Piedāvājam ekskluzīvu ieskatu Lato Lapsas jaunākajā veikumā - «Trīspadsmit Amerikas». Tu vēl vari paspēt to laimēt savā īpašumā: «[s:45623]». Grāmatas fragments un krāšņs foto ieskats:
Lapsas otrais stāsts: Gļēvais bende Če Gevara (27)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Izcils revolucionārs un pasaules iedvesmotājs? Bet kāpēc gan Dienvidamerikā un Centrālamerikā - pat tur, kur Če Gevara ir pabijis pats personiski, - par viņu tik reti dzird kādu labu vārdu? Visbiežāk vispār nedzird nevienu vārdu. Par to - šis fragments no nule iznākušās Lato Lapsas grāmatas «Trīspadsmit Amerikas»?
- Piemirstais un puspiemirstais Če
Nomācošā, caurmērā divstāvīgā un trīsstāvīgā, smoga pārsātinātā Gvatemalas galvaspilsēta, kas bez īpaša fantāzijas lidojuma saucas vienkārši par Gvatemalasitiju. Devītā iela, starp 6a un 7a avēnijām, palieli vārti ēkas sienā, kuru augšdaļa ir tukša, bet apakšdaļu sedz koka durvis.
Šeit atrodas Restaurant El Portal – savulaik Če iecienīts bārs, kur it kā pats Dieviņš būtu vēlējis ierīkot kaut ko, kas piesaistītu gan vietējos, gan iebraukušos Gevaras cienītājus. Bet nē – nekā tamlīdzīga: televizors, pie sienām - gan vērša galva pie sienas, gan ierāmēti futbola komandu foto, gan primitīva glezniņa, kurā attēlota kaila sieviete augstpapēžu kurpēs, cīnoties ar vērsi, bet no Če relikvijām ne smakas - un arī ēdienkartē nekādu Gevaras steiku nesaskatu.
Vai miljonu ar asti cilvēku lielā, no iebraucēja viedokļa caurcaurēm neinteresantā Rosario pilsēta Paranas upes krastā, aptuveni trīssimt kilometrus no Buenosairesas. Tieši šeit savulaik pasaulē nācis vēlākais kvēlais revolucionārs – pilnā vārdā Ernesto Gevara de la Serna, taču jau atkal... no vēsturiskajām relikvijām gandrīz nekā.
Ar lielu meklēšanu un taujāšanu gan atrodu divus Če pieminekļus, toties daudzdzīvokļu mājā Entre Rios 480, kur savulaik mitusi Gevaru ģimene, gan neviens nekādus tūristus negaida. Ceļojumu literatūrā gan minēts, ka kaut kur pie ēkas sienas esot sarkana plāksnīte ar šī fakta pieminējumu, taču to tā arī nespēju atrast - un sasodītajā sutoņā ar meklējumiem arī īpaši neaizraujos.
Īstu Če muzeju gan beigu beigās izdodas uziet knapi piecdesmit tūkstošus iedzīvotāju lielajā Alta Grasia pilsētiņā nepilnu četrdesmit kilometru attālumā no Kordovas – kulturāli izcili bagātās Argentīnas «otrās pilsētas», kurp ar autobusu no Buenosairesas jākuļas sasodītas desmit stundas.
Daudziem krietni interesantāka gan šeit šķiet Villa Gral Belgrano – vāciešu kopiena, kurā notiekot pasaules trešais lielākais Oktoberfest (pēc Vācijas un, kas gan to būtu domājis, Brazīlijas), taču šeit jau ir īsts Če muzejs, kas lepojas ar vairāk nekā pusmiljonu apmeklētāju un faktu, ka 2006. gadā šeit pabijis Fidels Kastro un Ugo Čavess
Lūk, te jau viss ir kārtīgi, solīdi... un garlaicīgi – atsevišķa mājiņa ar lieliem plakātiem pie ieejas, kur Ernesto pavadījis savu jaunību: trīsdesmitajos gados ģimene šurp pārvākusies, jo ārsts ieteicis jaunieša astmai sausāku klimatu. Jā, te var nopirkt īstus (lai ko arī tas nozīmētu) Če cigārus, un desmit istabas ir pilnas ar ne visai interesantiem eksponātiem – melnais motocikls, kas atsauc atmiņās Gevaras Motocikla dienasgrāmatas, protams, nav īstais un vēsturiskais, taču patiešām ir 1936. gada izlaiduma Norton markas braucamais.
