Viņķele: Ir pierādījumi, ka Latvija ir sākusi ilgtspējīgas valsts attīstības ceļu (199)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Ieva Čīka/LETA

* Labklājības ministres Ilzes Viņķeles uzruna Labklājības ministrijas rīkotajā konferecē «Atgriežoties pie izaugsmes: liekot pamatus iekļaujošai izaugsmei Latvijā»

Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātais komisāra kungs! Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Mūsu rīcībā ir neapgāžami makroekonomiskie pierādījumi tam, ka Latvija pēc pusaudziskās eiforijas, kas diemžēl izvērtās par sāpīgu mācību valsts vadītājiem un sabiedrībai, ir uzsākusi ilgtspējīgas valsts attīstības ceļu, kuras pamatā ir princips tērēt savu nopelnīto, nevis svešu vai neesošu naudu.

Finanšu krīze Latvijā ir beigusies un Latvija nav bankrotējusi nedz starptautiskās sabiedrības, nedz, atļaušos būt nepopulāra un apgalvot – Latvijas iedzīvotāju priekšā. Es tā uzdrīkstos apgalvot, jo krīzes laikā pēc palīdzības pie valsts vērsās vairāk nekā 200 tūkstoši bezdarbnieku un uzticējās tās sociālās drošības sistēmai. Šie 200 tūkstoši bija cilvēki, kuriem, par spīti toreiz pilnīgi iztukšotajam valsts budžetam, valsts varēja izmaksāt noteiktos sociālās apdrošināšanas pabalstus, nodrošināt atbalstu sociālās drošības tīkla ietvaros un iedibināt palīdzības programmas ekonomiskās aktivitātes veicināšanai kāda bija, piemēram, tā saucamā simtlatnieku programma.

Taču ekonomiskās krīzes beigas diemžēl nenozīmē arī sociālās krīzes beigas. Gluži otrādi, tā iet platu soli aiz ekonomikas rādītājiem, un daudzi cilvēki ir nesaprašanā, kāpēc politiķi, eksperti un mediji runā par krīzes beigām, ja viņu reālais materiālais stāvoklis ir tikpat slikts un cīņa par izdzīvošanu turpinās.

No krīzes laika 200 tūkstošiem bezdarbnieku, palīdzību no valsts joprojām saņem 100 tūkstoši cilvēku un mēs redzam, ka krīzes laika risinājumi šai sabiedrības daļai vairs nepalīdz. Vienlaikus sabiedrībā pieaug netaisnības sajūta – ja valsts runā par ekonomiskās krīzes beigām, tad kāpēc dzīve vairs nav tāda, kāda tā bija pirms krīzes?

Vispirms, jau vairākkārt esmu uzsvērusi, ka tā vieglas naudas eiforija, kādu piedzīvoja atsevišķas sabiedrības grupas, Latvijā vairs nebūs. Tā greizo spoguļu valstība, kurā flīzētājs brauca ar BMW, kamēr skolotājam nepietika naudas autobusa biļetei, ir sašķīdusi. Tā greizo spoguļu valstība, kurā, lai nodrošinātu sev iztiku, nav nepieciešams izglītoties, papildināt savas prasmes mūža garumā un cīnīties par savu darba vietu veselīgas konkurences apstākļos, ir saplīsusi uz neatgriešanos.

Domājot par tālāko Latvijas scenāriju, kuru nosaka sarežģītie pēckrīzes izaicinājumi, vēlos nolasīt pantu no Latvijas Bērnu tiesību aizsardzības likuma, kurā teikts, ka bērna tiesības tiek aizsargātas, lai sasniegtu vairākus mērķus, no kuriem viens ir:

«bērna orientāciju uz darbu kā vienīgo morāli atbalstāmo eksistences līdzekļu iegūšanas un labklājības avotu».

Kā atbildība ir šī cilvēku orientācija uz darbu kā vienīgo labklājības avotu? Politiķu? Skolotāju? Vecāku? Uzņēmēju? Varbūt mediju?...

