Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/20/10963963t1h9d6a.jpg)
Pēdējās nedēļās visos plašsaziņas līdzekļos nākas «baudīt» informācijas cīņu par varu Latvijas Nacionālajā operā (LNO). Sabiedrība tika bombardēta ar katras puses absolūti pretējiem viedokļiem, kur Andreja Žagara aizstāvji vairāk vilka uz emocijām, jo audits bija nelabvēlīgs, bet ministrijas darbības veiktas likuma ietvaros. Masu reklāmas pret kultūras ministri Žaneti Jaunzemi-Grendi pārsteidza daudzus ar savu pretdabiskumu, bet šķiet, ka vairums sabiedrības, atrodoties informācijas vides radītajā apātijā, to pat nesaprata un laida iekšā savās galvās, ka notiekošais nav pareizi, jo sākušies masveidīgi informatīvie protesti. Taču, izsverot abus viedokļus, manuprāt, ministre rīkojās valsts interesēs, novēršot nelabvēlīgas pašdarbības operā.
Finansiālais aspekts šajā sadursmē spēlēja svarīgu lomu. Andrejs Žagars, vadot LNO, radīja kultūras iestādei zaudējumus gan tiešā veidā, tērējot līdzekļus un padarot operu maksātnespējīgu, kur glābiņš bija papildus 2 miljonu finansējums (daudziem gan tas likās tāds nebūtisks sīkums vien...), gan netiešā veidā, atrodoties vairākus mēnešus bezalgas atvaļinājumā un atstājot operas vadītāja pienākumus novārtā. Tas rada jautājumus – kam galvenokārt tika šie pārtērētie līdzekļi? Otrs - ja Andrejs Žagars tik daudz laika pavada ārzemēs, vai viņš tiešām ir tik svarīga persona, bez kuras LNO nespētu turpinātu veiksmīgi strādāt? Vairāk gan šķiet, ka patiesais operas ieguvums ir plaši pazīstamo mākslinieku lojalitāte LNO. Taču! No Kultūras ministrijas puses Andrejam Žagaram tika piedāvāts realizēt savus sakarus ar māksliniekiem un ieņemt mākslinieciskā vadītāja amatu, kas nav saistīts ar operas finansēm, bet – tas viņam neder! Manuprāt, atbrīvojoties no administratīvā sloga, viņš tieši labāk spētu realizēt savus talantus. Nesaprotu.
Tas liek domāt, ka šis pasākums saistīts ar finansēm un ne tikai. Pagājušajā nedēļā tika plaši izreklamēta kampaņa pret kultūras ministri. Šaubos, ka tādas summas reklāmai kāds tērēja tāpat vien idejas vārdā. Pie tam īsti neatceros līdzīgus gadījumus, kad šādi ir ietekmēta sabiedrība, lai atbrīvotos no ministra. Runājot par vienu skaļāko kliedzēju šajā konfliktā un «kultūras aizstāvi», kurš gan nav ar to tieši saistīts, bet, redz, sāpot sirds par notiekošo LNO – sakās, ka viņš gatavojas startēt nākamgad vēlēšanās. Pie tam Repše šodien ir paspējis attaisnoties viņa vietā. Vai šis ir manevrs, lai uz šīs kampaņas rēķina, nomelnojot Nacionālo apvienību, celtu savus reitingus? Vai tomēr tas ir plašāku interesentu kopdarbs, lai varētu turpināt uzturēšanās atļauju biznesu, no kā ieguvēji ir saujiņa spekulantu ar Krievijas un Ķīnas pilsoņiem? Tā teikt, viņi jau neko nejēdz un viņu priekšlikumi nav uzmanības vērti, tāpēc vajag turpināt vienu no projekta «gāzi grīdā» idejām.
Žanete Jaunzeme-Grende, esot ministres amatā, Kultūras ministriju no naudas maisa ir padarījusi par valsts pārvaldes iestādi, prasot visiem atskaitīties par saņemto finansējumu un atdeves rezultātiem, pie kā daudzi nebija pieraduši. Nepatiku pret kontroli tomēr izjūtam ikviens – kāds vairāk, kāds mazāk. Uz šo brīdi kultūras darbinieki ir apvienojušies un tikuši galā ar valsts prioritāšu jautājumu, izveidojot skaidru nākotnes darbības plānu, jo parastam cilvēkam, ejot uz veikalu, bez konkrēta pirkuma saraksta vienmēr kaut kas aizmirstas. Pati Vienotība aizstāvēja savu premjeru un finanšu vadītājus, ka tiek samazināti valsts izdevumi, lai ilgtermiņā no tā iegūtu un tas viss ir valsts interesēs. Ar tādu pašu attieksmi kultūras ministre drosmīgi ķērās klāt operai, vēloties novērst valsts finanšu šķērdēšanu, bet šajā gadījumā Vienotība viņu norok.
Tā tomēr ir politiska spēlīte, nevis konstruktīvs darbs, uz ko premjers aicina Nacionālo apvienību. To arī apliecina tikko iznākušie partiju reitingi, kur Vienotība zaudē atbalstu no sabiedrības. Šobrīd briest nepatikšanas saistībā ar vilcienu iepirkuma konkursu, kur draud kārtējā tiesvedība un norit cīņa, lai saglabātu Eiropas atbalsta fondu naudu. Šajā sakarā diemžēl valda klusums, jo savējie tur neko daudz iegūt nevar vai nepaspēja sarunāt. Arī ar Rīgas brīvostu, kur ostas naudu šķērdē desmitiem miljonu apmērā, neviens nespēj tikt galā. Te gan ir pretēja situācija, jo summa ir gana liela, lai labums atlēktu daudziem un ienākumu avotu gribētos saglabāt pēc iespējas ilgāk. Nebojāšu noskaņojumu pirmdienas dienā un neturpināšu...
To naudu varētu piešķirt policijas izmeklētāju un prokuroru algām, stiprinot attiecīgās institūcijas, lai katrs šāds gadījums tiktu izmeklēts ātri un ar rezultātiem nevis mīcīts plašsaziņas līdzekļos līdz pienāk noilgums. Taču tā nenotiks, neceriet – tas nav izdevīgi!
Jebkurā gadījumā ir skumji, ka premjers ir strikts LNO jautājumā, bet uz skaļākiem gadījumiem, kur valsts zaudē desmitiem miljonus, nekavējoša un dinamiska rīcība izpaliek. Taču tas lai paliek uz premjera un viņa partijas vadības sirdsapziņas. Pie tam izskatās, ka Vienotībai priekšā ir iekšējā cīņa par svarīgiem krēsliem. Iespējams tādēļ nevienam nebija īsti laika iedziļināties operas jautājumā...