Taču jo interesantāka izrādās pačalošana ar muzeja administratori Betiju, kura stāsta, ka reiz kāda spāņu grupa mājas priekšā korī sākusi raudāt, paziņojot, ka sajūtot Če enerģiju. Tā jau varētu būt – ģimene šeit nodzīvoja veselus piecpadsmit gadus, līdz pat 1947. gadam. Mājā uz virtuves sienas lasāma Gevaras ģimenes ķēkšas Donjas Rosaritas vēstule, ko viņa uzrakstījusi, kad 1997. gadā Če mirstīgās atliekas pārvestas no Bolīvijas uz Kubu: «Ja tavs grēks bija aizsargāt lietu, ko sauc par taisnību, tad Dievs tevi pieņems savā godībā...» Betija stāsta – muzeja arhīvā esot arī īstas, unikālas fotogrāfijas, kurās redzams Če pēc sagūstīšanas un nāves, taču tās netiekot izstādītas. Kāpēc? Ļoti vienkārši: muzeja darbinieki vienkārši negribot, lai cilvēki viņu atcerētos tādu – pazemotu un sakautu...
- Nemākulīgais slakteris
Visiem šiem uzskaitītajiem pseido un īstajiem muzejiem, kā arī piemiņas vietām, kuras reižumis nemaz nevēlas tādas būt (jā, un arī sniegotu virsotņu ielenkumā esošajai karstajai un putekļainajai Čilesito pilsētiņai, kur pēkšņi uzskrienu virsū nedaudz dīvainam, iezaļganam cilvēka auguma komandantes piemineklim), izrādās viena kopēja iezīme.
Te nav ne tikai neviena cilvēka, kurš spētu kaut cik detalizēti un vēsturiski precīzi pastāstīt par Če dzīvi un darbiem (jo kāda velna pēc leģendārām personībām šī sīkumainā vēsturiskā precizitāte), bet arī neviena paša, kurš spētu vairāk kā vienā vai divos teikumos paskaidrot – kas tad ir tās Če idejas, kas viņu acīs revolucionāru padara tik vienreizēju un neaizmirstamu.
Lai gan, ja ticēt Vikipēdijai, Argentīnā «augstskolas nes viņa vārdu, un daudzskaitlīgi Če muzeji klāj valsti», šo ideju klātbūtni šeit kaut kā nejūt. Kaut patiešām es labprāt to uzzinātu, jo viss, kas lasīts, vēsam prātam rada tikai un vienīgi neizpratni – kāpēc gan lai arī visādi advancētajā, progresīvajā un caurcaurēm ciniskajā divdesmit pirmajā gadsimtā kādu vēl iedvesmotu viens plānprātīgu komunistisku ideju pārbāzts, drusku jokains indivīds ar rokām asinīs ja ne gluži līdz pleciem, tad vismaz līdz elkoņiem noteikti?
Vai gan ne viņš bija tas nevis vairs revolucionārs – karotājs, bet gan revolucionārs – slakteris, kurš pēc revolūcijas uzvaras Kubā kļuva par La Kabanjas cietokšņa cietuma komandantu un aktīvi organizēja kara noziedznieku – lai ko ar to arī saprastu – nogalināšanu? Cik viņi bija vainīgi vai nevainīgi – kas nu to var pateikt, taču simti un tūkstoši cilvēku visā valstī bez garām runām tika sodīti ar nāvi, jo Če Gevaram bija jāglābj un jāpasargā revolūcija – un viss.
Tieši viņš arī vienlaikus bija gan finanšu un rūpniecības ministrs, gan Nacionālās bankas prezidents un faktiski pārraudzīja visu Kubas ekonomiku, ar savām komunistiski plānprātīgajām idejām – no mūsu viszinošā gadsimta viedokļa raugoties - to maksimāli ātri novedot sabrukuma priekšā. Šeit viņš sagribēja kurpju rūpnīcu, tur - ledusskapju fabriku, protams, ne kripatu neinteresējoties par ekonomisko pamatojumu. Loģiski, ka nekas labs nesanāca tāpat kā no Če idejas piespiest kubiešus iemīlēt futbolu ne mazāk kā viņa tautieši argentīnieši: pēc Gevaras pavēles līdz ar zemi nolīdzināja milzīgu augļu dārzu, lai tur ierīkotu futbola laukumu, - un atkal viss palika pusratā.