Sociālās krīzes daba ir citāda un daudzšķautņaināka par ekonomisko krīzi, taču kvalitatīvas diskusijas Latvijā par to pietrūkst. Tikai retais ir pievērsis uzmanību faktam, ka neienlīdzība Latvijā tā saucamajos treknajos gados bija augstāka nekā šobrīd. Tikai retais zina, ka laikā, kad visi līdzekļi un spēki tika ieguldīti cilvēku izdzīvošanā, valstij prevencijas darbam ar sabiedrību kopumā un cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība personīgo problēmu risināšanā, vairs resursu nepietika, ļaujot tādiem faktoriem kā atkarības un agresija ģimenē milzt kā augonim, kas šobrīd sprāgst un ietekmē cilvēku spēju iekļauties darba tirgū. Tikai retais šodien skaļi runā par to, ka Latvijas nevienlīdzības rādītāju uzlabošanai kritiski svarīgs ir atbalsts sistēmiskām izmaiņām izglītības un veselības sistēmās. Atgādināšu, ka šo likumsakarību nepārprotami atklāj arī Pasaules Bankas veiktais pētījums: Latvijas biežākie bezdarba un strādājošo nabadzības paradoksa cēloņi ir nepietiekama izglītība, hroniskas, tātad ielaistas, slimības un cilvēku atkarība no dzīvesvietas reģionos, kuros trūkst darba vietas.

Runājot par pēckrīzes sociālās politikas izaicinājumiem, mani uzmanīgu dara arī lielā sabiedrības daļā valdošais viedoklis, ka cilvēki, kuri šobrīd nespēj bez citu palīdzības nostāties uz kājām, tiek saukti par slinkiem, neveiksminiekiem, zaudētājiem, pat izraidāmajiem. Vienlaikus, no citas sabiedrības daļas arvien pieaug pieprasījums pēc lielākas labumu pārdales, tā paužot nosodījumu pret turīgākajiem cilvēkiem, kas ar savu darbu ir nopelnījuši naudu. Latvijā ir kontraversāla sabiedrība, kas ir raksturīga nenobriedušu demokrātiju pazīme. Tāpēc labklājības sfērā valda stereotipi, pieņēmumi, emocionāli lādēti viedokļi, aizspriedumi un pat fobijas, tieksme visām sabiedrības problēmām piemērot vienu risinājumu, nerēķinoties ar viņu individuālajām vajadzībām un tiesībām.

Tāpēc mums, Labklājības minstrijai, bija svarīgi virzīties ilggadējo demokrātiju īstenotās pieejas virzienā un veikt šādu neatkarīgu un visaptverošu pētījumu, uz kuru iespējams balstīt tālākos politiskos lēmumus. Es pateicos Pasaules bankai, ka viņi ar savu starptautisko pieredzi un iestrādēm Latvijā, piesaistot arī labākos Latvijas nodarbinātības politikas ekspertus, šo pētījumu veica relatīvi īsā laikā. Šodien mūsu rīcībā jau ir neapstrīdams, neatkarīgs un visaptverošs darba materiāls, uz kā pamata varam veidot jaunas politikas iniciatīvas un reformu piedāvājumus, ko jau augustā iesniegsim Ministru kabinetam.

Mums bija svarīgi neatstāt šo darba materiālu tikai ministrijas gaiteņos iekšējai lietošanai. Mēs vēlamies, lai Pasaules bankas pētījums un šī konference kļūtu par platformu tālākām diskusijām gan Ministru kabinetā, gan Saeimā, gan augstskolās, gan medijos un, mēs ceram, arī Latvijas ģimenēs, kurām ir jāpieņem atbildīgi lēmumi un jāizdara izvēles, kas ietekmēs viņu nākotni.

Tuvākajos divos trīs gados mums priekšā stāv pēckrīzes perioda izaicinājumi. Risinājumi nav meklēji tikai vienas ministrijas ēkā, tā ir plaša, visas valsts mēroga koordinēta sadarbība valsts un pašvaldību institūciju līmenī un mūsu neiztrūkstošs un neatsverams sadarbības partneris ir Eiropas Komisija. Tāpēc vēlos pateikties, ka šodien ar savu klātbūtni mūs pagodinājis arī Eiropas Savienības Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības komisārs Lāslo Andors.

Paldies par uzmanību!

Komentāri (199)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu