Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/20/10994288t1hf3d1.jpg)
Latvija piedzīvojusi sāpīgu zaudējumu Eiropas cilvēktiesību tiesā (ECT). Šonedēļ valdība lēma, ka maksās vienu miljonu 200 tūkstošus eiro kompensāciju uzņēmējiem Jānim Vistiņam un Genādijam Perepjolkinam, kam valsts pirms 17 gadiem atņēma zemes ostā, nesamaksājot taisnīgu atlīdzību. Neviens no tā laika politiķiem par savām kļūdām negrib runāt. Taču TV3 raidījuma «Nekā personīga» rīcībā ir ziņas, ka valstij viņu rīcības dēļ var nākties maksāt vēl vairāk.
Eiropas cilvēktiesību tiesas sēdē Strasbūrā kopā ar juristiem bija ieradies arī uzņēmējs Genādijs Perepjolkins. Viņam līdz tam bija izdevies izvairīties no televīzijas un foto kamerām, lai gan 90 gadu vidū Genādija Perepjolkina un Jāņa Vistiņa tandēms bija leģendārs. Tieši ar spējām paspēt iegūt zemi stratēģiskās vietās Rīgā, ko valsts vēlāk no viņiem atpirka jau par lielu naudu.
Izņēmums bija Vistiņa un Perepjolkina īpašumā nonākušie seši hektāri Kundziņsalā. Tos nacionalizēja un samaksāja abiem deviņus tūkstošus latu. Atlīdzību aprēķināja pēc 1940.gada zemes kadastrālās vērtības. Tolaik Kundziņsalā pletās pļavas un valsts uzskatīja, ka īpašnieki padomju gados tur nav pielikuši ne savu darbu, ne naudu zemes vērtības palielināšanai. Taču vēlāk valsts zemes dienests stipri paaugstināja zemes vērtību un Vistiņš un Perepjolkins jutās aplaupīti.
Zaudējot Latvijas tiesās, abi sūdzējās Strasbūrā. Starptautiskie arbitri atzina - valstij bija tiesības sabiedrības interesēs zemi atņemt, taču atlīdzība nav bijusi samērīga.
«ECT neteica, ka valsts atsavināšanas mehānisms būtu bijis prettiesisks vai neatbilstu konvencijas prasībām; ECT konstatēja, ka konkrētajā situācijā izmaksātā vērtība, salīdzinot ar vērtību atsavināšanas brīdī bija nesalīdzināmi maza. Vienam bija tūkstošs reižu mazāks par īpašuma vērtību, otram aptuveni 350 reižu mazāka,» skaidro Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce.
Veids, kādā ostas zeme nonāca abu uzņēmēju īpašumā, vedina domāt par iepriekš izplānotu shēmu. Rīgas pilsēta vispirms atjaunoja īpašumtiesības vairākiem zemju mantiniekiem. Tas notika vienā laikā un pat dažas dienas pēc tam,kad Saeima ar likuma spēku vairs šādus darījumus neļāva. Bet mantinieki uzreiz savas zemes Perepjolkinam un Vistiņam vienkārši uzdāvināja. Kā stāsta uzņēmēju pārstāvis, tā bijusi pateicība Perepjolkinam un Vistiņam par citu darījumu izkārtošanu.
«Perepjolkins nāk no vecticībnieku dzimtas un viņam patiešām ir saknes Rīgā vismaz divu gadsimtu garumā. Kā rezultātā, atjaunojot šīs īpašumtiesības viņi ieguva šo «know-how»,» abu uzņēmēju pārstāvis tiesā Egīls Radziņš.
Kādreizējā satiksmes ministrijas parlamentārā sekretāre Ilma Čepāne (V) šos darījumus sauc par fiktīviem. Viņai ir savs skaidrojums, kāpēc bija jāslēdz dāvinājuma līgumi. Ja Perepjolkins un Vistiņš zemes būtu pirkuši,tad pašvaldībai uz šiem īpašumiem būtu pirmpirkuma tiesības.
«Bija ļoti aizdomīgi, ka likums paredzēja, ka varēja atjaunot īpašumtiesības tikai tad, ja šie īpašnieki ieguldītu kapitālieguldījumus šajās zemēs. Pēc tam likums vispār aizliedza atjaunot īpašumtiesības ostas zemēs. Bet vienalga Rīgas domes zemes komisija to darīja,» skaidro Čepāne, kura no 1993. līdz 1996.gadam bija Satiksmes ministrijas parlamentārā sekretāre.
«Satiksmes ministrija tajā laikā vērsās ģenerālprokuratūrā un tiesā, bet diemžēl bez panākumiem. Un šajā gadījumā tas ir pliķis Latvijas valstij un faktiski tiesībinstitūciju bezspēcība,» pauž Čepāne.