Par laimi, nekas Če Gevaram nesanāca arī ar trešo pasaules karu: tieši komandante bija tas, kas uzbūvēja PSRS un Kubas attiecības, tieši viņš bija viens no būtiskākajām figūrām, kas noorganizēja padomju kodolraķešu nogādāšanu Kubā. 1962. gada rudenī, kad pasaule pāris nedēļas vairs nebija uz trešā pasaules kara sliekšņa, Gevara britu komunistu laikrakstam Daily Worker skaidri un gaiši paziņoja – sovjetu vietā viņš būtu palaidis raķetes. Miljoni kodolkara upuru? Jā, bet pasaules atbrīvošana no imperiālistu agresijas būtu tā vērta... Lūk, precīzais citāts: «Ja kodolraķetes būtu palikušas, mēs tās izmantotu pret pašu Amerikas sirdi, ieskaitot Ņujorku... Mēs maršēsim pa uzvaras taku pat tad, ja tas prasīs miljonus kodolupuru... Mums jāsaglabā savs ienaids dzīvs.»
Toties starptautisko terorismu gan Če iedvesmoja ne pa jokam. «Mēs atnesīsim karu uz savu imperiālistisko ienaidnieku pašu mājām, viņu darba un atpūtas vietām. Mēs nekad nedrīkstam viņiem dot pat minūti miera vai atelpas. Šis ir totāls karš uz nāvi. Mēs tiem uzbruksim, kur vien atradīsim. Imperiālistiskajam ienaidniekam ir jājūtas kā vajātam zvēram, lai kur viņš arī būtu. Tā mēs viņu iznīcināsim!» - šis ir citāts no Gevaras uzstāšanās kādā konferencē viņa nāves gadā. Konferenci apmeklēja gan Iljičs Ramiress Sančess, vēlāk pazīstams kā pasaules meklētākais terorists Karloss Šakālis, gan kāds jauns cilvēks, kurš vēlāk pieņēma Jasira Arafata vārdu...
It kā prasmīgāks Gevara bija militārajā jomā. Kad 1961. gada 17. aprīlī ASV apmācītie kubiešu trimdinieki iebruka Kubā, izsēžoties Cūku līcī, Gevara atradās tālu no šīs vietas, taču viņa kaujinieki ar iebrucējiem diezgan viegli tika galā (lielā mērā gan pateicoties viņiem dāsni piegādātajai padomju militārajai tehnikai). Un arī pāris nākamajos gadu desmitos kubiešu kaujinieki dažādās oficiālās un ne tik oficiālās starptautiskās misijās izpelnījās cieņu un respektu kā ļoti nopietni un līdz nāvei uzticami zēni – lai cik apšaubāma kuro reizi būtu taisnā lieta, kuras aizstāvēšanai viņi bija nosūtīti.
- Bezjēdzīgā nāve
Ar vārdu sakot, nebija ne miera, ne piepildītības sajūtas – liela daļa pasaules vismaz Gevaras izpratnē joprojām bija apspiesta un ekspluatēta, un tā to atstāt, protams, nevarēja. 1965. gadā viņš vēl teica uzrunu Alžīrijā un pazuda no Kubas publiskās dzīves uz visiem laikiem – par lielu izbrīnu un bažām pirmām kārtām jau ierindas kubiešiem. Savukārt tā paša gada rudenī Fidels atklāja pirms dažiem mēnešiem rakstītu Gevaras vēstuli, kurā Če bija paziņojis, ka dodas cīnīties par revolūcijas lietu citur pasaulē un atsakās ne tikai no visiem amatiem, bet arī no viņam pēc revolūcijas par īpašiem nopelniem piešķirtās Kubas pilsonības.
Āfrikā – un konkrēti Kongo – Gevaram no ekspluatēto atbrīvošanas nekas lāga nesanāca. Pilnā sparā turpinājās bolivāriskās vilšanās periods - šoreiz korumpētajos melnādaiņu vadoņos un slinkajos, patiesībā neko īsti negribošajos ierindas melnādaiņos. Tad Če vēl pabija gan Daressalamā, gan Prāgā, nomainīja izskatu, slepeni ieradās Kubā, lai satiktu Kastro un savu sievu, un devās pretim liktenim – uz Bolīviju. Tur viņš ar saviem piecdesmit vīriem sākumā svinēja uzvaras, taču drīz vien izrādījās, ka bolīviešu armijas specvienības nav gluži ar pliku roku ņemamas, zemnieki nekādu atbalstu nesniedz, vietējie komunisti ir – citēsim precīzi – «neuzticami un stulbi», bet pats Gevara noteikti nebija kļuvis gatavāks uz jelkādiem kompromisiem ar savām hiperrevolucionārajām idejām.
