Piedāvājam ekskluzīvu ieskatu Lato Lapsas jaunākajā veikumā - «Trīspadsmit Amerikas». Tu vēl vari paspēt to laimēt savā īpašumā: «[s:45605]». Grāmatas fragments un krāšņs foto ieskats:
Lapsas pirmais stāsts: Pasaules iedvesmotājs Če Gevara (16)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Tā pa īstam - kā tobrīd šķiet - mani ar viņu iepazīstina spriganais, viegli ekscentriskais Eladio Gonsaless ar iesauku Toto – Argentīnas galvaspilsētas Buenosairesas Kabalito rajoniņā ar lielām grūtībām atrodamā Museo Ernesto Che Guevara saimnieks. Nu, jā, protams, runa ir par Če Gevaru, ko gan citu,» - šādi sākas stāstījums par to, kādu izcilo revolucionāru un pasaules iedvesmotāju savā jaunajā grāmatā «Trīspadsmit Amerikas» saskatījis tās autors Lato Lapsa.
- Dīvainais Če muzejiņš
Par muzeju to nosaukt gan kaut kā īsti nevedas, jo pirmajā un arī daudzos nākamajos mirkļos nudien nav skaidrs, kas tas tāds īsti ir. Visvairāk šī vieta izskatās pēc dažādu lietotu elektrisku un elektronisku krāmu bodītes, kurā nez kāpēc pa vidu šim jūklim sabāztas arī dažādas mantiņas, kas tā vai citādi saistītas ar Če. Es que vende todo – tas, kurš pārdod visu, - ne jau velti tā par Toto ir atsaukušies visi apkārtnes iemītnieki, kuriem esmu taujājis pēc ceļa uz Museo. Arī par vārdu Museo viņi acīmredzami smīkņā.
Toto arī nenoliedz, ka šie nav labākie laiki ne viņam pašam, ne arī El Comandante muzejam. Kādreiz dažus kvartālus tālāk bijis visnotaļ īsts Gevaras muzejs, taču reizē ar kārtējo Argentīnas ekonomisko krīzi tam pienācis skumīgs gals – šeit jums nav nekāda Kuba, un Če šeit nav nekāda valstiskā elka statusa. Ko izdarījis Toto? Savācis eksponātus, pārcēlis tos uz savu veikaliņu un izvietojis, kur nu bijis kāds brīvs pleķītis, bet plakātus sastiprinājis pie griestiem, jo pie sienām vietas nav – un, izskatās, nav arī bijis vismaz pēdējās desmitgades.
No paša Če personiskajām un oriģinālajām mantām te gan, pēc visa spriežot, nav nekā – vai gandrīz nekā. Ceļvežos gan raksta, ka no īstā muzeja šeit esot palikušas Če drēbes, bet kaut kā neko tādu nemana vis, - nu, varbūt Toto kungs, apstākļu spiests, pārdevis; nez vai to jautāt būtu pieklājīgi. Bet tas taču arī nemaz nav tik svarīgi – kurš gan labāk par pašu Če zināja, ka cilvēks dzīvo nevis mantās un krāmos, bet darbos un citu atmiņās. Vismaz Toto atmiņās noteikti: dzīvīgais sirmais onkulītis ir pilns ar stāstiem par Če un spēj par leģendāro revolucionāru gluži saprotamā angļu valodā runāt stundām ilgi – tas arī ir viegli iespējams, jo nudien nav tā, ka veikaliņu-muzejiņu gāztu apkārt klientu vai tūristu pūļi.
Stāstiņi un to morāle gan Padomju Savienības iedzimtajam šķiet tādi hrestomātiski un papliekani - par revolūciju, brīvību, ekspluatāciju un tādā garā. Ko īsti Če gribēja un ko darīja, - to jums ārpus Kubas reti kurais pateiks, atzīst Toto. Viņš arī pats esot bijis Kubā, un tā vien šķiet, ka sirmajam kungam ne visai paticis tas, kas tur redzēts. Bet tam jau neesot nozīmes, viņš uzreiz piebilst, - tāpat kā jautājumiem, vai mūsdienu pasaulē Če ir zaudējis vai uzvarējis un vai Če vispār nebūtu labākajās Bolivāra tradīcijās pilnīgi un galīgi vīlies gan par savu attēlu uz cigāru kastes, gan par to, kā pašlaik uztver viņu, viņa domas un idejas – ja tās vispār ir viņējās.
