Mazākumtautību skolu audzēkņi un arī pedagogi saskaras ar grūtībām, ieviešot valstī paredzēto bilingvālo izglītību. Skolotāji sūdzas par nepietiekamu atalgojumu un metodiskā atbalsta trūkumu. Tomēr, neskatoties uz to, skolu reforma savu mērķi ir sasniegusi, un valsts valodas prasme nelatviešu vidū pēdējo gadu laikā ir krasi uzlabojusies, izpētījis Latvijas Televīzijas raidījums «de facto».
Tieši pirms 10 gadiem Latvijā ar gājieniem, piketiem un par badastreiku protestēja pret tā saukto «krievu skolu reformu» jeb valodas proporcijas maiņu mazākumtautību vidusskolās. Kopš 2004. gada (no 10. līdz 12. klasei) 60% priekšmetu mācības notiek tikai valsts valodā. Pārējo var pasniegt dzimtajā mēlē. Tas izraisīja vēl nepieredzētus protestus. Pamatskolā (1. - 9. klase) reforma bija īstenota jau iepriekš. Stundas notika bilingvāli kopš 1999.gada, priekšmetus pasniedz gan latviski, gan krieviski.
Pedagoģijas doktore, starpkultūru izglītības eksperte Liesma Ose skaidro, ka toreizējie protesti notika ne tikai kā daļa no priekšvēlēšanu kampaņas: «Vecāku un pašu skolēnu attieksme netika ņemta vērā. Bija neziņa, kas tas tagad par briesmoni, bilingvālā izglītība, reforma ieguva tāda bubuļa statusi. Ārprāts, tā mūsu bērniem tagad sabojās smadzenes».
Protesti sasniedza vien to, ka abu konflikta pušu pārstāvji tika Eiropas parlamentā. Ar jaunu likumu bija jāsadzīvo. Pamatskolā turpināja mācīt bilingvāli, vidusskolā bija jāsāk mācīt latviski. Rīgas Zolitūdes ģimnāzijā tagad stāsta – bija grūti, it īpaši pašiem skolotājiem – jāiemācās gan valoda, gan kā tajā pasniegt. «Iedomājaties, mācību grāmata, teiksim, ķīmijā, ir latviski. Skolotājs ne īpaši labi runā latviski, bet brīnišķīgs ķīmiķis. Un viņiem jāsāk mācīt un vadīt stundu latviešu valodā. Mācību saturs pats par sevi grūts, un vēl nāk svešvalodā», skaidro ģimnāzijas direktore Svetlana Semenko.
Paši skolēni «de facto» nesplēpj – krieviski, protams, apgūt priekšmetus būtu vieglāk. Pamatskolā bieži izmanto divas mācību grāmatas – vienu latviski, otru krieviski. It īpaši grūti ir 10. klasē, kad lauvas tiesa stundu ir tikai valsts valodā. Kā piemēru Ādams Adamovičs no Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas 12. klases min fizikas stundu: «Ir termins pretestība. Latviešu valodā nevar saprast terminu. Vispirms iemācās krievu valodā, skolotājs viņam krieviski paskaidro, jo jāsaprot par ko vispār te ir runa. Un tikai tad var iemācīties latviski».
Ar reformas rezultātiem gan skolās, gan ministrijā ir apmierināti. Pēdējos trīs gadus gan mazākumtautību, gan latviešu skolu audzēkņi kārto vienādu valsts valodas centralizētu eksāmenu. Vidējie rezultāti līdzīgi, mazākumtautību skolēniem vien atpaliek rakstīšana. Toties fizikas eksāmenā bilingvāli apmācītiem bērniem atzīmes ir pat labākas. Arī citos eksāmenos atšķirību starp dažādu skolu audzēkņiem tikpat kā nav. To apliecina arī starptautiskie PISA pētījumi.
Panākumi ir arī valsts līmenī – pēc pēdējiem datiem, deviņdesmit procentu mazākumtautību pārstāvju prot Latviešu valodu. Salīdzinājumam – 2000. gadā valsts valodā runāja tikai puse. Tomēr attieksme mainījusies maz, uzskata Liesma Ose. «Piederība caur valodu nav notikusi. Reformas mērķim vajadzēja būt prasmīgam, darba tirgū pieprasītam cilvēkam, nevis to cilvēku masas palielināšanai, kas runā latviešu valodā.»
Kameras priekšā mazākumtautību skolu pedagogi vairās kritizēt reformu. Tomēr lai sasniegtu slavētos rezultātus, pedagogiem reizumis jāgāž kalni. Anonīmi dažādu «de facto» aptaujātu skolu pārstāvji stāsta – valsts atbalsta viņiem trūkst. Skolotāji vairs nesaņem piemaksu par bilingvālu darbu. Tas, pēc kādas skolas administrācijas darbinieku teiktā, palīdzētu pārvilināt pedagogus, kuriem latviešu valoda ir dzimtā. Pagaidām daudzi nelabprāt strādā mazākumtautību programmās. Atjaunot piemaksu nav valdības plānos. Nepietiekami daudz ir speciāli paredzēto bilingvālām nodarbībām mācību grāmatu. Skolotāju ieskatā nepietiek bezmaksas latviešu valodas kursu, kuri būtu veidoti tieši pedagogiem un palīdzētu profesionāli attīstīties. Tāpat, skolotājiem trūkst bilingvālās metodikas apmācību.
Izglītības ministrijā atzīst, ka bilingvālā izglītība vairs nav prioritāte. Viena no reformas autorēm, ministrijas izglītības departamenta direktore Evija Papule skaidro: «Pārmaiņu ieviešanas procesā no metodiskā viedokļa tas bija piešķirta liela uzmanība un atbalsts, tai skaitā mācību līdzekļu izdošana un atalgojums. Mums bija vesela «Latviešu valodas valsts programma», tās ietvaros veidoja izglītības materiālus uz metodiskus ieteikumus. Šī programma ir beigusies, jo izglītības politikas mērķi ir mainījušies.»
Pēc mūsmāju pieredzes bilingvālā izglītība ir ieviesta arī citās valstīs, piemēram Gruzijā. Toties nav pētījumu, kura ietvaros izvērtētu 15 gadu ilgo izglītības reformu, tas ieviešanas procesu un tā ietekmi. Pagaidām tas arī nav plānots.