Latvijā valda pēcpadomju gļēvums un vienaldzība, un visi valsts drošības pasākumi ir tikai šķietamība, tā, komentējot ugunsgrēku Rīgas pilī, intervijā žurnālam «Ir» saka Rundāles pils muzeja direktors, gleznotājs Imants Lancmanis.
Latvijā valda pēcpadomju gļēvums un vienaldzība (344)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viņš uzskata, ka ēkā, kur atrodas Valsts prezidenta rezidence un trīs muzeji, vajadzēja būt milzīgam drošības līmenim. «Tas ir kā Baltā nama un Luvras apvienojums. Bija jābūt A, B, C risinājumu variantiem, ja kaut kas notiek!» saka Lancmanis.
Lancmanis uzskata, ka no ētiskā viedokļa vispirms atbildība par notikušo būtu jāuzņemas Prezidenta kancelejai.
«Tas vispirms bija Prezidenta kancelejas uzdevums. Viņi bija vienīgie, kas varēja atbildēt par šo ēkas daļu, kas muzejiem bija tabu, kur tie nevarēja tikt iekšā. Vajadzēja izstrādāt drošības plānu. Un ugunsdzēsēji? Un valsts drošības struktūras? Kā jums patīk, ka tiek pirkta ugunsdzēsības mašīna, kas nevar iebraukt Latvijas ēkas nr.1 pagalmā? Kā var strādāt, ja tas neatplaiksnī galvā?» jautā Lancmanis.
Lancmanis norāda, ka ugunsnelaimes filozofija ir jābūvē tā - ugunsgrēks nav iespējams, jo mēs to esam laikus pamanījuši un novērsuši minūšu laikā.
«Taču Rīgas pilī neviens uz to nestrādāja. Kā var apdrošināt ēku par 20 miljoniem un neuzstādīt drošu signalizāciju un aizsargājošo šķidrumu konstrukcijām? Kā varētu «dzirkstele pārskriet», ja konstrukcijas būtu apstrādātas ar antipirēna šķidrumu? Mums [Rundāles pilī] ar to pārklātas visas koka konstrukcijas, arī staļļos. Par tikai 8,6 tūkstošiem latu. Rīgas pils gadījumā tagad visi mēģinās pierādīt, ka Dieva zibens iespēris un vainīgs nav neviens,» saka Lancmanis, kurš ir sašutis par Latvijā valdošo birokrātiju.
«Birokrātija ir visā pasaulē, un katastrofas notiek visā pasaulē. Diemžēl Latvijā šī birokrātija ir pilna ar pēcpadomju bailīgumu, neuzņēmību, kūtrumu. Latviešu raksturs arī parādās - ne tas labākais, kas mums piemīt. Bailes no atbildības un vēlēšanās paslēpties aiz cita muguras. Tas ir pats trakākais. Atbildība jāuzņemas! Ne tikai vaina, bet spēja pateikt: tagad darīsim tā! Rīkoties enerģiski un izšķiroši. Latvieši, man liekas, varētu uzstādīt apspriežu ilguma rekordu, detaļu apspriešanas rekordu. Esmu pamanījis: zema vai augsta ranga apspriedi Latvijā vienmēr sāk ar nebūtiskākā apspriešanu. Beigās, kad visi apdulluši un noguruši, ķeras klāt galvenajam. Tas ir latviešu sporta veids. Pilnīgs temperamenta trūkums,» tā Lancmanis.
Visu interviju ar Imantu Lancmani lasiet šodienas žurnālā «Ir»!