Vismaz Toto kungam svarīgi esot tas, ka Če bijis cilvēkmīlestības pilns ideālists. Visi zinot, ka viņam bija cerība, ka viņš mīlēja brīvību, neatkarību un bija gatavs to dēļ mirt. Ko arī, vai ziniet, izdarīja. Kas vairāk vajadzīgs, lai par cilvēku sajūsminātos? Če ir visur, viņš ir atdzimis un dzīvos vienmēr – un tā tālāk, un tā tālāk...
Kāpēc lai es strīdētos ar aizrautīgo kungu – kaut šajā brīdī viņš ir pirmais manis visā kontinentā (no kura tobrīd jau esmu redzējis pietiekami vērā ņemamu daļu) sastaptais cilvēks, kurš ir izrādījis atklātu un neslēptu sajūsmu par leģendāro revolucionāru? Taču jautājums paliek neatbildēts – kur te viela leģendai? Bija viens ar visādām jokainām idejām pārpilns cilvēks, kurš, kā parādīja reālā dzīve, labākajā gadījumā izrādījās spējīgs tikai karot, bet pēcāk paša vieglprātības un avantūrisma dēļ zaudēja arī kariņā - un tika pielikts pie sienas. Tiesa, iztika bez sienas - noknieba tāpat.
- Aizrautīgais Toto kungs
Kā jau neaudzināts un nesaprātīgs gringo atļaujos šo neskaidrību bez īpašas diplomātijas izklāstīt tam pašam aizrautīgajam Toto kungam – un saņemu, šķiet, jau pirms daudziem gadiem dzelžaini iestudētu, pārbaudītu un regulāri atkārtotu priekšlasījumu, kurā viss ir savā vietā un pa plauktiņiem. Un visa pamatā – svēta pārliecība, ka – vismaz šajā pasaules daļā – svarīgāk ir nevis tas, ko cilvēkam patiešām izdodas izdarīt, bet gan tas, kāda ir bijusi viņa motivācija, kas ir tas, ko viņš ir vēlējies izdarīt, kā arī, nedaudz ciniski izsakoties, izmantotie specefekti, jandalēšana un iranizēšana. Tas ir – kāds troksnis un stihiska mārketinga aktivitātes šīs darbības pavadījušas.
Jā, Toto kungs žēlīgi viebjas, komandantem ne viss gājis gludi ar savu ideju īstenošanu, un arī neizprotošo ir bijis vairāk nekā šo ideju atbalstītāju. Bet idejas taču bijušas izcilas – ne jau par varu vai naudu, bet par brālību, mīlestību un vienlīdzību. «Īstu revolucionāru vada lielas mīlestības jūtas» – jā, to teicis Če; visu revolucionāru uzdevums ir «katru dienu censties, lai šī mīlestība uz cilvēci tiktu pārveidota veikumos, kas kalpotu kā piemēri», - arī to Če; Latīņamerika ir «divsimt miljonu brāļu ģimene ar vienām un tām pašām ciešanām», - arī to viņš, turklāt no Apvienoto Nāciju tribīnes; revolūcija ir nevis nožēlojama, zema varas pārņemšana, bet kaut kas garīgs, pārdabisks, kaut kas, kas pārsniedz visas robežas, - protams, arī to viņš. Tās ir idejas, kas dzīvos vienmēr, - par to nu Toto kungs esot pilnīgi pārliecināts.
Un galvenais ar idejām taču esot, - lai cilvēks, kas sakās tās nesam, pats ar tām dzīvotu vienmēr un visur un arī nomirtu atbilstoši. Un to nu nevarot noliegt, ka Gevara ne tikai dzīvoja, bet arī mira tieši tā, kā pienākas mirt īstiem revolucionāriem, – spļaujot sejā ienaidniekiem un izlūdzoties no viņiem tikai tabaku, paziņojot, ka domā tikai par revolūcijas, ne personisko nemirstību, savam bendem vēl uzkliedzot – šauj, gļēvuli, tu nogalināsi tikai cilvēku! – un tad iekožoties sev rokas locītavā, lai nekliegtu sāpēs. Hasta la Victoria Siempre! Līdz uzvarai uz visiem laikiem! Un pat neapzinīgie Bolīvijas zemnieki tagad apzinājušies savu kļūdu, un mūsu dienās Če viņiem ir svētais Ernesto, kam var izlūgties palīdzību, - savu galveno, manis jau iepriekš kaut kur lasīto argumentu liek galdā Toto kungs...
- Čīles Neaptveramajos Ziemeļos
Ko nu tu, cilvēks, te daudz pastrīdēsies. Es uzlieku savu visizprotošāko un vispiekrītošāko sejas izteiksmi, nopērku no Toto kunga krekliņu ar klasisko Gevaras portretu uz krūtīm, novēlu viņam visu to labāko un pēc neilga iekšēja cīniņa nolemju neapgrūtināt sirmo kungu ar pēdējo nekorekto jautājumu – kā gan tas nākas, ka viņš, būdams tāds Comandante Che cēlo ideju piekritējs, bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem tirgojas ar šādām mantām, ko – simtprocentīgi droši! – ir izgatavojuši pēc pilnas programmas ekspluatēti ķīnieši, indonēzieši vai bangladešieši?
Un vienalga – kāpēc, kāpēc, kāpēc tieši šī pasaules daļa tik ilgus gadu desmitus un pat simtus ir bijusi tā, kur tūkstoši un pat miljoni cilvēku vienmēr ir bijuši tik ļoti «bez bremzēm», tik ļoti «pūt un palaid», lai bez garām domām mestos kārtējo revolūciju, sacelšanos, dumpju un nemieru aukās? Un kāpēc tieši šeit kārtējās lieliskās revolucionārās idejas vienmēr ir bijušas tik bezgala pieprasītas?...
Droši vien visā vainojams tas trakais latīņamerikāņu temperaments, tās karstās asinis, tas holēriskais raksturs, visi šie rumbas, sambas un ča-ča-ča ritmi, šī latino svelmainā aizrautība, neapdomība un nepraktiskums, kas tad nu cits, - šādā pārliecībā es dzīvotu droši vien vēl šobaltdien, ja vietējam haotiskā ceļotāja liktenim mani jau dažas nedēļas vēlāk nelabpatiktu nogādāt līdz vietai, kas, domājams, varētu godam nest pasaules spoku pilsētu – un varbūt arī spoku cilvēku – augstākās koncentrācijas reģiona nosaukumu. Runa ir par Čīles Norte Grande – Lielajiem Ziemeļiem, kaut atbilstošāk būtu teikt – Milzīgie Ziemeļi, Grandiozie Ziemeļi, Neaptveramie Ziemeļi.
Tieši šeit atrodas Čukvikamata, ko vietējie saīsināti sauc vienkārši par Čuki, ir pasaules lielākās atklāta tipa vara raktuves, kas reāli nozīmē – viena no pasaules visvisvislielākajām cilvēka izraktajām bedrēm. Un, ja Āfrikā jau daudzu kilometru attālumā no Viktorijas ūdenskrituma redzams virs tā pacēlies ūdens daļiņu mākonis, tad šeit jau necik ilgi pēc izbraukšanas no Kalamas, kas no atrodas padsmit kilometru attālumā, virs Čuki redzams tāds pats mākonis, ko rada raktuvju putekļi.
Šeit par patīkamu pārsteigumu parūpējas mans gids Migels, - un netiešs vaininieks esmu es, viņam jau pēdējā vakarā pirms šķiršanās izsniedzot pusi no solītās naudiņas. Un... Migels, kurš visas pirmās ceļojuma dienas bijis diezgan kluss, krietni vairāk uzmanības pievēršot savai mūžīgajai pīpītei un atbildot tikai uz tieši uzdotiem jautājumiem, vēlā nakts stundā iegāžas manā viesnīciņas numurā, pēc visa spriežot, iznīcinājis visus vietējos ruma krājumus, un nolasa man vienu tiešām aizraujoši emocionālu lekciju par Comandante Che.
Tiesa, nākamajā rītā, kad ruma garaiņi izklīduši, viss tas, ko esmu pieskrīpājis no Migela teiktā, vairs nešķiet tik maģiski pārliecinošs, kāds bijis iepriekšējā naktī – bet vienalga tā vērts, lai to mēģinātu rekonstruēt:
- Neieredzot jebkādas netaisnības
«To jau tu būsi sapratis, ka šī nav parasta pasaules vieta, un arī cilvēki šeit bija īpaši. Divsimt salpetra pilsētu, katrā – vairāki tūkstoši cilvēki. Dzīve – briesmīga. Apstākļi – pats redzēji. Darbs – šausmīgs. Raktuvēs darbs vienmēr ir šausmīgs. Izdzīvošana – kaut kā jāizdzīvo. Raktuvju strādnieki nedzīvo ilgi, bet - kas dots, tas jānodzīvo.
Kas notiek, kad tūkstoši cilvēku plecu pie pleca gadiem strādā šausmīgos apstākļos par naudu, kas varbūt kādam augstkalnu indio arī liktos pietiekama, bet patiesībā ir smieklīga par šādu darbu? Rodas vesels vienādi jūtošu cilvēku slānis – šeit viņus sauca par pampinos. Viņi sāk domāt – un agri vai vēlu parādās kāds, kas viņiem palīdz sākt domāt.
Tu esi lasījis par Če? Ne jau to, ko par viņu raksta oficiālajās biogrāfijās. Nē, to, ko par viņu ir teikuši viņa paša cīņubiedri – tie, kas viņu pazina labāk nekā jebkurš cits? Bija tāds Urbano – nezinu, varbūt vēl tagad ir tāds večuks kaut kur Kubā. Viņš savulaik teica: «Gevara man bija kā tēvs. Viņš mani izglītoja. Viņš mācīja man domāt. Viņš mācīja man visbrīnišķīgāko lietu, kas ir – būt cilvēkam.»
Kas un kā iemācīja Gevaram patstāvīgi domāt par lietām un saskatīt lietas? Es domāju, ka tas bija šeit. Šeit bija pareizie cilvēki ar pareizajām domām, un viņu bija pietiekami daudz, lai šo domu spēks kaut ko varētu paveikt.
Če Motocikla dienasgrāmatās raksta par vienu Čuki komunistu, kas viņam bijis tāds kā pagrieziena punkts visos uzskatos par pasauli. Bet es nedomāju, ka tā ir pilna taisnība. Če bija dzejnieks, tikai dzejoļus rakstīja ar asinīm un sviedriem, un lodēm, un arī visu pasauli viņš redzēja kā dzejnieks.
Ko dzejnieks ieraudzīja šeit, Čuki? «Nabadzīgie, neapdziedātie šīs cīņas varoņi, kuri iet bojā tūkstošos slazdu, ko uzstādījusi daba, lai aizsargātu savus dārgumus, kaut viss, ko viņi vēlas, ir – nopelnīt savu dienišķo maizi,» – tas ir tas, ko viņš pēc tam uzrakstīja. To es nekad neaizmirsīšu, tā ir dzeja, kas iegriežas atmiņā un tur paliek.
Vispār jau viņa laikā te patiesībā nemaz nebija tik slikti, ja salīdzina ar citām vietām Dienvidamerikā. Čuki bija normāla, pietiekami labi organizēta kompānijas pilsēta. Te bija smags darbs, bet te bija arī medicīniskā aprūpe, normāli sadzīves apstākļi, te visi bija paēduši un apģērbti.
Bet dzejnieks tāpēc arī ir dzejnieks, ka viņš patiesību saskata ne obligāti tur, kur tā ir redzama visiem. Latīņamerika ir visnevienlīdzīgākā pasaulē, un varbūt tikai Centrālamerika to pārspēj. Un, ja jaunais Ernesto to saskatīja tieši Čuki, tad tā tas arī bija.
Če tiešām un no visas sirds riebās gan kapitālisms visās tā izpausmēs. Gan nauda, gan viss tas, ko tie dara ar cilvēku – un, kad viņam šķita, ka nu viņam ir iespēja ko mainīt, viņš to arī darīja, kā mācēja. Jā, Kubā. Viņš bija nopelnījis šo iespēju.
Jā, viņam pārmet, ka viņa idejas tur nekam nebija vajadzīgas un viņš visu salaida grīstē. Jā, viņš, aizkustinošais muļķis, tiešām ticēja, ka cilvēks pēc dabas ir labs, gudrs, čakls, nesavtīgs un visādi citādi jauks. Tāds muļķis viņš savu mūžu nodzīvoja, un tāds viņš arī nomira.
Viņš gribēja izveidot el Hombre Nuevo – jauno cilvēku. Viņam nebija svarīgi, vai tas būs kapitālisms vai sociālisms, kas būs piemērots šim jaunajam cilvēkam. Loģika viņam bija vienkārša un dzelžaina. Ne tikai kapitālisms, bet arī sociālisms nav nekā vērts, ja tas veicina un atbalsta savtīgumu.
Bet jaunais cilvēks – o, tas, lūk, būs «nesavtīgs un biedrisks, paklausīgs un smagi strādājošs, dzimumu vērā neņemošs, neuzpērkams, nemateriālistisks un antiimperiālistisks». Viņš spēs atbrīvoties no egoisma, no savtīguma.
Tu zini, laikam Kubā pēc revolūcijas viens jaunais cilvēks patiešām bija. Protams, viņš pats. Ne jau Fidels vai kādi citi. Če tiešām rādīja personisko piemēru, strādājot pat pusotru diennakti no vietas, bet izejamajā dienā vēl devās novākt cukurniedres.
Pobrecito loco... Jukušais nabadziņš... Viņš tiešām domāja, ka arī citi ir tādi paši kā viņš. Viņš atcēla algas palielinājumu atkarībā no darba rezultātiem, tā vietā iztiekot ar uzslavām; bet par normas neizstrādāšanu gan alga tika samazināta.
Un ko viņš tad dzejoja... Paklausies: «Nav runa par to, cik daudzas mārciņas gaļas cilvēks varēs apēst vai cik reizes gadā doties uz pludmali, vai cik daudzus greznumpriekšmetus no ārzemēm viņš varēs nopirkt par savu pašreizējo algu. Tas, kas patiesi ir būtiski, ir tas, ka indivīds jūtas pilnīgāks, ar daudz lielāku iekšējo bagātību un daudz lielāku atbildību...»
Tev tas izklausās pēc murga, un man tas arī izklausās pēc murga, kaut gan es esmu no šejienes, un visiem tas izklausījās pēc murga, ja pēc šādas receptes būtu jādzīvo. Tā bija dzeja, visskaistākā dzeja, kāda cilvēkiem ir likta priekšā, - aizraujoša dzeja, fantastiska dzeja, tāda dzeja, kas var likt aizmirst visu... uz brīdi. Bet ne ilgāk. Ne pastāvīgi.
Kad šī dzeja saskārās ar dzīvi, tā sašķīda gabalos. Nekas labs komandantem Kubā, protams, nesanāca. Uz darbu strādnieki nāca aizvien negribīgāk un strādāja aizvien slinkāk. Ar dzeju ilgi paēdis nebūsi. Fidels to saprata un uzbūvēja sistēmu, kā nu mācēja. No Če brīvības un brālības alkām tur nebija ne smakas. Viena vienīga izkārtne. Če ar to negribēja samierināties. Viņš nekad un ne ar ko nesamierinājās. Viņš nebija tāds cilvēks.
Es tev varu nocitēt šo to, ko viņš rakstīja īsi pirms nāves. Kad viņa veiksme bija izbeigusies, kad viņš pats tai vairs neticēja, kad dzīve jau bija izrādījusies pilnīgi cita – sveša un nepazīstama. Kad gandrīz visi senie cīņu biedri bija krituši vai ieņēma augstus amatus Kubā un neko citu vairs negribēja. Kad izrādījās, ka nemaz nav tik daudz to cilvēku, kuri grib laimi visai pasaulei.
Vai viņš bija vīlies? Jā. Vai viņš bija satriekts? Jā. Bet vai viņš tāpēc atmeta visam ar roku? Nē, viņš nomira tā, kā bija dzīvojis, un, ja dzīve neatbilda viņa dzejai un sapņiem, - jo sliktāk dzīvei. Tāpēc viņu šeit mīl un atceras.
Nu, kurš vēl varētu pēdējo vēstuli vecākiem rakstīt šādu: «Mani večuki! Daudzi sauks mani par piedzīvojumu meklētāju – un tas es esmu, tikai citādas sugas: tāds, kas riskē ar savu ādu, lai apliecinātu savas patiesības. Atkal es jūtu pie saviem papēžiem Rosinantes ribas. Atkal es esmu ceļā ar savu vairogu pie rokas.»
Un vēl arī tā: «Ir iespējams, ka tās var būt beigas. Es tās nemeklēju, bet tas ir iespējamību loģiskajā lokā. Ja tam tā jābūt, es jums sūtu pēdējo apskāvienu. Iedomājieties pa reizei par šo divdesmitā gadsimta fortūnas kareivi...»
Bet pēdējā vēstule bērniem – iedomājies, pašam saviem bērniem: «Atcerieties, ka Revolūcija ir tas, kas ir svarīgs, un ka ikviens no mums pats par sevi ir bezvērtīgs. Pāri visam centieties vienmēr spēt dziļi izjust katru netaisnību, ko nodara jebkuram cilvēkam jebkurā pasaules daļā. Tā ir revolucionāra visbrīnišķīgākā īpašība...»
Jā, protams, viņš bija muļķis - iedomāties, ka tāda var būt reālā dzīve. Nevar, protams. Bet mēs visi šeit kaut kādā mērā esam muļķi. Mēs ticam, ka kaut kad netaisnības beigsies. Un šī ticība ir mums tik dziļi iekšā, ka atnāks atkal jauns cilvēks, kurš dos mums cerību, ka netaisnības beigsies, un mēs celsimies un noticēsim viņam. Lai kā tas arī beigtos... Jo jebkura dzīve beidzas, bet ne jebkurš savu dzīvi nodzīvo kā Če - neieredzot jebkādas netaisnības...»
Tā ir viena patiesība par Če Gevaru, bet ir arī cita, un par to - nākamajā «Apollo» ekskluzīvi publicētajā fragmentā no jaunās grāmatas Trīspadsmit Amerikas.