Satversmes aizsardzības birojs konstatējis, ka izlūkdienesti Krievijā nereti strādā zem valsts, pašvaldību, uzņēmumu un nevalstisko organizāciju piesega. Savukārt viena no šīm organizācijām par saviem sadarbības partneriem sauc divas Latgales pašvaldības, vēstī Latvijas Televīzijas raidījums «de facto».
Vasaras un ziemas skolas par Krievijas ārpolitikas un drošības jautājumiem, žurnālistu preses braucieni uz Krieviju, zinātniskās konferences - tie ir tikai daži no pasākumiem, ko organizē četras Krievijas nevalstiskās organizācijas: Kaļiņingradas sabiedrisko politisko pētījumu centrs «Russkaja Baltika», Sanktpēterburgas «Starptautiskās un reģionālās politikas centrs», «Krievijas – Baltijas mediju centrs» un «Krievijas Stratēģisko pētījumu centrs».
Satversmes aizsardzības biroja vērtējumā «šīs organizācijas izmanto kā platformas Krievijas specdienestu aktivitātēm». Izlūkdienesti tajās dibinot kontaktus ar Latvijas pārstāvjiem, lai vēlāk notiekošo virzītu lielajai kaimiņvalstij izdevīgā virzienā.
Kas šīs organizācijas atbalsta Latvijā? Piemēram «Krievijas – Baltijas mediju centrs» par vienu no sadarbības partneriem sauc »Ventspils brīvostas pārvaldi». Konferences «Baltijas foruma» ietvaros, kurš lielākoties pulcē Kremļa politikai lojālos, «centrs» organizējis Krievijas žurnālistu vizīti Ventspils ostā.
«Iespējams, ka tieši šis apmeklējums arī varētu būt bijis iemesls iekļaut Ventspils brīvostas pārvaldi savu sadarbības partneru vidū. Šobrīd manā rīcībā nav informācijas par jebkādu citu bijušu vai esošu sadarbības piemēru ar minēto organizāciju,» norāda Ventspils brīvostas pārvaldes sabiedrisko attiecību vadītāja Inga Ieviņa.
«Krievijas – Baltijas mediju centrs» par saviem sadarbības partneriem sauc arī divas pašvaldības Latgalē. Viena no tām Rēzekne. Rēzeknes pilsētas domes sabiedrisko attiecību speciāliste Sanita Aizupiete gan norāda, ka «tas bija pirms gadiem diviem, pat senāk. Viņi rīkoja šeit mediju konferences. Jau otro gadu nav.»
Vairāki pasākumi notikuši arī Daugavpilī - gan kino skatīšanās, gan žurnālistu dalība tūrisma konferencē. Tomēr Daugavpils domē sākumā nespēj atcerēties, kādā veidā būtu notikusi sadarbība ar «Krievijas – Baltijas mediju centru». Nelīdz ieskatīšanās arī organizācijas mājas lapā. «Es tiešām nevaru komentēt. Nekādu līgumu mums nav!» pārsteigta par sadarbību ir Daugavpils pilsētas domes sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Inese Andiņa. Vēlāk, parunājoties ar kolēģiem, Andiņa atceras, ka šīs organizācijas pārstāvjus atveduši portāla «gorod.lv» līdzīpašnieki.
Portāla saimnieki nenoliedz, ka joprojām sadarbojas ar «Krievijas – Baltijas mediju centru». Taču tā saistību ar Krievijas izlūkdienestiem sauc par «absurdu». Tomēr tieši šī centra vadītājs Igors Pavlovskis un aktīvists, Kremlim pietuvinātais polittehnologs Modests Koļerovs iekļauti «melnajā sarakstā». Viņiem pēc «gorod.lv» organziētās vizītes Latvijā iebraukšana šeit ir liegta.
«gorod.lv» līdzīpašniece, galvenā redaktore Jeļena Kuranova stāsta, ka «mēs viņam poļu kopienā noorganizējām tikšanos. Tālāk organizējām, pats par sevi saprotams, vizīti Krievijas konsulātā un pilsētas domē. Tas bija tā – atnācām, sasveicinājāmies, apmainījāmies dažiem vārdiem un aizgājām. Pēc tam Modests Koļerovs un Igors Pavlovskis bija pie mums vasarnīcā, kur mēs atpūtāmies. Igors Pavlovskis vispār bija atbraucis kompānijas pēc, jo Modestam bija garlaicīgi braukt šurp vienam. Tas saucas, kompānijas pēc viņš «iekrita». Tāpēc tas, kas notiek mūsu valstī, mani baida. Kā es saprotu, tas baida ne tikai mani, bet arī tos pilsoņus, kas no šejienes aizbrauc.»
Taču Koļerovs nav tik nevainīgs kā par viņu izsakās Kuranova. Viņš savos rakstos Latviju un pārējās Baltijas valstis pozicionē kā Krievijas ienaidnieces. Turklāt pēc Daugavpils uz pasākumu Rīgā Koļerovs bija ieradies ar Saeimas dienesta automašīnu, kas toreiz vēl bija reģistrēta uz frakcijas «Saskaņas centrs» vārda.
,,Krievijas – Baltijas mediju centrs» sadarbojas arī ar «Baltijas forumu». Tā prezidents ir «Saskaņas» politiķis Jānis Urbanovičs. Savukārt viņa partijas biedrs Igors Pimenovs («Saskaņa») īsi pirms parakstu vākšanas par krievu kā otru valsts valodu piedalījās «Russkaja Baltika» rīkotajā pasākumā. Tā galvenais jautājums toreiz bija – vai krievu kultūra un valoda ir iespēja vai problēma Baltijas valstīs?
«Es par to neko nezinu. Es nezinu, par kādu centru ir runa,» tā Pimenovs. Tomēr, kad Pimenovam nosauc konkrētu laiku un vietu, viņš tomēr atzīstas, ka uz pasākumu Kļiņingradā bijis: «Jā, tajā konferencē es piedalījos. Noteikti, katrā ziņā! Es neatceros, kas to organizēja.»
Taču nav tā, ka šos ar Krievijas izlūkdienestiem saistīto organizāciju rīkotos pasākumus apmeklē tikai konkrētu Kremļa ideju atbalstoši politiķi un aktīvisti. Tajos piedalījies arī ārpolitikas eksperts Andris Sprūds. Viņš telefonsarunā ar «de facto» atklāja, ka tieši pirms diviem gadiem notikusī vasaras skola, kurā pārrunāti drošības, ekonomiskie un enerģētiskie jautājumi, viņam bijusi pēdējā. Pēc tās Sprūdam Krievijas vīzu vairs neizsniedz. «Ja es pēc tam neesmu ielaists Krievijā, iespējams, vai nu es esmu bijis neuzrunājams, vai nav paticis, bet, man šķiet, ja no vilka baidies, neej mežā. Mums ir kaimiņi, kādi mums ir. Gribot negribot mums būs jāveido attiecības gan biznesā, gan enerģētikas jomā, gan diplomātiski politiskajā jomā, gan arī tīri akadēmiski,» norāda Sprūds.
Arī profesors Juris Roznevalds, kurš bijis šādos pasākumos Krievijā norāda, ka tur neesot sacensība par propagandiskāko lozungu, bet gan notiekot zinātniska diskusija. Tieši Krievijas izlūkdienestu iespēju kontaktēties ar Latvijas valsts piederīgajiem dažādās jomās piemin arī Satversmes aizsardzības birojs.
«Iespējams, ka tur ir kaut kāda sava interese, un es pieņemu arī, ko es runāju par situāciju Latvijā, kaut kādā veidā varētu tik kaut kur izmantots, bet, redziet, es sniedzu objektīvu informāciju, ja tāda objektīva informācija kaut kur nokļūst, vai to izmanto kāds cits mans kolēģis, kas citē, tā jau ir cita lieta,» atklāj Rozenvalds.
Tomēr interesanti ir tas, ka, piemēram, Rozenvalda apmeklēto pasākumu organizēja Kaļiņingradas sabiedriski politisko pētījumu centrs «Russkaja Baltika», taču ielūgumu Rozenvalds esot saņēmis no universitātes, kur konference notikusi. Līdz ar to nereti var būt tā, ka dalībnieki pat īsti nezina, kurš ir patiesais pasākuma saimnieks.