Viss beidzās, kā tam patiesībā arī bija jābeidzas jau sen, ja ne Gevaras veiksme: viņa vienību 1967. gada 8. oktobrī aplenca aptuveni tūkstoš astoņsimt kareivju. Kauja bija pārāk nevienlīdzīga, un beigu beigās divreiz ievainotais Gevara tika sagūstīts. Jau nākamajā dienā Bolīvijas prezidents deva pavēli Gevaru nošaut, un tas arī tika izdarīts – seržants Terans ar pusautomātisko šauteni kopā izšāva deviņas reizes, vispirms trāpot Gevaras rokās un kājās un tikai pēc tam – krūtīs un kaklā. Kara ārsts vēl amputēja līķim rokas, lai varētu pārbaudīt pirkstu nospiedumus, - un viss. Daudzus gadus vēlāk mirstīgās atliekas izraka un atdeva Kubai, kur viņu tur cieņā līdz šai baltai dienai...
Būtu ļoti jauki stāstu par romantisko likteņa cilvēku beigt tieši tā. Bet es diemžēl nevaru izmest no galvas arī visu to, ko jau pavisam citā braucienā un pavisam citas valsts citā pilsētā - ASV Maiami - man pie alus pudeles sastāsta pāris jau gana pavecu vīru, kuri, kā izrādās, sešdesmitajos gados bijuši starp tiem simtiem tūkstošu kubiešu, kuriem Kastro un Gevaras izveidotā komunistiskā pseidoparadīze tomēr nav bijusi pa prātam un kuriem ir kas sakāms par pilnīgi citu Če Gevaru.
- Gļēvs bende un Fidela marionete
Varonīgs partizāns? Oi, nesmīdiniet! Viss karš Kubā vispār bija diezgan nosacīts - divu gadu laikā kaujās abās karojošās pusēs kopā krita labi ja pāris tūkstoši cilvēku. Če komandētie spēki visā šajā laikā, ja ticēt viņa paša dienasgrāmatām, zaudēja kopā divdesmit cilvēkus.
Nevienā nopietnā kaujā viņš nepiedalījās; nozīmīgo Santa Klaras pilsētu viņš ieņēma, jo bija vienojies ar batistiešu vietējiem komandieriem; viņa dzīvē bija tikai viena kārtīga kauja, un arī to viņš kaunpilni zaudēja - bolīviešu armijas ielenkts, viņš pavēlēja saviem vīriem cīnīties līdz pēdējai lodei un pēdējam elpas vilcienam, bet pats, kaut pistoles aptvere bija pilna, padevās ar vārdiem: «Nešaujiet! Es esmu Če, es jums esmu vērtīgāks dzīvs nekā miris!» Bolīvieši padomāja un tomēr izdomāja, ka ar beigtu Če Gevaru ķēpa būs mazāka...
Izcils militārais stratēģis? Pilnīgi nekāds. No Cūku līča viņu pretinieks aizvilināja ar viltus operāciju, un visu par Če pasaka fakts, ka, kaut arī kauja tur nenotika, taču komandante guva ievainojumu zodā - kā izrādās, pats no savas pistoles. Un kur nu vēl viss Bolīvijas pasākums, kas bija unikāli stulbs no sākuma līdz beigām.
Izvēlēties nākamajai revolūcijai Bolīviju un vēl konkrēto Bolīvijas rajonu - tas tiešām bija pilnīgs un absolūts idiotisms. Padsmit gadus iepriekš šeit bija veikta pamatīga zemes reforma, ka rezultātā radās patiešām apjomīgs zemes īpašnieku - parasto zemnieku slānis. To, starp citu, sava Motocikla dienasgrāmatu brauciena laikā jau varēja pamanīt arī pats Gevara - taču nepamanīja.
Vietējiem indiāņiem vispār nepatika svešinieki - un te pēkšņi parādījās kaut kāda svešo, nosacīti balto grupiņa, kas aicināja viņus gāzt valdību, kura indiāņiem bija iedevusi zemi, skolas un vēl šo to neapšaubāmi labu. Skaidrs, ka nekas labs tādiem nevarēja sanākt. Če, domājot par kontaktiem ar vietējiem, gan bija saviem partizāniem licis iemācīties nedaudz kečua valodas, taču nebija noskaidrojis, ka konkrētajā Bolīvijas reģionā indiāņi runā pilnīgi citā - guarani valodā...