Perepjolkinam un Vistiņam zemes atņēma Andra Šķēles otrā valdība 1997.gada augustā, steidzamības kārtā izdodot noteikumus ar likuma spēku. Vēlāk par tiem nobalsoja 6.Saeimas deputāti. Tolaik Vistiņš un Perepjolkins presē jau bija iemantojuši afēristu slavu, un deputātu vairākums domāja, ka rīkojas pareizi.
Iespējams ECT tiesneši būtu noticējuši, ka blēžiem lielas kompensācijas nepienākas, ja Perepjolina un Vistiņa pārstāvis Strasbūrā nebūtu norādījis uz kādu būtisku niansi. Zeme, kura valstij bija tik nepieciešama, līdz pat 2052.gadam par simbolisku cenu tikai pusotru procentu no kadastrālās vērtības iznomāta firmai «Nacionālais Konteineru Termināls». Kompānijas īpašniekos atrodams gan bijušā tieslietu ministra Guntara Grīnvalda, gan ir bijušā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa kancelejas vadītāja Ivara Millera vārds.
Rekordlielā summa, ko valsts tagad spiesta maksāt Perepjolkinam un Vistiņam var neizrādīties pēdējā. Līdzīgas prasības par nesamērīgām kompensācijām ir iesniegtas arī par savulaik atsavinātajām zemēm lidostā «Rīga». Šīs prasības līdz galam vēl nav izskatītas Latvijas tiesās gaidot, ar ko beigsies Vistiņa un Perepjolkina prāva.
Uz strīdīgajiem turpat 20 hektāriem zemes, tagad sabūvētas daudzas lidostai svarīgas būves. Arī skrejceļi, uzbrauktuve pie galvenās lidostas ēkas un autostāvieta. Vairākus desmitus gadus uz priekšu saslēgti dažādi nomas līgumi.
Šīs zemes, tieši tāpat kā Vistiņam un Perepjolkinam, valsts atņēma pirms 17 gadiem ar speciāla likuma palīdzību un izmaksāja to īpašniekiem kompensāciju pēc 1940.gada novērtējuma, kad tur vēl pletās pļavas un ganības. Lielākās teritorijas īpašniecei par 12,5 hektāriem valsts atvēlēja 1800 latus, pārējiem diviem pa pustūkstotim. Arī šeit valsts izmantoja to pašu salīdzinājumu, ka zemju vērtība radusies padomju laikos, kad tur ierīkoja militāro lidostu, un tajā Ulmaņlaiku zemju mantiniekiem nav nekādu tiešu nopelnu.
Apstrīdēt kompensācijas kā nesamērīgas zemju īpašniekus iedrošināja Vistiņa un Perepjolkina sūdzība Eiropas cilvēktiesību tiesā. Un pirms septiņiem gadiem Rīgas apgabaltiesā negaidīti pret Satiksmes ministriju vērsās lidostas zemju īpašnieces Gaida Velde, Guna Jansone un Ilga Vītola. Kopējā prasību summa- vairāk nekā divi miljoni eiro. Pirmās instances tiesa nostājās valsts pusē. Taču valsts zaudējums Eiropas cilvēktiesību tiesā ietekmēs šo tiesvedību tālāko gaitu, to neslēpj arī zvērināta advokāte Inese Kukaine, kura pārstāv īpašnieces strīdā pret valsti.
Kamēr rit tiesvedības, Satiksmes ministrija sniegt komentāru nevēlējās. Tomēr Vistiņa un Perepjolkina lietas iznākums tai ir svarīgs. Par to liecināja arī ministrijas pārstāves klātbūtne tiesas sēdē Strasbūrā. Ministrija jau pasūtījusi novērtējumu zemēm lidostā, kāds tas varēja būt uz atsavināšanas laiku.
«Principā šajās lidostu zemēs notiek tas, kam vajadzēja notikt jau pirmajā instancē. Jo visu laiku valsts uzskatīja, ka ir jānoraida šī lietas un viss. Bet tagad mums ir savs atzinums un valsts tagad taisa savus vērtējumus, cik vajadzēja maksāt par šīm lidostu zemēm,» norāda advokāte Kukaine.
Vai starptautiskiem arbitriem vēlreiz nāksies lemt, par to,kā Latvija 90.gados atsavinājusi īpašumus, spriest tomēr ir pāragri. Vistiņa un Perepjolkina prasībai un lidostas zemju īpašnieču sūdzībām ir daudz līdzību,tomēr katrai lietai savi apstākļi.
«Mūsu ieskatā spriedums Vistiņa un Perepjolkina lietā neatklāj sistēmisku problēmu. Tas ir spriedums par individuālu gadījumu , ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus. Līdz ar to nav iespējams tiesas secinājumus mehāniski piemērot kādam procesam,» skaidro Ministru kabineta pārstāve Līce.
Nākamā tiesas sēde par kompensācijām lidostas zemēs, nozīmēta augustā. Laiks šajās sūdzībās ir dārgs, jo, piemēram, divas trešdaļas no Vistiņa un Perepjolkina piedzītā vairāk nekā viena miljona eiro kompensācijas veido pārrēķins par inflāciju un procenti.