Šajā nedēļas nogalē Mežaparkā risinās Eiropas čempionāta 9. un 10. posms BMX riteņbraukšanā, kuros startēs arī šī sporta veida vienīgais olimpiskais čempions Māris Štrombergs. Pirms sacensībām «Apollo» ciemojās Valmierā un aprunājās ar 26 gadus veco sportistu, kuram pēcolimpiskā sezona ievērojami atšķiras no iepriekšējām.
«It kā trenējos un braucu sacensībās, taču attieksme un atdeve treniņos nav tāda, kāda tā bijusi un kādai tai vajadzētu būt,» neslēpj Štrombergs. «Tādēļ arī Eiropā ir bijuši mači, kuros sanākusi spēlēšanās ar uguni. Situācijai nepieeju tik nopietni, cik vajadzētu. Tā ir lieta, ar kuru šobrīd cīnos un ar kuru man jātiek galā.»
«Sezonu ASV iesākām palēnām, turklāt bija liela pauze pēc pagājušās sezonas. Eiropā trases ir tehniskākas, tādēļ nolēmām, ka tas varētu palīdzēt atgūt kustīgumu. Nobraucu pirmo posmu Francijā, bet uz otro posmu Čehijā treneris [Ivo Lakučs] negribēja, lai dodos. Tāpēc jautāju, vai šogad ejam uz Eiropas čempiona titulu? Treneris atbildēja, ka to varētu darīt, tādēļ izlēmu, ka jābrauc arī uz Čehiju,» skaidro Māris.
«Protams, uzvaras dod labāku garastāvokli ārpus mačiem, taču domāju, ka šogad šīs uzvaras man drīzāk devušas nelabu komforta zonu. Apzinos, ka fiziski neesmu tālu no savas labākās fiziskās formas, bet te...» Štrombergs pieliek rādītājpirkstu pie galvas. «Ir bijuši mači, kuros pirms dažiem braucieniem nodomā, ka te jau nevajag īpaši iesildīties un gatavoties. Kad vajadzēs saņemšos. Tā ir spēlēšanās ar uguni, jo bieži vien ir tā - kad vajag, tu to vairs nevari izdarīt. Man nav podziņas, kuru nospiežot ieslēdzas turbīnas un es sāku braukt ātrāk. Tā nenotiek.»
«Šis ir gads, kurā vēlos sacensībām pieiet psiholoģiski vieglāk, bet no otras puses - nedrīkst pārāk izlaisties, jo pēc tam būs divreiz smagāk jāstrādā vai arī vienkārši nespēsi vairs tikt atpakaļ,» norāda Māris. «Trenera darbs ir vilkt mani ārā no šīs komforta zonas un viņam tas ļoti labi padodas. ASV trenējos vienatnē un izdaru visus vingrinājumus, kuros jūtos labi, bet, atbraucot uz Latviju, man liek darīt tos vingrinājumus, kuri man tik labi nepadodas. Kaut kas nesanāk, treneris sāk bļaut, es sāku bļaut. Nu labi, nav jau gluži bļaustīšanās, bet... Viņš redz tās lietas, kurās Amerikā esmu palaidies, un cenšas tās izdzīt laukā.»
«Ar gadiem kļūsti prātīgāks un pārgalvība iet mazumā, taču šīm abām lietām BMX jābūt balansā. Ir ļoti daudz talantīgu braucēju, kuriem klibojusi domāšana, tādēļ viņi nekur tālu nav tikuši. Atsevišķos mačos ar savu dullumu viņi ir izsitušies, taču ilgtermiņā tas nestrādā, jo ir nepareizi pieņemti lēmumi un sākas traumas,» saka divkārtējais olimpiskais čempions. «Ja agrāk dulluma un domāšanas attiecība bija 50 uz 50, tad tagad dullums ir vien 30% vai 40%. Galvā iezogas domas, vai man to vajag, un tas, protams, bremzē un sarežģī.»
«Bet no aprites iziet nevar. Tam vēl ir par agru, jo man ir tikai 26 gadi, bet plāns ir braukt līdz pat 2016. gada Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm. Tad man būs 29 gadi - tas jau būs laiks, kad būs jāņem gadu pēc gada. Pasaules čempionāts Valmierā 2017. gadā? Iekšēji jau mums tāds plāns ir. Ja kaut ko tādu izdotos izbīdīt, tad vilktu, cik ilgi vien varētu, pat, ja pasaules čempionātu dabūtu tikai 2018. gadā. Varbūt vairs nepiedalītos tik daudz sacensībās, taču pabeigt karjeru mājās būtu labākais veids.»