Izcilais stratēģis Če nenovērtēja arī savu compadre Fidelu, kura priekšā vienmēr bija trīcējis un drebējis un kurš Gevaru bija regulāri publiski sunījis kā pēdējo puišeli. «Ak, Kosmosa pravieti, kad tava balss sauc četriem vējiem - agrārā reforma, tiesiskums, maize, brīvība -, sev blakus tu atradīsi mani,» - apmēram šādi Gevara slavināja Kastro savā dzejolī Dziesma Fidelam. «Šis dabas spēks, ko sauc Fidels Kastro Russ, ir visvaronīgākā vēsturiskā figūra visā Latīņamerikā,» - tā savukārt Gevara rakstīja Kubas armijas avīzē 1961. gadā. Tipisks uzpūtīgs argentīnietis, kuram nebija draugu, kurš nedejoja un nejokoja, bet padevīgi un iztapīgi smaidīja tikai Fidela klātbūtnē, - tā par Gevaru atsaukušies pat viņa bijušie cīņubiedri.
Nu, bet Fidelam pēc revolūcijas uzvaras pustrakais, absolūti nepraktiskais Če ar savām nejēdzīgajām idejām dzīvs vairs galīgi nebija vajadzīgs, un ļoti iespējams, ka Kastro bija tieši iesaistīts Če Gevaras sagūstīšanā Bolīvijā, - dzīvs Če viņam vairs nebija vajadzīgs, toties miris varēja ļoti labi noderēt. «Fidels slavēja tikai mirušos,» nosaka viens no maniem sarunas biedriem, un tā arī izskatās - beigts Če Fidelam vairs neradīja nekādas problēmas, toties deva lieliski izmantojamu revolūcijas mocekļa tēlu. Arī slaveno Alberto Kordas fotogrāfiju Kastro izvilka no atvilktnes un sāka izmantot, kad Če jau sen bija miris.
Un kāpēc Če bija vajadzīgs Fidelam revolūcijas laikā, ja reiz karotājs bija nekāds un arī ar citiem praktiskiem talantiem nebija apveltīts? Tāpēc, ka viens talants viņam tomēr bija. «Revolucionāram jākļūst par aukstu nogalināšanas mašīnu, ko motivē tīrs ienaids», «Man nevajag pierādījumus, lai izpildītu nāves sodu, - man vajag tikai pierādījumus, ka ir nepieciešams izpildīt nāves sodu», «Jaunekļa laimīgākās dienas ir tās, kad viņš noraugās, kā viņa lodes sasniedz ienaidnieku», - tas viss ir romantiskā cilvēkmīlētāja Če sacīts vai rakstīts. Bet tas - no vēstules tēvam, stāstot par kāda pret revolūciju noteikti naidīgi noskaņota zemnieka pašrocīgo nošaušanu: «Es gribētu atzīties, papu, ka šajā mirklī es atklāju, ka man patiešām patīk nogalināt...»
Nav, protams, obligāti jānotic nīgrajiem vīriem, bet ļoti izskatās, ka Fidelam Če pirmām kārtām bija vajadzīgs kā tāds romantiskais, pārliecinātais bende - kā liela daļa benžu iekšēji nedrošs un ar dīvainībām, bet labs pamatdarba darītājs. Revolūcijas varonis Kamilo Sjenfuegoss, ienākot jau pieminētajā Santa Klaras pilsētā, izsaucās: «Sasodīts, Če ir noslīcinājis šo pilsētu asinīs!» - un tie bija nevis kaujā kritušie, bet gan pēc pilsētas ieņemšanas saskaņā ar Gevaras pavēli nošautie. Un cik cilvēkus viņš pēc revolūcijas personiski aizsūtīja uz nošaušanu? Tiešām «tikai» dažus simtus? Vairāk gan izskatās, ka tūkstošus - un ar prieku un patiesu entuziasmu.
Un tā ar vienu vispārzināmo patiesību pēc otras. Če - grāmatu draugs? 1959. gada 24. janvārī pēc Gevaras pavēles kādā ielā Havannas Vedado rajonā tika sakurts nepareizo un nevēkamo grāmatu sārts. Če - askēts? Revolucionāriem ienākot Havannā, Če ievācās, iespējams, vislepnākajā savrupmājā visā Kubā - vietējie, kas bija to redzējuši no iekšpuses, atcerējās Tūkstoš un vienas nakts pasakas. Če - indivīda brīvības kvēls aizstāvis? Jauniešiem, strādājot valdības labā, vajadzētu skandēt valdības lozungus un dziedāt dziesmas, ko apstiprinājusi valdība, bet garmatainajiem un amerikāņu mūziku mīlošajiem vieta darba nometnēs - arī tas no pēcrevolūcijas Gevaras repertuāra.
Tāda, lūk, cita patiesība par romantiskā likteņa cilvēka cīņu pret netaisnībām...