Dopinga skandāla anatomija atklāj defektus (19)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Reuters/Scanpix

Līdz 4. aprīlim, kad Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) Disciplinārās komisijas sēdē Lozannā tiks skatīta Latvijas izlases hokejista Ralfa Freiberga pozitīvo dopinga analīžu lieta, atlicis nedaudz vairāk par nedēļu. Aizstāvības advokātam Jurim Grīnvaldam nāksies pacīnīties, lai, sporta terminoloģijā runājot, aizķertos un paliktu spēlē, tomēr atsevišķas nianses liek domāt, ka situācija nav nemaz tik bezcerīga. 

Kas tad notika Freiberga gadījumā?

Pirms Soču olimpiskajām spēlēm 3. februārī Freibergam dopinga proves tika ņemtas Latvijas Antidopinga aģentūras uzraudzībā, bet analīžu rezultātu iegūšanai tās tika nosūtītas uz laboratoriju Helsinkos, kas ir Latvijas Antidopinga aģentūras ierastā prakse. Rezultāts - neatļautas vielas Freiberga organismā netika atrastas.

Olimpisko spēļu laikā 20. februārī Freibergs tika izraudzīts dopinga kontrolei un viņam tika paņemti urīna A un B paraugi, bet analīzēs tika veiktas Soču Olimpiskajā antidopinga laboratorijā, kas presē tika nodēvēta par Maskavas Antidopinga centra filiāli. Rezultāts – Freiberga organismā tika atrastas neatļautas vielas, kuras publiski atklāt pagaidām liedz konfidencialitātes prasības.

Kāpēc rezultāti ir atšķirīgi?

Latvijas Olimpiskās vienības galvenā ārste Līga Cīrule jau paguva izteikties, ka «zinot tās vielas koncentrāciju, jau 3. februārī ņemtajām analīzēm vajadzēja būt pozitīvām. Ja WADA ir akreditējusi šo Helsinku laboratoriju, tad visām ir jābūt vienādām. Taču, ja tās tik ļoti atšķiras, tad ir jābūt arī WADA atbildībai».

Interesanti, ka tikai trīs mēnešus pirms Soču olimpiskajām spēlēm WADA draudēja Maskavas Antidopinga centra laboratorijai ar akreditācijas anulēšanu, ja tā neuzlabos savu darbību līdz 1. decembrim. Tolaik bijušais WADA prezidents un Disciplinārās komisijas priekšsēdētājs Diks Paunds «BBC Sport» skaidroja: «Mūsu ekspertu grupa ir nonākusi pie secinājuma, ka šīs laboratorijas akreditāciju vajadzētu apturēt, jo tā nav pietiekami uzticama.»

Maskavas Antidopinga centra laboratorijas vadītājs Grigorijs Rodčenkovs tolaik saglabāja mieru un norādīja, ka nekādi oficiāli dokumenti no WADA nav saņemti, bet izteiktie brīdinājumi ir tikai runu līmenī.

No 9. līdz 11. janvārim notika Soču Olimpiskās antidopinga laboratorijas akreditācijas testēšana un pasaules antidopinga aģentūra WADA minētai laboratorijai piešķīra akreditācijas sertifikātu uz laiku no 27. janvāra līdz 15. aprīlim, kuru parakstīja jaunais WADA prezidents sers Kregs Rīdijs un WADA Zinātnes direktors Olivjē Rabins.

Cik cieši saistīta Maskavas un Soču laboratoriju darbība?

«Ņemot vērā, ka šajā laikā Maskavas Antidopinga centra laboratorija savu darbību pārtrauks, visi tās speciālisti dosies uz Sočiem. Tur tiks nodarbināti 70 mūsu speciālisti, kā arī WADA pārstāvji un liela grupa ekspertu no visas pasaules,» 11. janvārī Krievijas masu medijiem skaidroja Rodčenkovs.

Bet Krievijas Sporta ministrs Vitālijs Mutko pēc akreditācijas sertifikāta piešķiršanas izteica zīmīgu frāzi: «Principā nebija nekādu pamatojumu, lai akreditāciju nesaņemtu, taču dzīvē gadās visādi.»

Iespējams, Krievijas Sporta ministram bija zināms gluži vai neticamais fakts, ka Soču Olimpiskā antidopinga laboratorija likumos noteiktā kārtībā nemaz nav reģistrēta valsts Uzņēmumu reģistrā kā Maskavas Antidopinga centra filiāle.

Ja tas tā ir, tad rodas pamatots jautājums - kas ir Soču Olimpiskā antidopinga laboratorija un atbilstoši kādiem starptautiskiem standartiem WADA varēja tai piešķirt akreditācijas sertifikātu, ja laboratorija nekur un nekādā veidā Krievijas Federācijas teritorijā nav tiesiski reģistrēta kā filiāle un nav reģistrēta arī citā juridiskā statusā?

Tātad - kas šajā gadījumā uzņemsies atbildību? Vai pie šādiem apstākļiem jebkuram no sportistiem veiktās dopinga analīzes būtu uzskatāmas par tiesiskām? Kur paliek labās ticības princips un uzticēšanās WADA laboratorijām?

Tas noteikti nevairo jau iepriekš apšaubīto uzticamību Maskavas Antidopinga centram, kura vadītājs Rodčenkovs pats nav bijis gluži uzticamības iemiesojums, jo iepriekš bijis aizturēts uz aizdomu pamata par dopinga izplatīšanu, bet viņa māsa Marina pat saņēmusi pusotra gada cietumsodu par šādu pārkāpumu.

Izraugoties Freiberga aizstāvības modeli, jāņem vērā Pasaules antidopinga kodeksā iestrādātais princips, ka, sportistam konstatējot aizliegtas vielas, tiek piemērots noteikums par atbildību neatkarīgi no vainas un nav svarīgi vai sportists aizliegto vielu ir lietojis tīši vai netīši, bijis nolaidīgs vai kā citādi vainojams pārkāpumā.

Taču Pasaules antidopinga kodekss arī paredz, ka ir iespējams atspēkot veikto dopinga analīžu rezultātus, ja ir iespējams pierādīt, ka ņemto paraugu analīzes un uzraudzības procedūra ir veikta pretēji Starptautiskiem laboratoriju standartiem. Freiberga gadījumā ir saskatāmi iespējamie procesa pārkāpumi un SOK Disciplinārās komisijas ziņā būs izvērtēt vai šie pārkāpumi varēja ietekmēt veikto analīžu rezultātus.

Turklāt aizstāvība vēl pārbaudīs vai analīžu pārbaude ir veikta pēc sertificētas metodes, jo iepriekš izskanējusi informācija, ka izmantotās metodes bijušas eksperimentālas.

Tas nozīmē, ka vismaz pagaidām nevainības prezumpciju neviens nav atcēlis, tādēļ šobrīd Freibergs ir tikai apsūdzēts, nevis pieķerts, notiesāts un vainīgs.

Komentāri (19)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu