija: jā! Es nespēju stāvēt malā un bezspēcīgi noskatīties, kā manu dēlu nākošreiz varbūt padara par invalīdu, jo likums vairāk pasargā varmāku. Es domāju, ka daudzi vecāki man piekritīs, ka mūžīgi mēs savus bērnus pasargāt nespēsim un arī viņiem ir jāiemācās savstarpējās attiecības kārtot pašiem, bet pagaidām tas ir mans pienākums.
Es negribu uzsākt raganu medības, meklēt vainīgos notikušajā, bet man liekas, ka likumdošana šajā jautājumā ir jāmaina. Pie mums jau ir pieņemts, ka jebkurā gadījumā vajag sameklēt vainīgos un visvieglāk tos ir atrast degungalā. Šoreiz noteikti nevar vainot skolu un pedagogus, jo pēc likuma neko daudz vairāk par pirksta pakratīšanu un runča Leopolda aicinājumu dzīvot draudzīgi, viņi nevar.
Atklāts paliek jautājums ko darīt cietušajiem: vai cerēt, ka valsts aizsargās, vai netērēt lieki laiku un mācīties pašaizsardzības paņēmienus, lai nākošreiz varētu pienācīgi atbildēt varmākam, darīt to pie mazākās vajadzības, jo atrasties viņu pusē patlaban ir izdevīgāk. Un lēnām atgriezties akmens laikmetā, kur taisnība bija tam, kam lielāka vāle.
Ceru drīz gūt atbildi uz šo jautājumu, jo, ja nopietni, tad aizstāvēt sevi un vājākos savam puikam biju domājis mācīt vēlāk, kad viņam būs saprotama Austrumu cīņu filozofija nostāties vājākā pusē, nevis palielīties klasē ar kādu jaunapgūtu cīņas paņēmienu.